Eiropas Savienības (ES) prasība pasludināt 30% savienības dalībvalstu platības par aizsargājamu dabas teritoriju nav nekādi savienojama ne ar ES prasību par oglekļa dioksīda un skābekļa emisiju līdzsvaru, ne ar imigrantu piesaistīšanas politiku Rietumeiropā, ne ar valstu aizsardzības budžetu palielināšanu un arī ne ar “Rail Baltica” būvēšanu.
“Vajadzēja pirms trijiem gadiem.” Tāda bija Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Dabas aizsardzības departamenta direktores Daigas Vilkastes atbilde uz “Neatkarīgās” jautājumu par gala termiņu, līdz kuram Latvija drīkst bez soda turpināt savu īpaši vērtīgo dabas teritoriju meklēšanu, atrašanu un pasludināšanu par turpmāk neaizskaramām ar saimniecisko darbību.
Tā ir vismaz desmit gadus uzturēta tēma, ka privātajiem mežu īpašniekiem modri jāseko, vai viņu īpašumos neparādās aizdomīgi cilvēki, kas nav ne sēņotāji, ne atkritumu izmetēji. Tad tie varētu būt sūnu, kukaiņu vai trīkstpirkstu dzeņu meklētāji. Ja viņi meklēto atrod, tad mežam ap atraduma vietu tiek uzlikts saimnieciskās darbības (latviski sakot, ciršanas) aizliegums. Par godu būt dabas vērtību īpašniekam Latvijas valsts maksā mazāk, nekā dotu meža izmantošana. Ja aizdomīgie ļaudis mežā manīti, tad mežs jānocērt tūlīt, pirms stājies spēkā aizliegums cirst kokus, sacīsim 100 metru rādiusā ap sūnu puduri vai dzeņa ligzdu. Šo aizliegumu noteikšanas dažkārt lēnā gaita lika domāt, ka valstij dabas vērtību meklēšana ir tikai kārtējais ES naudas apgūšanas paņēmiens, kam nevajag traucēt normālu saimniecisko darbību un dzīvi vispār. Šajā reizē tā rīkoties Latvijai sevišķi viegli, jo, kā paskaidroja D. Vilkaste, 30% teritorijas ierādīšana dabas daudzveidības saglabāšanai esot ES stratēģija vismaz pagaidām bez direktīvām, par kuru nepildīšanu draud sods. Pietiek ar to, ka Latvija atzīst dabas daudzveidība saglabāšanu par labu un pareizu stratēģiju, ko Latvija, protams, dara.
Ar klausīšanu Eiropas Komisijas un tās iestāžu norādījumiem gan nav tik vienkārši, ka pietiktu tiem vienreiz piekrist, lai naudu saņemtu nepārtraukti. Visu laiku jāproducē atskaites, ka jā - Latvija plāno, pēta, vērtē, gatavo, izskata, izstrādā, lemj un ievieš. “Bet kad mēs sāksim kaut ko darīt - šogad vai pēc deviņiem gadiem,“ citiem un sev jautāja Pasaules dabas fonda direktors Latvijā Jānis Rozītis. Atbildi uz tādu jautājumu šonedēļ kārtējo reizi meklēja Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisija. Nolēma vēstulē valdībai aicināt, lai tā uzdod kādai ministrijai vai citai iestādei kļūt par atbildīgo dabas daudzveidības saglabāšanas stratēģijas ieviešanā Latvijā.
Pagaidām par atbildīgās iestādes loma piešķirta - pareizāk sakot, atstāta VARAM pēc tam, kad tagadējā VARAM kļuva par tagadējo VARAM no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, atdodot vairākas vides aizsardzības struktūrvienības un funkcijas Klimata un enerģētikas ministrijai (KEM). Tās pamatuzdevums plānot klimatu nu nekādi nav izpildāms bez sasaistes ar dabas daudzveidībai atstāto teritoriju platības un šīs daudzveidības sastāva noteikšanu. Ļoti cieši ar dabas daudzveidību saistīta arī Zemkopības ministrija (ZM), jo lauvas tiesu daudzveidības dod meži. Koksnes iegūšana no mežiem tiek traktēta kā zemkopības paveids. ZM ne vien izdod mežkopības noteikumus, bet arī šos noteikumus īsteno lielākajā daļā Latvijas mežu ar valsts a/s “Latvijas valsts meži” (LVM) starpniecību.
KEM izveidošana ir palielinājusi jucekli arī ap dabas daudzveidības teritoriju noteikšanu, bet juceklīguma pakāpju maiņa neko būtisku nav mainījusi. KEM taču tika izveidota tikai 2022. gadā pēc tam, kad teritorijām jau bija jābūt noteiktām.
Dabas daudzveidības saglabāšana ir neapšaubāmi dārgs pasākums. Evikas Siliņas valdība par šo cenu ir interesējusies un pagājušā gada 15. oktobrī izskatījusi VARAM ziņojumu “Par priekšlikumiem kompensāciju nodrošināšanai par saimnieciskās darbības ierobežojumiem aizsargājamās teritorijās un iespējamajiem finanšu avotiem kompensāciju segšanai”.
Valdība pieņēma savai zināšanai un, ievietojot šo ziņojumu savā dokumentu paketē, dalījās ar informāciju, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT) Latvijā aizņem 1 190,54 tūkst. ha jeb 18,44% sauszemes teritorijas (ieskaitot iekšzemes ūdeņus). Savukārt īpaši aizsargājamo sugu un biotopu aizsardzībai izveidotie mikroliegumi aizņem 49,52 tūkst. ha jeb 0,77% sauszemes teritorijas. Būtiskākie saimnieciskās darbības ierobežojumi ĪADT noteikti mežsaimnieciskai darbībai. Privātā īpašumā (fiziskās personas, fiziskām personām piederoši uzņēmumi, juridiskas personas) ĪADT atrodas 73 895 ha meža zemes, kurā mežsaimnieciskā darbība dažādos veidos ierobežota. Par šo mežaudžu tīro tagadnes vērtību noteikti 765 434 771 eiro. Valsts ikgadējo kompensāciju apmērs 2023. gadā bijis 5 932 000 eiro. Tādējādi mežu vērtības kompensāciju mežu īpašnieki var saņemt 765 434 771 / 5 932 000=129 gados. Praktiski visu kompensāciju apjomu Latvijai izdevies iegūt no ES. Tieši no Latvijas budžeta 2023. gadā samaksāti 2 066 eiro.
Ministri nomierināti, ka mežu nominālajiem īpašniekiem būtu grūti iztiesāt lielākas kompensācijas, jo Satversmes 105. pants negarantējot atsavināmā nekustamā īpašuma īpašniekam tiesības uz pilnu atlīdzību, ja šāda atsavināšana notiek sabiedrības sevišķi nozīmīgu interešu vārdā. Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā vairākkārt atzīts, ka vides aizsardzības politika, kur sabiedrības vispārējās intereses ir noteicošās, valstij piešķir lielāku rīcības brīvību nekā jautājumos, kas skar pilsoniskās tiesības.
Gan 15. oktobra ziņojumā, gan Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēdē bieži tika pieminēti LVM, uz kuru rēķina izpildīt ES prasības par dabas daudzveidības saglabāšanu, ciktāl tās tiešām izrādīsies prasības, kas jāpilda. Pirmkārt, pasludināt par aizsargājamiem teritorijas valsts mežos, kurās par koku neciršanu valsts pati sev neko nemaksās. Otrkārt, uz LVM rēķina gan atpirkt bioloģiski vērtīgos mežus no privātīpašniekiem, atbrīvojot valsti no pienākuma kādam maksāt par to saglabāšanu, gan līdz atpirkšanai valsts vārdā maksāt kompensācijas privātajiem īpašniekiem.
Patiešām, valsts no LVM iegūst daudz naudas. 2024. gadā LVM valsts budžetā iemaksājuši 176,7 miljonus eiro no 2023. gada darbības rezultātiem - 141,34 miljonus eiro dividendēs un 35,33 miljonus eiro - kā uzņēmumu ienākuma nodokli par dividenžu izmaksu. Jā, uzņēmums maksā valstij nodokli par to, ka maksā valstij dividendes! Par šādiem nodokļu likumiem var smieties, bet tie arī palīdz saprast, cik ļoti valstij vajag naudu. Citādi pie cietējiem neatbrauks ne ātrā palīdzība, ne ugunsdzēsēji, valsts kalpotāji nesaņems algas un pensionāri - pensijas. LVM dod ievērojamu naudas summu pašreizējās kārtības uzturēšanai. Finanšu ministrijai ļoti negribas riskēt ar šīs naudas samazināšanu.
LVM ir izmantojams kā modelis, kas parāda mežu apsaimniekošanai izvirzīto prasību pretrunību. LVM valdes loceklis Dagnis Dubrovskis uzskaitīja, ka LVM darbībai noteikti vairāki mērķi, kuru sasniegšana saistīta ar sarežģītu kompromisu meklēšanas procesu.
Pirmkārt, LVM ierādīta ļoti būtiska loma Latvijas valsts klimatneitralitātes saistību izpildē - siltumnīcefektu izraisošu gāzu emisiju uzņemšanā, uzkrāšanā un citās tautsaimniecības nozarēs radīto emisiju kompensēšanā,
Otrkārt, kā ekonomiskie mērķi noteikti stabilitāte koksnes pārstrādes uzņēmumu nodrošināšanā ar izejvielām un dividenžu maksāšana valstij. Starp šiem mērķiem pilnīgas sakritības nav, jo koksnes resursi ir ierobežoti. Mežā aug dažādu sugu un kvalitātes audzes. Ja izvēlētos cirst tikai vērtīgākās, kvalitatīvākās audzes, tad īstermiņā varētu gūt lielāku peļņu, t.i., lielākas dividendes valstij, bet pārstrādes uzņēmumiem tas nāktu par sliktu ilgtermiņā, jo samazinātos koksnes kvalitāte un pieejamība nākotnē.
Treškārt, dabas daudzveidības saglabāšana, nodrošinot labvēlīgu dzīvotņu stāvokli un kompensējot dabas vērtību zudumus citās teritorijās.
Te jāpieliek vēl arī tāds mērķis kā sociālā miera uzturēšana, kad vieni iet uz mežu sēņot, medīt vai sportot, nevis uz ielas protestēt, bet citiem meža veltes ir kaut sezonāls, bet tomēr reāls iztikas avots.
Pretrunai starp dabas daudzveidības un ražošanas uzturēšanu jau ir kvantitatīvi parametri. LVM apsaimniekotajās zemēs kopā ir identificēti ES nozīmes meža biotopi 236 tūkst. ha ar augošu koku koksnes vērtību mazliet virs diviem miljardiem eiro. Ministru kabinets ir uzdevis LVM nodrošināt īpaši aizsargājamo teritoriju “Natura 2000” noteikšanu, lai ES nozīmes biotopiem sasniegtu atbilstību Eiropas Komisijas 1997. gada 18. novembra vadlīniju Hab. 97/2, rev. 4 nosacījumiem. Tas nozīmē izņemt no koksnes aprites mežus nepilnu 52 tūkstošus ha platībā ar 9,6 miljoniem kubikmetru koksnes 443 miljonu eiro vērtībā. Koksnes apstrādes procesā šai koksnei tiek radīta pievienotā vērtība, kas palielina tās vērtību sešas un vairāk reizes. Tāpēc var pieņemt, ka Latvijas iekšzemes kopprodukts netiks palielināts par 2,6 miljardiem eiro, nodokļu ieņēmumi par pusotru miljardu utt. Tas ne uzreiz vienā gadā, bet tomēr ļoti pārskatāmā laikā.
Absolūtā pretrunā ir klimatiskais mērķis ar dabas daudzveidības mērķi, jo CO2 piesaistīšanas maksimizēšana prasa maksimizēt koksnes pieaugumu, audzēt selekcionētus, ātraudzīgus kokus plantācijās, bet daudzveidība pēc definīcijas ir visvisādi koki un krūmi juku jukām. Nav pilnīgas sakritības arī starp klimata un ekonomiskajiem mērķiem, jo ātraudzīgo koku masa nederēs daudziem koksnes izmantošanas veidiem un tāpēc var izrādīties lētāka nekā mazāks daudzums cēlkoksnes. Tad jautājums, vai koksnes pārstrādi pakārtot koksnes īpašībām, vai audzēt kokus, kuri derīgi izmantošanai bez pārvārīšanas celulozē, no kuras tālāk var salipināt ļoti daudz ko, bet ar jautājumiem, kā tas atmaksāsies.
No visa sacītā secinājums, ka Latvijas iedzīvotāju iespēja tāpat vien pastaigāties par mežu ir privilēģija, kas kaut kādā veidā jāapmaksā.
