Ko labu pensionāru dzīves uzlabošanā paveikusi Latvijas Pensionāru federācija; cik atsaucīgs bijis līdzšinējais labklājības ministrs Uldis Augulis; kādus noslēpumus sevī glabā jēdziens “bāzes pensija”; vai vajag mācēt aiziet pensijā pareizajā laikā un vai patiesi Latvijas pensionāri dzīvo labklājībā – “nra.lv” saruna ar Latvijas Pensionāru federācijas valdes locekli Rūtu Cipiju.
Vai un kā LPF sadarbojas ar Labklājības ministriju?
Latvijas Pensionāru federācija pēdējā laikā ir darbojusies aktīvi, un īpaši aktīvi darbojas LPF valde. Pagājušā gada septembrī mēs gatavojām “Senioru dienas” Seimā. No Latvijas bija izvēlēti 100 seniori - mēs kļuvām par “vienas dienas deputātiem”. Tā nebija tikai ekskursija uz Saeimu apskatīt ēku, bet mēs tiešām ļoti rūpīgi strādājām. Lai sagatavotu šo “senioru dienu”, darbojās trīs darba grupas - veselības, sociālā un digitālā darba grupa.
Sociālā darba grupa attiecas uz sadarbību ar Labklājības ministriju. Vairākās LPF valdes sēdēs un LPF domes sēdēs piedalījās labklājības ministrs Uldis Augulis kopā ar saviem kolēģiem, un kopīgi daudz diskutējām par dažādām problēmām, kopīgi spriedām par risinājumiem. Mums ir izveidojusies auglīga sadarbība, un mēs jutām, ka Labklājības ministrija ir ieinteresēta pensionāru dzīves kvalitātē, iespēju robežās arī pensionāru dzīves kvalitātes uzlabošanā, kas mūs interesē. Tas ir, ko varu pateikt par mūsu sadarbību ar Uldi Auguli.
Ko Ulda Auguļa laikā Labklājības ministrija ir paveikusi normatīvo aktu radīšanas vai uzlabošanas jomā?
“Senioru dienās” Saeimā mēs izvirzījām virkni jautājumu, un pašlaik var teikt, ka daļa no tiem ir jau atrisināta un ievesta dzīvē. Piemēram, ir izmainīts neapliekamais minimums - ar 2025. gadu tas ir 1000 eiro. Jā, liela daļa pensionāru, tie ir ap 50%, saņem pensiju, kas ir līdz 500 eiro, un viņi ir spiesti turpināt strādāt. Tad tagad ir iespēja šai 500 eiro pensijai pievienot 500 eiro no darba algas, tādā veidā sasniedzot neapliekamo minimumu 1000 eiro. Tas ir viens no strādājošo pensionāru lielajiem ieguvumiem. To mēs jau dzirdam atsauksmēs, ka pensija līdz ar to ir palielinājusies.
Mūsu paaudze ir ļoti strādīga. Mūsu darba stāži ir lieli. Piemēram, es visu mūžu esmu strādājusi pedagoģijā, un mans darba stāžs ir 46 gadi. Ir daudzi pensionāri, kuri turpina strādāt. Līdz 2025. gadam tas stāžs, ko, aprēķinot pensiju, ņēma vērā, bija 45 darba gadi, bet tagad, sākot ar šo gadu, tas ir 50 gadi - nāk klāt vēl pieci gadi, no kuriem tiek aprēķināta pensija. Tā ir vēl viena lieta, kas ir mainīta par labu senioriem.
Mēs iestājamies par to, lai netiktu palielināts pensionēšanās vecums, un šo prasību uzturēsim spēkā. Pašlaik pensionēšanās vecums ir 65 gadi.
Kad premjere Evika Siliņa paziņoja par “valdības restartu”, kā dēļ amats jāzaudē Uldi Augulim, daudzi pensionāri esot tā sašutuši, ka grasījušies pret to protestēt un “iziet ielās”, lai aizstāvētu “savu ministru”. Vai tas tiesa?
LPS nav veikusi pensionāru aptauju, taču, ja lasa replikas sociālajos tīklos, šie viedokļi mēdz būt dažādi. Man šorīt piezvanīja kāds pensionārs no Gulbenes novada. Un viņa jautājums bija, vai “iesim ielās”, jo ko tad tādu Uldis Augulis ir paveicis, lai mēs viņu aizstāvētu?
Tas man bija negaidīts jautājums agrā rīta stundā, un tad es sāku viņam stāstīt, ko ministrs ir darījis. Pensionārs no Gulbenes klausījās un atzina, ka jā - tas un tas ir tiešām izdarīts. Ir daudzas lietas, ko izmantojam un pieņemam kā pašu par sevi saprotamu un nenovērtējam.
Es šaubos, vai mēs iesim ielās, jo ar iešanu ielās vairs neko nevar mainīt. Ja jau premjere tādu lēmumu ir pieņēmusi, LPF iestājas par to, lai visi lēmumi, kas pēdējā laikā pensionāru labā ir pieņemti, tiktu saglabāti spēkā. Lai nav tā, ka sasniegtais tiek sagrauts - lai nav tā, ka atnāk kāda persona, kura grib sevi apliecināt un kurai viss iepriekš padarītais ir slikts, kura kāpjas atpakaļ un no jauna sāk ar kaut ko cīnīties.
Pensionāri vēlas labāku, kvalitatīvāku dzīvi, nevis nebeidzami par kaut ko cīnīties.
Mēs ļoti labi sadarbojāmies ar Auguļa kungu, un es neredzu, kāpēc profesionālā ziņā viņam bija jāatstāj amats. Esmu runājusi arī LPF valdē par šo tēmu, un arī viņiem ir līdzīgs viedoklis, ka ministra atlaišanai nebija nekāda pamata.
Ir nepieciešama bāzes pensiju modeļa pieņemšana. Pirms trim četriem gadiem Labklājības ministrija jau bija iesniegusi bāzes pensiju modeli
Saeimā, taču tur tas iestrēga un pazuda kādā atvilktnē. Šis jautājums pašlaik tiek aktualizēts, un esam dzirdējuši, ka ir izstrādāti vairāki modeļi, taču galarezultāts vēl nav panākts un modelis vēl nav pieņemts.
Mēs piedalāmies Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdēs un paužam tur savu viedokli. Ir ļoti svarīgi sakārtot bāzes pensiju modeli. Igaunijā un Lietuvā tas jau darbojas, bet mēs vēl esam pieņemšanas procesā. Bāzes pensijas - tās tiek noteiktas saistībā ar darba stāžu kā pamatsamaksa. Un tad klāt nāk dažādas piemaksas.
Darba stāžs ir viena no lielām problēmām.
LPF valdes priekšsēdētāja Aija Barča ir viena no profesionālākajām ekspertēm valstī pensiju lietās. Un viņa vairākkārt mums ir stāstījusi, ka Latvijā ir ļoti daudz cilvēku, kuri, aizejot pensijā, nevar pierādīt 15 gadu oficiāla darba stāža. Šī cilvēku daļa ir ar ļoti mazām pensijām. Sākot ar šo gadu, ir noteikti 20 gadi pierādāmā darba stāža, taču Latvijā ir daudz cilvēku, kuri nevar pierādīt tik ilgu darba stāžu.
Bet patiesībā viņi ir strādājuši?
Daudzi patiesībā ir strādājuši, bet tas ir bijis “pelēkajā zonā”, nemaksājot nodokļus, un tad tā pensija iznāk ārkārtīgi maza. Valsts, protams, maksā, jo valsts ir sociāli atbildīga un nevar atstāt vienu daļu cilvēku pilnīgi bez kāda iztikas minimuma.
Bet ir arī viena daļa cilvēku, kuriem ir paveicies aiziet pensijā īstajā brīdī, pareizajos gados un kuri saņem pensijā vairākus tūkstošus eiro...
Pašlaik 7,5% no pensionāriem saņem vairāk nekā 1000 eiro. Tādu, kas saņem vairākus tūkstošus, ir ļoti maz. Kā viņi iemanījās sev dabūt tik lielas pensijas? Tas bija īsā laika periodā, kad varēja iemaksāt lielas summas pensiju uzkrājumos. Es strādāju pedagoģijā, un starp maniem kolēģiem nav tādu, kas saņemtu vairākus tūkstošus. Mēs strādājām ilgus gadus, strādājām atbildīgi, pilnu slodzi un vairāk nekā pilnu slodzi, un tagad attiecīgi saņemam normālas pensijas. Bet ne jau vairākus tūkstošus.
“Nra.lv” nesen intervēja Uldi Auguli un jautāja viņam, vai Latvijas pensionāri dzīvo labklājībā. Kā jums šķiet - vai dzīvo labklājībā?
Ir ļoti dažādi gadījumi. Man personīgi nav pamata žēloties. Ivars Zviedris ir uzņēmis dokumentālo filmu “Esi uzticīgs līdz nāvei!”, kurā redzam pensionāru pāri, kas dzīvo diezgan bēdīgos apstākļos. Bet ir, piemēram, LTV pārraižu programma “80 +”, kurā redzam pavisam citādu pensionāru grupu, kas ir inteliģenti, kas arī varbūt nesaņem lielas pensijas, bet viņi dzīvo labu pensionāru dzīvi. Viņi ir ilgus gadus strādājuši dažādos darbos, bet viņiem ir gandarījums par tiem gadiem.
Nevar pateikt viennozīmīgi un par visiem pensionāriem, ka viņi dzīvo ļoti labi vai ļoti slikti.
