Izlasi! Pie­cas stra­tē­ģi­jas veik­smī­gā­kai tie­vē­ša­nai

Sva­ra zau­dē­ša­nas for­mu­la, ja vien ru­na nav par no­piet­nām me­di­cī­nis­ki ri­si­nā­mām pro­blē­mām, ir ļo­ti vien­kār­ša: ēd ma­zāk un kus­ties vai­rāk! Vis­i to zi­na, un to­mēr dau­dziem ne­iz­do­das sa­sniegt ce­rē­to re­zul­tā­tu. Vai tie­šām at­kal ne­pie­pil­dī­sies ie­ce­re sa­gai­dīt va­sa­ru ja ne la­bā, tad vis­maz la­bā­kā for­mā ne­kā paš­laik?

Vien­mēr ir vērts mē­ģi­nāt vēl­reiz. Da­žas lie­tas va­ram mā­cī­ties no tiem, ku­riem iz­de­vies no­mest plā­no­tos ki­lo­gra­mus un šo re­zul­tā­tu arī no­tu­rēt. Pro­tams, ir sva­rī­gi, ko, cik un kad ēst vai ne­ēst, kā vin­grot, kā plā­not sa­vu die­nas re­žī­mu un tā jo­pro­jām, bet ne ma­zāk sva­rī­ga ir arī pa­ša cil­vē­ka at­tiek­sme pret tie­vē­ša­nas pro­ce­su, jo tie­ši tā bie­ži kļūst par klup­ša­nas ak­me­ni ce­ļā uz slai­dā­ku augu­mu.

Kon­krē­ti for­mu­lēt mēr­ķi

Pie­rā­dīts, ka la­bā­kus pa­nā­ku­mus gūst tie­vē­tā­ji, ku­ri iz­vir­za pil­nī­gi kon­krē­tu mēr­ķi, pie­mē­ram: es vē­los svērt 70 ki­lo­gra­mus, bet šo­brīd man ir 86 ki­lo­gra­mi, tā­tad jā­at­brī­vo­jas no 16 ki­lo­gra­miem. (Ne­vis - es vē­los no­tie­vēt.) Tas pa­līdz mo­bi­li­zēt re­sur­sus ie­ce­rē­tā mēr­ķa sa­snieg­ša­nai.

Iz­vēr­tēt pro­gre­su

Kad cil­vēks ir ti­cis skaid­rī­bā par eso­šo un vē­la­mo, vi­ņam ir vieg­lāk se­kot sa­va mēr­ķa sa­snieg­ša­nas gai­tai. Ie­tei­cams re­gu­lā­ri svēr­ties, at­zī­mēt ka­len­dā­rā vai spe­ci­āli ie­kār­to­tā die­nas­grā­ma­tā sa­vu ēdien­kar­ti un fi­zis­ko slo­dzi, vē­rot, kāds ir pro­gress. Tie, ku­riem sek­mī­gi iz­de­vies tikt va­ļā no lie­kā sva­ra, arī no­rā­da, ka ne­va­jag pā­rāk sa­prie­cā­ties par pir­ma­jiem pa­nā­ku­miem. Ja tavs mēr­ķis ir zau­dēt 16 ki­lo­gra­mus un tu esi zau­dē­jis se­šus, tas, pro­tams, ir la­bi, to­mēr ne­va­jag ie­slīgt paš­ap­mie­ri­nā­tī­bā un at­slābt, bet gan vai­rāk do­māt par tiem des­mit ki­lo­gra­miem, kas vēl jā­zau­dē, un kon­cen­trē­ties šim mēr­ķim.

Ap­zi­nā­ties, ka tas nav vieg­li

Mums bie­ži stās­ta, ka ne­va­jag se­vi no­ska­ņot ne­ga­tī­vi, bet būt op­ti­mis­tiem, ti­cēt, ka viss iz­do­sies - un tad tie­vēt bū­šot vieg­li un te­ju vai jaut­ri. Pro­tams, va­jag ti­cēt sev, ta­ču arī pār­lieks op­ti­misms ir ne­vie­tā, jo tas ra­da ne­adek­vā­tas gai­das un no­ved pie drī­zas vil­ša­nās. Vis­la­bā­kos pa­nā­ku­mus gūst tie, ku­ri uz si­tu­āci­ju rau­gās re­ālis­tis­ki un ap­zi­nās: jā, man ne­būs vieg­li, nāk­sies mai­nīt pa­ra­du­mus, tas pra­sīs zi­nā­mu pie­spie­ša­nos un no kaut kā būs jā­at­sa­kās. Vi­ņi iz­vei­do kon­krē­tu rī­cī­bas plā­nu un jau ie­priekš arī ap­do­mā, kā­das pro­blē­mas, kā­di kār­di­nā­ju­mi va­rē­tu ras­ties un kā tiem pre­to­ties.

Ra­dīt plā­nus vi­sā­dam ga­dī­ju­mam

Stās­ti par to, kā­pēc iz­gā­zies kār­tē­jais tie­vē­ša­nas mē­ģi­nā­jums, mēdz būt ļo­ti lī­dzī­gi: «Pār­is ne­dē­ļas iz­tu­rē­ju, bet tad aiz­gā­ju pie drau­dze­nes uz dzim­ša­nas die­nu un tur bi­ja vi­ņas su­per­īgā kū­ka - nu kā es va­rē­ju at­tu­rē­ties? Pēc tam gri­bē­jās vēl kaut ko sal­du. Pēc da­žām die­nām arī dar­bā bi­ja ban­kets, un tā ma­ni plā­ni iz­ju­ka.» Vai arī: «Vie­nu lai­ku es čak­li gā­ju nū­jot, bet tad li­kās, ka būs lie­tus, un dar­bā arī sa­nā­ca lie­lā­ka slo­dze, un tā es vairs ne­eju.» Pa­zīs­tot se­vi, šā­dus kri­tis­kos brī­žus var pa­re­dzēt un lai­kus iz­vei­dot kon­krē­tu rī­cī­bas mo­de­li. Pie­mē­ram, ju­bi­le­jā, kad ci­ti ēd kū­ku, tu vien­kār­ši dzer ka­fi­ju. Ja ju­bi­lā­re pa­tie­šām ir tev īs­ta drau­dze­ne, tad vi­ņa ne­ap­vai­no­sies, ja ne­pa­gar­šo­si kū­ku. Ja ap­vai­no­sies - var­būt nav vērts iet uz ju­bi­le­ju. Sa­vu­kārt fi­zis­kās ak­ti­vi­tā­tes ir no­piet­ni jā­plā­no un jā­ie­kļauj da­rā­mo dar­bu ka­len­dā­rā no­teik­tā lai­kā. Vis­la­bāk, ja var at­rast tā­du fi­zis­ku no­dar­bi, kas pa­tīk, bet ja tas ne­iz­do­das - jā­iz­tu­ras pret tām kā pret sva­rī­gu pie­nā­ku­mu, kaut arī ne­pa­tīk.

Tre­nēt gri­bas­spē­ku

Gri­bas­spēks nav maz­sva­rīgs kom­po­nents sva­ra zau­dē­ša­nā, lai gan ir liels kār­di­nā­jums no­ti­cēt te­ori­jām, ku­ras ap­gal­vo, ka pa­nā­ku­mi at­ka­rī­gi ti­kai no vi­sā­diem ci­tiem fak­to­riem un gri­bas­spēks ir ne­uz­ti­cams sa­bied­ro­tais. Lai uz gri­bas­spē­ku va­rē­tu pa­ļau­ties, tas jā­tre­nē lī­dzī­gi kā mus­ku­ļi. Ie­sā­ku­mam va­rē­tu, pie­mē­ram, at­teik­ties no sa­vas ik­va­ka­ra čip­su pa­ci­ņas un to vie­tā, sē­žot pie tele­vi­zo­ra, ap­ēst kā­du ābo­lu. Vai arī pār­va­rēt im­pul­su ie­lēkt tro­lej­bu­sā, lai no­brauk­tu vie­nu pie­tu­ru, un do­ties ce­ļā kā­jām.