MĀJAS MĪLULIS: Rotaļsunītis, bet ne rotaļlieta

Toy – šis angļu valodas lietvārds apzīmē rotaļlietu, arī kādu nieciņu, bet darbības vārds – rotaļāšanos, niekošanos, flirtēšanu vai nevērīgu izturēšanos. Tomēr jebkurš suņumīlis zinās, ka ar mazsunīšiem, kuru šķirnes nosaukuma sākumdaļu veido toy, var gan rotaļāties, gan flirtēt, taču nevērīgu attieksmi pret sevi mazulīši nekādā gadījumā nepieļauj. Tā ir arī ar angļu toiterjeru radiniekiem krievu tojiem, kurus par toiterjeriem dēvēt liedz starptautisks kinologu lēmums.

Pat paši krievu kinologi nenoliedz, ka krievu toja aste dīgusi miglainajā Albionā – Britu salās. Un, šķiet, nav arī jautājumu, no kurienes mazsunīši Lielbritānijā ieradušies, – tie selekcionēti tur, konkrētāk – Anglijā.

Aste dīgusi Anglijā

Zināma līdzība ar mūsdienu toiterjeriem saskatāma jau 16. gadsimta mākslas darbos attēlotajos galmadāmu mīlulīšos, taču par šķirnes mērķtiecīgas izveides laiku uzskatāms 19. gadsimtenis. Ideja par mazu ņipruļu veidošanu radusies, kad strādnieki aizrāvušies ar žurkošanas mačiem – kura suns vairāk žurku noteiktā laika sprīdī noķers, tas arī būs uzvarētājs. Un izrādījās, ka veiklākie un sekmīgākie ir sīka auguma šuneļi, kuru dzīslās rit terjeru asinis. Veiksmīgākie bijuši Mančestras terjera un itāļu levretes krustojumi. Kungi priecājās par mazulīšu ņiprumu un cīņassparu, dāmas jūsmoja par piemīlīgo izskatu. Kad Anglijā aizliegtas arī žurkošanas sacensības, toiterjeriem atlika vairs tikai dāmu mīlulīšu statuss. Pirmoreiz izstādē angļu toiterjeri parādījušies 1826. gadā, taču tolaik uzskatīti par Mančestras terjeru pundurformu, un vēl vairāk nekā 100 gadu pēc tam šķirni neatzina. Tikai 20. gadsimta 60. gados kinologi vienojušies, ka angļu toiterjeri ir patstāvīga šķirne.

Aiz dzelzs priekškara

Angļu mazulīši 19. un 20. gs. mijā pamanījās savaldzināt arī krievu aristokrātu dāmas. Krievu zemniekiem un strādniekiem tādi, protams, nebija vajadzīgi. Pēc boļševiku apvērsuma un Dzelzs Fēliksa ļaužu plosīšanās, izskaužot visu ar aristokrātiju un buržuāziju saistīto, cieta arī toiterjeru saime, no proletariāta tiesas un taisnības paglābās vien retais.

Kad krievi secināja, ka angļu toiterjera standartam atbilstošus suņus saradīt neizdosies, nolēma veidot savu šķirni. 1966. gadā jaunveidojums nodēvēts par Maskavas (krievu) toiterjeru. Starptautiskās kinologu organizācijas to neatzina, bet PSRS mazulīši kļuva itin populāri. Tad nāca nākamais trieciens – perestroika un PSRS sabrukums, pēc kā ļaudis kā aptrakuši metās uz visu līdz šim liegto rietumniecisko, pašu zemē radīto novēlot mēslainei.

Mīlīgie un niknie

Krievu tojos tomēr saglabājies terjeru itin holeriskais raksturs, lai gan... viņi mēdz būt tik atšķirīgi. Ir gan īsti mīlulīši, gan nervozi niknuļi – laikam jau pat viena metiena pārstāvjos mēdz runāt dažādo suņu asinsbalsis, kā tas raksturīgi jaunām dzīvnieku šķirnēm. Zinātāji teic, ka, kucēnu izvēloties, jāpalūkojas viņa aukslējās – jo tās tumšākas, jo suņuks būs niknāks.

Lai gan mazie ierindoti rotaļsunīšu kategorijā, potenciālajiem saimniekiem jāņem vērā, ka viņi tomēr cēlušies no medniekiem un cīnītājiem, kam nepieciešama krietna deva fizisko aktivitāšu. Jebkuros laika apstākļos (ziemā, vējainā laikā vēlams toju ietērpt apģērbā, lai suņuks nesaaukstētos). Barot vēlams ar mazsunīšiem domāto barību – toju zobi ir trausli. Jāuzmanās, lai mazais kārumnieks netiek pie cilvēku našķiem, kas zobus krietni bojā un var radīt arī aptaukošanos. Labāk iedot kādu burkānu – augļi un dārzeņi viņiem garšo.

Saimnieces lepnums

Šerpais Šeldons

Pusotru gadu vecais krievu īsspalvainais tojs Šeldons Čārlijs Mūns (Sheldon Charlie Moon) ir šerps puisis, kurš gatavs klupt krāgā pat radījumiem, kas daudzkārt par viņu lielāki (galvenokārt cilvēkiem), tiklīdz tie pietuvojas, pēc viņa domām, pārāk tuvu viņa ģimenes locekļiem. Viņš domā, ka arī ģimenes lokā pelnījis īpašu attieksmi un viņa viedoklī visiem jāieklausās. Bet vispār jau esot mīļumiņš un jautrulis.

Šeldona saimniece Tabita Tīna Lūka jau kopš mazotnes esot vēlējusies suni, turklāt augumā palielu – Labradoras retrīveru. Diemžēl ģimene mitinās pilsētas dzīvoklī, kur tik liels četrkājis, iespējams, nejustos komfortabli. Tomēr Tabitas mīlestība pret suņiem vien pieņēmusies spēkā. Tiesa, nu viņa jūsmojusi arī par citu šķirņu pārstāvjiem, līdz sirdī īpaši iekritis kādā pastaigā sastaptais krievu tojs. «Ja galvenais šķērslis ir izmērs, tad šis taču derētu, domāju,» stāsta Tabita. «Tomēr...»

Tabitas mamma Ilona atklāj, ka apmēram pusotru gadu notikušas pārrunas par to, vai meita maz apzinās, ko īsti nozīmē suns un kāda atbildība un rūpes jāuzņemas par dzīvnieku, kurš ne tikai jābaro un jāsamīļo, kā tas ierasts ar ģimenē esošo kaķi, bet arī regulāri jāved pastaigās – vienalga, vai saule spīd, lietus līst vai sniegs putina. Lai pārbaudītu meitas apņemšanos un gatavību rūpēties par dzīvnieku, viņai uzdots kopt kaķa kastīti. Un laikam jau pārbaudījums izturēts, jo pērnā gada 1. janvārī ģimene devusies...

«Man neviens neteica, kurp dodamies,» atceras Tabita, «kad atklājās, ka braucam pirkt suni, tas bija pārsteigums!»

«Protams, pirms tam biju papētījusi informāciju par krievu tojiem, domāju, vai šāds suns būtu mums piemērots, skatījos sludinājumus,» teic Ilona.

Kucēna dzimumam nav bijis nozīmes. Piedāvātas arī divas melni rudas meitenītes, taču lielā mērā kažociņa krāsas dēļ vairāk iepaticies rūsganais Šeldons. Tā nu viņš nonācis Lūku ģimenē. Saimniece skaitās Tabita (gulēt tojiņš mēdz pie viņas), taču par Šeldonu rūpējas un pastaigās ved arī saimnieces brālis Mārtiņš Frīdis un Ilona, kuru laikam jau Šeldons uzskata par ģimenē galveno. «Tāds – ar savu raksturu, attieksmi pret apkārtējiem un notikumiem un iekšēju prasību izrādīt savu attieksmi – nu viņš ir!» smej Ilona.

Ar dzīvniekiem Šeldons esot draudzīgs, mēģinot draudzēties arī ar lieliem suņiem. Ilona stāsta: «Ja kādu pamana, tad atturēt viņu no iepazīšanās mēģinājuma ir neiespējami. (Tabita gan apgalvo, ka parasti Šeldons citiem suņiem mēdzot uzrūkt! – V. A.) Gribēja iedraudzēties arī ar mūsu kaķi, taču... Pirmās divas nedēļas kaķis meta ap kucēnu lokus un nikni šņāca, sunīša drošības labad pat iegādājos bērnu sētiņu, kurā mazuli ievietot. Nu jau Šeldonam dzīve mierīgāka, taču gadās, ka kaķis pienāk klāt un iesit ar ķepu.»

Šeldons ir gandrīz nenogurdināms, viņam vajadzīgas pamatīgas pastaigas, un ar viņu staigāt dodas gan Tabita, gan Ilona, gan arī Frīdis. Kuru no pavadoņiem Šeldons vairāk un vai vispār klausa, domas dalās. Ar suni jāpastaigājas vismaz pusstundu. «Pati ar Šeldonu pastaigā pavadu vismaz stundu,» tā Ilona, «un šķiet, ka viņš būtu gatavs skraidīt vēl. Kad aizbraucam uz kādām skriešanas, riteņbraukšanas vai triatlona sacensībām (Tabita aktīvi sporto), kas ilgst savas četras stundas, suņuks ir aktīvs kā ūdenszāle. Pēc tam gan mašīnā aplūst.»

Aukstā un vējainā laikā Šeldonam nepieciešams kāds apmetnītis, taču pārlieku salīgs viņš neesot. Ziemā gan laukā izejot vien savas darīšanas nokārtot un ātri vedinot atpakaļ uz dzīvokli. «Tiesa, Jēkabpils tradicionālajā Vecgada skrējienā notipināja mums līdzi pa sniegu visus 2,5 trases kilometrus, tērpies vien Salavecīša mētelītī, bez zeķītēm, un par aukstumu nesūkstījās,» smej Ilona.

Krievu tojs

(Русский той, Russian Toy)

• Izcelsmes valsts: Krievija
• Augstums skaustā: 18–28 cm
• Svars: līdz 3 kg
• Apmatojums: īsspalvainajiem – īss, cieši piegulošs, bez pavilnas; garspalvainajiem – 3–5 cm garš, taisns vai nedaudz viļņots, piegulošs, ar pavilnu, uz purna un galvas, kā arī kāju priekšpusē īss, kāju aizmugurē garš, uz ausīm garš un biezs
• Krāsa: jebkura vienkrāsaina (izņemot baltu un melnu), kā arī ar lāsumiem
• Dzīves ilgums: 16–17 gadu
• Kucēna cena: 140–550 eiro
• Kompanjons, nepieciešama atbilstoša (!) fiziskā slodze