Ar ko atšķiras Latvijas Republikas ievēlēšana par Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) Drošības padomes nepastāvīgo locekli šā gada 3. jūnijā no Latvijas Republikas ievēlēšanas par Tautu Savienības padomes nepastāvīgo locekli 1936. gada 8. oktobrī?
Nepārspīlēsim savu, t.i., Latvijas lomu negatīvā nozīmē. Otrais pasaules karš neizcēlās ne Latvijas dēļ kopumā, ne konkrēti tādēļ, ka ar Vācijas 1939. gada 1. septembra uzbrukumu Polijai apzīmētā Otrā pasaules kara sākuma brīdī Latvijai bija Tautu Savienības padomes nepastāvīgās locekles gods, tiesības, atbildība utt. Tieši tāpat nav pamata uztraukties, ka līdz ar Latvijas ievēlēšanu ANO Drošības padomē pasaule būtu kļuvusi ļaunāka un draudi tieši Latvijai - lielāki. Nav arī argumentu, ka toreiz vai tagad Latvija jeb vispār mazās valstis tiktu savlaicīgi gatavotas grēkāžu lomām, uzkraujot tām pienākumus, ar kādiem vispār nav iespējams tikt galā. Tur jau tā lieta, ka pat lielvalstis jeb cilvēki, kuru pārvaldīto valstu spēks vai kādi citi apstākļi dod iespējas ietekmēt pasaules vēsturi, tomēr nezina, kas galu galā šīs vēstures lappusēs tiks ierakstīts. Un pat ja viņi spētu paredzēt savas sakāves, tad diez vai gribētu ieiet vēsturē kā tēli, kurus izmuļķojusi kaut kāda Latvija.
Tagad ar ANO vainagotā miera uzturētāju piramīda ir nevis otrais, bet jau trešais būvējums. Jau tajos laikos, kad latvieši vēl nebija izkarojuši tiesības cīnīties par mieru savā vārdā, mūsu tiešie priekšteči par šīm cīņām interesējās un mācījās. “Pēterburgas Avīzes” 1864. gada 30. jūlijā informēja, ka “Schweizas valdīšana uzaicināja visas citas valstis vienā pienākšanā, kur taptu nospriests par to, kā jo derīgāki un labāki varētu gādāt par karā ievainotu ļaužu kopšanu un ārstēšanu. Daudzas valdīšanas arī labprāt pieņēmušas šo uzaicināšanu, kas rūpējas karavīru sūru likteni atvieglināt. Pirmā sanākšana sēdēšanai nospriesta uz 27. jūliju Genfas pilsētā,” kas tagadējā latviešu valodā tiek dēvēta par Ženēvu.
Nākamā latviešu paaudze kopā ar “Mājas Viesa literāro Pielikumu” 1899. gada 19. maijā dzīvoja līdzi tam, kā “Viņa Majestātes Ķeizara Nikolaja II dzimšanas dienā 6. (18 ) maijā atklāja Hagā (Holandē) miera konferenci. Savādas jūtas pārņem sirdi, jūtas, kur mainās cerības ar bailēm, līgsmība ar žēlabām: rodas jautājumi, vai tas viss labi izdosies, vai tiešām cilvēcei ausīs jauns, laimīgāks, priecīgāks laikmets, jeb vai viss paliks pa vecam? Nē, nē, dievišķā cerība neļauj un neļauj sevi nospiest, vienmēr un nenogurstoši tā iezogas to radījumu sirdīs, kuri radīti pēc “Dieva ģīmja”. Lai plēšas zvēri, bet kāpēc gan mums, cilvēkiem, radījumiem, kuriem “Dievs savu dvašu iepūtis”, vienam ar otru jāķildojas un jāplēšas!?”
Gadus piecpadsmit vēlāk praktiski visiem to rindu lasītājiem tapa skaidrs, par ko tomēr jāplēšas uz dzīvību un nāvi. Vieni tūlīt metās karā, kas izauga līdz Pirmā pasaules kara mērogam, citi tajā ievilkās pa pilsoņu karu šķirbām. Latvieši tajā karā uzvarēja vai nu kā dzīvie, vai kā mirušie (kritušie, ar pieminekļiem un piemiņu godinātie varoņi). Latviešu tautas vairākumam šī uzvara bija savas valsts izveidošana, Krievijā palikušā mazākuma vairākumam - sociālistiskās revolūcijas nosargāšana.
Tiklīdz Latvijas valsts bija ieguvusi savas robeža un starpvalstu atzīšanu, tā radās problēma, kā to visu nosargāt. Kā principā novērst karu, lai nemaz nevarētu zaudēt to, kas iepriekšējā karā iegūts?!
Latvija un latvieši iekļāvās kuplā uzvarētāju pulkā ar visiem vienu domu, lai turpmāk nekādu karu nebūtu. Karā ciestie zaudējumi bija tik milzīgi un sāpīgi daudziem arī šī vārda burtiskajā nozīmē, ka šo emociju pareiza apsaimniekošana šķita garantija, lai beidzot tomēr izdotos paveikt cilvēces vēsturē iepriekš neiespēto, kaut vai “Mājas Viesa...” vārdos tik gleznaini izteikto. Jā, pavisam nesen tas vēl neizdevās, bet tagad nu gan izdosies!
Lai 1919. gada 28. jūnijā Parīzes piepilsētā Versaļā noslēgtais miera līgums starp Pirmā pasaules kara Rietumu frontē karojušajām valstīm nekļūtu par kārtējo, tajā skaitā turpat Versaļā noslēgto miera līgumu, kuru jēga bija ļaut karojušajām pusēm gatavoties nākamajiem kariem, šis līgums tika papildināts ar miera uzturēšanai paredzētas organizācijas nodibināšanu 1920. gada 10. janvārī.
Kara uzvarētāju angļu un franču valodās jaundibināto organizāciju dēvēja attiecīgi par “League of Nations” un “Société des Nations", kuru iespaidā latviešu valodā manīts apzīmējums “Nāciju līga”, bet daudz plašāk iegājies ar vācu “Völkerbund” starpniecību radītais “Tautu Savienības” nosaukums.
Pirmā pasaules kara Austrumu frontes sabrukšana nenozīmēja pāreju uz mieru, bet uz daudziem lokāliem kariem ar daudziem uzvarētājiem, starp kuriem arī Latvijas Republika kļuva spējīga pieteikties Tautu Savienībai 1920. gada 15. novembrī. Taču šis brīdis ietilpa pārejas posmā, kad Tautu Savienība jau bija, taču šo savienību Versaļas līgumu paketes ietvaros radījušo valstu pārstāvji vēl nebija izklīduši un uzraudzīja savu lēmumu izpildi kā Sabiedroto Augstākā Padome. Latvijai nācās griezties šajā padomē, kas atzina Latvijas Republiku 1921. gada 26. janvārī. Patīkamā formalitāte ar Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā tika nokārtota 1921. gada 22. septembrī.
Dalās domas par to, cik ilgi Tautu Savienība varēja darboties ar pārliecību, ka visa pasaule pildīs tās lēmumus, jo savienība taču ir pasaules kara uzvarētāju pilnvarota juridiskā persona. Citiem vārdiem sakot, kad tad īsti sākās Otrais pasaules karš? Ir konvencija par 1939. gada 1. septembrī, taču ir arī argumenti, kāpēc nosaukt 1939. gada martu ar nacistiskās Vācijas iebrukumu Čehoslovākijā (iesoļošanu tās galvaspilsētā Prāgā), 1937. gada jūliju ar Japānas iebrukumu Ķīnā vai pat 1931. gadu ar Japānas iebrukumu Mandžūrijā, ja vien eiropieši u.c. neaziāti spētu iegaumēt, ka Mandžūrija un Ķīna nav viens un tas pats. Pārliecinošākais pamatojums kara sākuma datēšanai ar Japānas agresiju ir tāds, ka kara beigas taču tiek datētas ar Japānas kapitulāciju 1945. gada 2. septembrī.
Katrā ziņā tad, kad Latvija pārsēdās no Tautu Savienības biedru rindām uz vienu no padomei piešķirtajiem krēsliem, vairs nebija noslēpjams, ka organizācijai ir lielas problēmas. No tā gan nevarēja izskaitļot organizācijas sabrukumu gandrīz vienā laikā ar Latvijas Republiku. Padomju okupācijas režīma avīze “Cīņa” 1940. gada 29. jūlijā sniedza īsu ziņu “Tautu Savienība pārceļas”: “Tautu Savienības ģenerālsekretārs Avenols [Žozefs Avenols (1879-1952, amatā 1933-1940)], par kura atkāpšanos no amata jau ziņots, ar telegrammu paziņojis Prinstonas universitātei, ka T. S. saimniecības un finanšu nodaļa, sekojot universitātes aicinājumam, pārcelsies uz Prinstonu", t.i., uz Amerikas Savienotajām Valstīm.
Universitātes pajumtē Tautu Savienība, t.i., tās rekvizīti pārlaida Otro pasaules karu un pacietās vēl mazliet, kamēr kara uzvarētāji ASV pretējā - Klusā okeāna krastā Sanfrancisko 1945. gada 26. jūnijā vienojās dibināt ANO. Ņujorkas izvēli par ANO mītnes vietu iespējams izskaidrot kaut vai ar to, ka tad nu gan Tautu Savienības slēgšanas brīdī 1946. gada 20. aprīlī bija viegli atdot ANO visu Tautu Savienības mantību, jo Prinstona un Ņujorka atrodas cieši līdzās.
Tautu Savienības pašlikvidēšanās deva ieganstu Latvijas klusai juridiskai izvadīšanai no savstarpēji atzīto valstu sabiedrības, taču Latvija ir spējusi tajā atgriezties un noformēties kā ANO dalībvalsts kopš 1991. gada 17. septembra.
Tautu Savienībā starp 1920. un 1946. gadu atzīmējušās kopā 63 valstis, taču vienlaicīgi organizācijā esošo biedru skaits vienmēr bijis mazāks. Dažas organizācijas dalībvalstis pārstāja eksistēt jau pirms 1940. gada, kad šāds liktenis piemeklēja daudzas valstis, dažas tika no organizācijas izslēgtas un vēl citas pašas izstājās.
Latvija par Tautu Savienības nepastāvīgo padomes locekli (angļu valodā “Nonpermanent Member of the Council”) kļuva 1936. gada 8. novembrī uz trijiem gadiem. Latvijas atkāpšanās no padomes locekles vietas tika plānota Tautu Savienības 1939. gada septembra sesijā, taču kara sākums Polijā aizkavēja sesiju līdz decembrim. Sesija sanāca tūlīt pēc Padomijas 30. novembra uzbrukuma Somijai. Avīzē “Kurzemes Vārds” 1939. gada 14. decembrī nodrukāts aģentūras LETA (toreiz apzīmējums bija LTA) sagatavotais pārskats par sesijas darbu, kura galvenais veikums bija agresorvalsts Padomijas izslēgšana no organizācijas. Turpat pieminēta arī padomes dalībvalstu rotācija. Pilnvaru termiņš tajā reizē beidzies Latvijai un Ķīnai, kuras nav tikušas aizvietotas, jo dalībvalstis nolēmušas samazināt padomes locekļu skaitu no 13 uz 11. Uz sesiju spējušas savākties 40 valstis no 53, cik tajā brīdī skaitījušās savienībā.
Atšķirība starp vecajiem un tagadējiem laikiem tāda, ka padomes dalībvalstu izvēle kādreiz bijusi ciešāk saistīta ar personām, ko dalībvalstis sūtījušas uz Tautu Savienības sesijām. Tā vismaz Latvijas izvirzīšana no ierindas biedres par padomes locekli tika skaidrota Latvijā.
Lūk, kā to aprakstīja Latvijas Lauksaimniecības kameras žurnāls mazpulku vadītājiem un jaunatnes audzinātājiem “Vadītājs” 1936. gada decembra numura sadaļā, kur notikumi sakārtoti kalendāra secībā: “8. oktobris ir diena, kam neapšaubāmi sevišķa nozīme Latvijas vēsturē. Šai dienā Tautu Savienības padomē gandrīz vienbalsīgi ievēlēts Latvijas delegāts - ārlietu ministrs V. Munters. Tautu savienība, kuras uzdevums ir novērst kara briesmas Eiropā un visā pasaulē un sekmēt draudzīgu attiecību nodibināšanos starp atsevišķām valstīm un tautām, ievēlot mūsu ārlietu ministru šai atbildīgā postenī, ir pierādījusi, ka tā ar cieņu vērtē mūsu zemes lielos kulturālos un saimnieciskos sasniegumus un saprot mazo valstu nozīmi pasaules miera uzturēšanā. Tautu Savienības padomē Munters reprezentēs arī mūsu draudzīgās kaimiņvalstis - Igauniju un Lietuvu. Ārlietu ministra Muntera ievēlēšana ir liels pagodinājums Latvijas valstij un latviešu tautai, jo padomē parasti top ievēlēti tikai spējīgākie politiķi un redzamākās personības starptautiskā dzīvē.”
Tik tiešām pieminēšanu pelna Latvijas ārlietu ministrs Gothards Vilhelms Nikolajs Munters (1898-1967, amatā 1936-1940) šajā reizē ar to, ka Tautu Savienībā viņš bijis Tālo Austrumu komisijas vadītājs un 1938. gada 9.-16. maijā notikušās Tautu Savienības padomes 101. sesijas prezidents.
Norāde uz Tālajiem Austrumiem ir vēl viens brīdinājums par to, ka tālumā sācies karš var arī atvelties ļoti tālu - atvelties līdz mums. Kā jau šeit tika teikts, ir piedāvājumi datēt Otrā pasaules kara sākumu ar Japānas iebrukumiem vispirms Mandžūrijā un pēc tam arī Ķīnā. Latvijai bija doti vairāki gadi nolūkoties karā kā priekšnesumā, kas ļāva saskatīt arī to, ka starptautiskā sabiedrība Tautu Savienības personā ir nespējīga karus apslāpēt. To rāda humora žurnāla vāks ar notikumu datējumu:
Protams, ka V. Munteru nevar pasludināt par vaininieku, kura dēļ karš izpletās pa lielu daļu pasaules. Bet tomēr lai tagadējie valsts darbinieki pieņem kā brīdinājumu Latvijā kādreiz varu dalījušo cilvēku ķildu atskaņas V. Muntera kolēģa, finanšu ministra Alfrēda Valdmaņa (1908-1970, amatā 1938-1939) atmiņās žurnāla “Treji Vārti” 1983. gada novembra numurā: “Munters zināja, ka Ulmanim krītot, būs “jākrīt" arī viņam. Munters arī saprata, ka Latvijā viņa karjerai nav paredzams ilgs mūžs. Tādēļ viņš ar visiem līdzekļiem mēģināja kļūt pazīstams, pat populārs Tautu Savienības aprindās, lai kādreiz varētu iekļūt Tautu Savienības ģenerālsekretāriātā un tur kāpt pēc iespējas augstāk. Tā bija personīga reālpolitika. Tā izskaidroja Muntera trikus Tautu Savienībā, par ko mūsu kaimiņi - igauņi un lietuvieši - viņu tik ļoti ienīda.”
