Par biedrības Latvijas attīstībai reklāmu jēgu, par topošo Repšes partiju, par valdības «veiksmes stāstu» un citiem aktuāliem iekšpolitikas jautājumiem šī intervija ar Mārtiņu Bondaru.
–Plašsaziņas līdzekļos bieži redzam reklāmu, kurā trīs apņēmīgi kungi – Mārtiņš Bondars, Uldis Osis un Einars Repše – stāsta, ka sviestam jābūt sviestainam, saulei jābūt saulainai – ka jāveicina tautsaimniecība un jārada darba vietas. Vai tad kāds ir nikni iestājies pret darba vietu radīšanu un pret tautsaimniecības veicināšanu? Ko vēlaties vēstīt ar šīm reklāmām?
–Ja pie varas esošie nerisina tos jautājumus, par ko ir runa šajā reklāmā, tad kādam ir jāuzņemas iniciatīva. Tā reklāma ir mēģinājums viņiem teikt: «Dārgie draugi, šie ir tie akūtie jautājumi, ar kuriem jums vajadzētu darboties.» Tāds ir mūsu viedoklis. Par investīcijām, par uzņēmumiem, par ekonomiskās aktivitātes palielināšanu. Viņiem tagad ir atruna, ka bija jāiet uz eiro un visam pārējam tāpēc var neveltīt uzmanību.
Plašsaziņas līdzekļos visu laiku redz tikai premjeru un dažus ministrus, un viņi paši arī tikai sevi vien redz. Tāpēc mēs parādījāmies reklāmā, lai atgādinātu, ka viņi nav vienīgie un neaizstājamie.
–Ko jaunu varat piedāvāt? Repše ir bijis, nācis, gājis un nācis, tagad atkal nāk. Cik reizes var iekāpt tajā pašā straumē?
–Pagaidām ir runa par sabiedriski politisku organizāciju.
–Bet nav jau šaubu, ka šī organizācija ir sākums jaunai partijai. Vai jūs būsiet šajā partijā, un kāda jums būs tajā loma?
–Ja jūs redzat uz deju plača divus dejojam, jūs taču neapgalvosiet, ka viņi precēsies?
–Kurš ar kuru precēsies, tas tiešām nav zināms, bet ir redzams, ka kāzas būs...
–Kas attiecas uz mani, tad es regulāri apmeklēju pasākumus, kurus rīko organizācija Latvijas attīstībai. Neesmu vairījies no sabiedriskās darbības, un politika mani nebiedē.
–Bet vai būsiet partijā, kuru dibinās Repše?
–Nezinu.
Pašlaik ir tālu līdz partijai. Šobrīd uzdot jautājumu, vai tajā partijā būs Uldis, Mārtiņš vai Anniņa, ir pāragri. Lai nodibinātu partiju, vispirms jāsaprot, ko kurš no atsevišķiem indivīdiem vēlas. Pēc tam jāsaprot, kā viņi redz to savu lauku, savu iespējamo pienesumu, ko viņi darīs. Varbūt tās pieejas izrādās atšķirīgas, varbūt viņi nemaz vienā organizācijā nedzīvo. Tikai pēc tam var domāt, kā izveidot partiju, kurā katram sava loma.
–Visu cieņu Uldim Osim – spožs ekonomikas eksperts. Taču viņš bija viens no Latvijas ceļa politiķiem kopš šīs partijas pirmsākumiem. Reklāmā viņš runā par uzņēmumiem, taču Latvijas ceļš pirmajos pēcpadomju gados darbojās kā «rūpniecības likvidators».
Visu cieņu Einaram Repšem – harismātisks līderis. Taču kā Latvijas Bankas prezidents viņš piekopa hiperkonservatīvu, uz Latvijas tautsaimniecības vajadzībām nereaģējošu politiku. Kāpēc tagad Osis runā par rūpniecību, bet Repše par tautsaimniecības veicināšanu? Vai varat būt advokāts viņiem?
–Nemēģināšu būt advokāts ne vienam, ne otram. Domāju, ka šiem kungiem ir katram pašam savs vārds aizstāvībai. Iespējams arī, ka laika gaitā evolūcijas rezultātā cilvēkiem mainās domas un pieejas. Mēdz būt tā, ka laika gaitā mainās kādi apstākļi, kuru dēļ jāmaina kādas darbības. Tās pašas metodes, kas bija efektīvas deviņdesmitajos, dažkārt vairs galīgi neder mūsdienās. Tā politika, ko Latvijas Banka piekopa, bija, iespējams, pareiza un piemērota, taču varētu debatēt, vai ap 2005.–2007. gadu tā neveicināja milzīgo krīzi, vai tā politika, ko tā piekopa, bija optimāla. Bet nu ja – tur jau bija cits vadītājs, nevis Repše. Smagā krīzē ievilka gan valdības, gan Latvijas Bankas politika. Tagad krīzi esam pārvarējuši, daļēji finanšu krīzi, taču ekonomiskā krīze turpinās.
–Vai Valdis Dombrovskis ir veiksmes stāsts?
–Man skolā latviešu valodas un literatūras stundās mācīja, ka vārdam «veiksme» ir mazliet citāds skaidrojums, nekā to pašlaik stāsta valdība. Manuprāt, nav nekāda veiksme tas, ka ir pazaudēti simti tūkstoši cilvēku, kas ir pametuši Latviju, ka ir cilvēki, kas bija paņēmuši kredītus mājokļa iegādei un tagad ir milzīgos parādos. Tajā pašā laikā mūsu pensiju sistēma balstās uz solidaritātes principa, un, jo mazāk ir to, kas maksā kasē, jo mazāk iespēju kaut ko pārdalīt. Var, protams, spēlēties ar makroekonomikas cipariem un visu ko stāstīt par lielu pieaugumu, tikai aizmirstot paskaidrot, ka šis pieaugums ir no Eiropas fondiem – tās ir dāvanas no Eiropas.
–Jūsu reklāmā kā laimes atslēdziņu Repše min nulles likmi reinvestētajam kapitālam – kā Igaunijā. Ko tas nozīmē?
–Tas ir vienkārši – nulles likme uzņēmuma ienākuma nodoklim. Ja uzņēmuma akcionāri izņem peļņu vai izmaksā dividendes, tad to apliek ar iedzīvotāja ienākuma nodokli. Ja nē, tad nulles likme.
–Atgādiniet lasītājiem, cik liela likme uzņēmuma ienākuma nodoklim ir pašlaik.
–15%. Bet tā bēda pašlaik ir tā, ka uzņēmumam, ja tam ir bijusi peļņa iepriekšējā gadā, faktiski jau uz nākamo gadu, uz priekšu, jāsāk maksāt, kreditēt valsti. Bet, kas notiek, ja iepriekšējā gadā bijusi peļņa, bet šajā zaudējumi? Tad uzņēmums ir kreditējis valsti. Pēc tam ir jāpierāda, ka uzņēmums nav guvis tos ienākumus, par kuriem valsts ir norēķinājusi nodokļus. Tas ir netaisnīgi pret uzņēmējiem. Ņemot vērā smago, uzņēmējiem grūti pieejamo kreditēšanas tirgu, kāds tas ir, gribas teikt, ka valstij vajadzētu izvairīties no pašreizējās taktikas nodokļu iekasēšanā.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"