Andris Jaunsleinis: valdošie pašvaldības atstumj padomjlaikos

Par pašvaldību vēlēšanu rezultātiem, par to, kā veidojas pašvaldību un valdības attiecības, šī intervija ar Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētāju Andri Jaunsleini.

– Kā vērtējat pašvaldību vēlēšanu rezultātus?

– Pozitīvi. Rezultāti parāda, ka ir diezgan augsta uzticība tiem, kas jau strādā. Šis periods, kurā viņi strādāja, bija smags – to var salīdzināt ar laiku pēc neatkarības atgūšanas. Bija milzīgas izmaiņas saistībā ar pašvaldību reformu plus vēl ekonomiskā krīze. Vēlēšanu rezultāti parāda, ka cilvēki ir novērtējuši tos, kas ir reāli kaut ko darījuši. Tajā, ka ekonomiskās krīzes apstākļos neizcēlās milzīgi sociāli nemieri, liels nopelns ir visai latviešu tautai un pašvaldībām, pašvaldību vadītājiem.

– Atšķirībā no daudzām citām zemēm – Brazīlijas, Turcijas vai Ēģiptes – Latvijā pašlaik ir pozitīva gaisotne, pašvaldību vēlēšanās nedarbojās agresija – tie, kas uzstājās agresīvi, kā likums, zaudēja. Te var minēt neveiksmīgo, nikno Māra Dzenīša kampaņu Jūrmalā, arī Vienotība Rīgā bija uzbrūkoša, bet zaudēja. Kā to skaidrot?

– Cilvēki redz, kur esam nonākuši ar politiķiem – cīņā saucējiem. Tie, kas sauc cīņā, paši nezina, ko grib, aicina veikt visādas izmaiņas tikai izmaiņu dēļ un savu ambīciju dēļ. «Lielajā politikā», konkurējot uz parlamenta vietām, «lielā politika» no cilvēka ir tālu, un tur vēl elektorātam var kaut ko iestāstīt; pašvaldība ir pietiekami tuvu cilvēkam, un pašvaldību reitings vienmēr ir bijis daudz augstāks nekā valdībai un Saeimai. Visu laiku ir valdošo partiju greizsirdība uz pašvaldībām par to, ka tām ir lielāka cilvēku uzticība. Šī uzticība netiek dāvināta, to var iegūt tikai ar reāliem darbiem to iespēju robežās, kādas pašvaldībām ir. Mēs jau zinām, ka naudas resursi ir stipri ierobežoti. Ir arī redzams, ka ar vienādiem resursiem var dažādi rīkoties. Tie, kas ir jau daudz ko izdarījuši un solīja pragmatiski un reāli, guva lielāku atbalstu, nevis tie, kas nāca ar noliegšanu – ka viss ir slikti. Bet, kad viņiem prasīja, ko tad jūs labāk izdarīsiet ar šiem līdzekļiem, atbildes neskanēja pārliecinoši.

Pirms šīm vēlēšanām parādījās tendence norādīt, ka tas, ka kāds pašvaldības vadītājs ir jau ilgu laiku amatā, ir gandrīz vai slikti. Tas nav slikti – tas, ka kādu ievēlē vairākkārt, liecina, ka viņš kaut ko ir paveicis. Protams, ja vēlētājs jūt, ka vajag pārmaiņas, jaunus cilvēkus, tad tā notiek. Bet, ja paskatāmies, tad pašvaldību vadītāji, kas strādā jau ilgu laiku, savās komandās jau integrē jaunus cilvēkus.

Vissvarīgākais resurss mūsu valstī ir cilvēki, tāpēc ar to nedrīkst izrīkoties vieglprātīgi. «Lielajā politikā» redzam, ka atnāk jauns ministrs un vienkārši paņem un izmet ārā profesionālus kadrus...

– Ir viens ministrs, kurš tieši tā dara...

– Tas ir šis ministrs, bet ne tikai viņš un ne tikai vienā ministrijā. Pašvaldības ir tuvāk cilvēkiem, tāpēc tur tā nedara, ka izmet vecos un pieņem jauno, kurš piedāvā visu nojaukt, pat nezinot, ko būvēs vietā, bet ministriju un valsts institūciju līmenī tā notiek bieži.

– Viens tāds nojaucējs ir vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs. Vai viņam nebūtu laiks iet?

– Es domāju, ka tas ir jautājums Reformu partijai. Kad runāju ar ārvalstu kolēģiem, viņi nevar iedomāties tādu situāciju, kāda ir Latvijā, kur amatus lielajā politikā var iegūt cilvēki bez pieredzes politikā – sabiedriskās organizācijās, partijas jauniešu organizācijā. Turklāt Sprūdžs vada pašvaldību nozares ministriju, lai gan iepriekš nav bijis darbā pašvaldībā, nav bijis pašvaldības vadītājs vai deputāts. Mūsu sabiedrībā to vēl varēja saprast un izskaidrot deviņdesmitajos gados, kad notika valsts atjaunošana, kad ikviens gāja palīgā valstij no dažādām profesijām un nebija iepriekšējas pieredzes. Taču tagad politiskajām partijām vājā vieta ir nepieredzējuši cilvēki, kas pretendē vai ieņem amatus. Visu cieņu jauniem cilvēkiem, bet lielajā politikā ar jaunību ir par maz, vajag arī pieredzi.

– Kāpēc, jūsuprāt, ar partijām vēlēšanās ir noticis tas, kas ir noticis – piemēram, kāpēc Reformu partija gandrīz neko nav ieguvusi, rezultāti ir vāji?

– Vienīgais, ko piedāvāja, bija reformas – reformas reformu pēc. Viņiem viss, kas ir darīts, ir slikts, visi, kas kaut ko darījuši, ir slikti. Nevar noliegt, ka ir pastāvējušas tādas parādības kā politiķu alkatība, vīzdegunīga attieksme, un ar nostāšanos pret to Zatlera Reformu partija guva labus rezultātus, taču mūžīgi nevar balstīt politiku tikai uz noliegumu.

– Bet tagad jau atkal ir vīzdegunīga valdošo partiju attieksme...

– Diemžēl politiķi nemācās no priekšgājēju kļūdām. Jāsaprot, ka tad gaida tas pats liktenis. Uzskatīšana, ka ar tautu nav vajadzības pat konsultēties, pie laba gala nevedīs. Zināmā mērā arī eiro ieviešana to rāda. Jautājums jau nav tik daudz par eiro, kā par attieksmi. Eiro ir plusi un mīnusi, un, ja par tiem grib godīgi runāt, tad jāstāsta, kādi ir plusi un mīnusi, un mēs tad, tos zinot, kopīgi nolemjam. Latvijā cilvēki ir pietiekami izglītoti un saprotoši, bet politiķiem ir tendence uzskatīt, ka viņi jau neko nesaprot un tāpēc viņiem nav, ko prasīt.

– Nevar teikt, ka Vienotībai ir ļoti slikti rezultāti, taču Rīgā smags zaudējums – ne tikai mazāk mandātu kā Saskaņas centram/GKR, bet arī mazāk kā Nacionālajai apvienībai. Kā to skaidrot?

– Tad, kad bija krīze, mēs, pašvaldības, bijām galvenie sabiedrotie, lai kopīgi tiktu galā ar šīm problēmām. Tikko parādījās pirmās pazīmes, ka no krīzes ir sākts iziet, tā mēs kā sabiedrotie vairs neesam vajadzīgi. Veidojot šā gada budžetu, tika mēģināts sašķelt pašvaldības, nostādīt citu pret citu, vienai kaut ko dodot, otrai kaut ko atņemot. Tie stratēģi Vienotībā, kas izdomāja, ka tagad nedosim pašvaldībām naudu un tāpēc vinnēsim vēlēšanās, ir stipri kļūdījušies. To jau iedzīvotāji redz. Ir piedāvājumi samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli, faktiski visu samazinājumu uzkraujot pašvaldībām. Iznāk, ka tiek samazināti resursi pašvaldībām, lai tās nevar risināt cilvēkiem svarīgus jautājumus. Ja jau uzskata, ka cilvēki nesaprot, tad iznāk vilties – cilvēki saprata, kas tiek darīts.

Ja valstī piedāvā samazināt kādus nodokļus, tad tas jāfinansē no valsts budžeta, nevis – pārkrāmējot visas problēmas uz pašvaldību pleciem. Tagad kā liels brīnums ir tas, kāds nabadzības līmenis ir valstī. Bet tad, kad problēmas ir ar sociālajiem pabalstiem, garantēto minimālo ienākumu, kas pilnībā tika uzkrauts pašvaldībām, mēs teicām, ka tāda politika nav pareiza, bet mūsos neklausījās. Tagad ir Pasaules Bankas pētījums, kurā norādīts uz nabadzību, un nu tas ir liels brīnums. Nu ir ieraudzījuši, kādas milzīgas ir ienākumu atšķirības – it kā paši nedzīvotu šajā valstī un šīs atšķirības neredzētu. Tad, kad Pasaules Banka sāk runāt, ka nav pareizi visu uzkraut pašvaldībām, tad sāk runāt, ka laikam gan kaut kas jādara. Vienotības skaldi un valdi politika, nostādot pašvaldības citu pret citu, pilsētas pret laukiem, lielās pret mazām, Latgali pret Rīgu un tādā garā, domāju, ka deva augsni negatīvai attieksmei pret šo partiju un negatīviem rezultātiem. Tā nav ilgtermiņa politika.

Diemžēl šā gada budžeta veidošanas gaitā pašvaldības nebija vienotas, dažas par kaut ko atsevišķi vienojās, taču ilgtermiņā pašvaldības ir zaudētājas – gan tās, kas vienojās, gan tās, kas palika apdalītas.

– Šķelšana ir izdevusies! Rīgas dome aizgāja no LPS. Kad nāks atpakaļ?

– Tas jāprasa Rīgas domei. Mēs gan strādājam kopā. Vienīgais, ka Rīga nemaksā biedranaudu.

– Aizgāja, bet palika? Kaut kā neloģiski – apvainojās uz valdību, bet aizgāja no LPS? Kāda jēga?

– Nevaru to Rīgas vietā komentēt. Es uzskatu, ka tāda rīcība nebija pareiza. Bet mūsu organizācija ir brīvprātīga, ir tiesības arī aiziet, ja ir tāda vēlēšanās. Mēs analizējām, meklējām savu vainu, kāpēc tā notika. Droši vien bija arī mūsu vaina. Jāsaprot, ka mēs varam pieņemt vienīgi kompromisa lēmumus, nevaram pieņemt tādus, kas ir izdevīgi tikai Rīgai un kaitē pārējām pašvaldībām, vai otrādi.

– Kā skaidrosiet Saskaņas centra/GKR uzvaru Rīgā? Zaudējušie saka, ka tas tāpēc, ka Rīgas dome bijusi izšķērdīga un populistiska.

– Vēlēšanu rezultāti atspoguļo tos darbus, kas tika paveikti un nebija darīti visus iepriekšējos gadus. Droši vien, ja Latvijas pensionāru pensijas būtu 400–500 latu, tad jautājums par kaut kādām pensionāru brīvbiļetēm sabiedriskajā transportā atkristu. Jautājums par bezmaksas transportu ir tieši saistīts ar cilvēku zemo ienākumu līmeni, ar to, kā jūtas cilvēks, kam pensija ir gandrīz vienāda ar komunāliem maksājumiem. Un, ja viņš tagad ieguva iespēju pārvietoties bez maksas, tad vajag šiem cilvēkiem pavaicāt, kā viņi to reāli izjūt. Tagad viņi var kaut kur aizbraukt, ko viņi agrāk nevarēja atļauties. To, ko valsts nevar samaksāt cilvēkiem, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi, pašvaldība vismaz nedaudz kompensē. Tagad cilvēki var aizbraukt pie ārsta, apciemot ģimenes locekļus, viņiem tas ir ļoti būtiski. Tāpat dažādi skolu remonti, sociālo māju celtniecība – es domāju, četros gados daudz kas ir izdarīts. Valdība šajā laikā parādīja, ka sociālajām lietām tai naudas nav, taču ļoti vienkārši uzreiz, kad vajadzēja, atrada vairāk nekā 20 miljonus latu, ko iedot līdzi Latvijas Hipotēku un zemes bankas privatizētājiem.

– Ja raugās uz Latvijas karti, kas iekrāsota pašvaldību vēlēšanu vinnētāju krāsās, dominē ZZS zaļā krāsa. Kā skaidrot, ka šī partija ir ar tādiem panākumiem?

– Liela partija, ar bagātu vēsturi, bijusi gan pozīcijā, gan opozīcijā, ir saglabājusies pēc dažādiem iekšpolitiskiem satricinājumiem. Pašvaldībās tiek vērtēti konkrētie cilvēki. Šī partija tradicionāli gūst lielu atbalstu.

– Vēl ir reģionālās partijas, ar labiem rezultātiem. Viena ir Latvijai un Ventspilij Ventspilī, bet ir arī citas dažādos Latvijas novados.

– Reģionālo partiju veidošanās un panākumi ir sabiedrības atbilde uz to, ko «lielās partijas» nav paveikušas, uz to, ka tās nespēj pārstāvēt vietējās intereses. Tas norāda uz «lielo partiju» vājumu. Ja būtu stipras nacionālās partijas ar stiprām reģionālajām nodaļām, tad šādas vietējās, reģionālās, partijas neveidotos.

– Valdošā koalīcija jau divos lasījumos ir mēģinājusi pieņemt «antilemberga likumu» – grozījumus republikas pilsētas un novada domes deputāta statusa likumā, lai neļautu Ventspils mēram Aivaram Lembergam strādāt. Kā vērtējat šo likumjaunradi? Grozījumu projektos trūka tikai vārda «Aivars Lembergs»...

– Nu šie projekti bija tādi, ka pēc tam varētu rakstīt iekšā arī jebkuru citu vārdu. Ar Lembergu skaidrs, ka ar viņu jāizrēķinās, bet pēc tam, ja kādu vajag noņemt no trases, tad var rakstīt iekšā arī viņu. To tā nedrīkst risināt. Valdošā koalīcija ar to pasaka: «Ja mēs nespējam uzvarēt vēlēšanās demokrātiski, tad varam izmantot citus līdzekļus, lai tiktu galā ar sabiedrībā un pašvaldībās populāriem cilvēkiem.» Ja valstī nedarbojas kvalitatīva tiesu sistēma, kurā, ja ir kādas aizdomas, tad saprātīgos termiņos tiktu pateikts, vai cilvēks ir vainīgs, vai nav. Par tiesu sistēmas uzlabošanu netiek domāts, bet tiek izdomāti aplinkus ceļi. Šāda tendencioza likumdošana parasti atnāk atpakaļ pašiem likumu pieņēmējiem pa degunu. Saeimas komisijā par šādu likumu tēmu esmu teicis, ka šādu likumu kaitīgumu laikam saprot tikai tad, kad šāds likums nāk pašam pa galvu. Šādus likuma grozījumus nedrīkst pieņemt, tad Latvija iet uz bezdibeni.

Savulaik tie, kas ļoti iestājās par 5% barjeras ieviešanu, paši 5% barjeru nākamajās vēlēšanās nepārvarēja...

– Vienotība pieņēma likumu par tēriņu griestiem. Tagad saskaņā ar šiem likumiem Einara Repšes reklāma ir Vienotības reklāma, un tēriņu griesti droši vien ir pārtērēti...

– Šāda veida likumi, kas tiek pieņemti nevis vispārīgam sabiedrības labumam, bet lai cīnītos ar kādu konkrētu cilvēku vai lai gūtu sev kādu īstermiņa labumu, vienmēr atgriežas kā bumerangs.

– Ar cēlu lozungu, ka jānodala pašvaldību izpildvara no lēmējvaras, tika aizliegts ieņemt vienlaikus dažādus domes amatus un būt deputātam. Tagad rezultāts ir grotesks – pēc vēlēšanām cilvēki noliek mandātus, jo negrib zaudēt amatus. Kas tad labs ar šo likumu ir panākts?

– Ko tāda lēmējvaras un izpildvaras nodalīšana nozīmē? Ir lēmējvara, kura iedzīvotājiem piedāvā to, ko darīs. Un tad ir kaut kāda izpildvara, kurai it kā nav interešu, kura neko nedrīkst piedāvāt... Visur pasaulē vēlēšanas notiek tāpēc, lai iegūtu lēmējvaru, un lēmējvarai ir jābūt lojālai izpildvarai. Mums iznāk tā, ka vēlētāji ievēlē lēmējvaru, bet izpildvara būs no Marsa. Izpildvara tad nevar ne lēmējvaras lēmumus realizēt, un es nezinu, kādus citus nevar. Demokrātiskās sabiedrībās notiek vēlēšanas un to rezultātā arī izpildvarā notiek attiecīgas izmaiņas. Latvijā tiek mēģināts izveidot neefektīvu izpildvaru – tādu, kurai nav nekādas intereses kaut ko darīt. Ers domāju, ka šāds aizliegums nozīmē vien to, ka notiek cīņa pret pašvaldībām – ir mēģinājums tās noplicināt, izslēgt no pašvaldībām vietējos spējīgos kadrus. Ar likuma grozījumiem bija mēģinājums neļaut piedalīties, atšūt tos pašvaldību kadrus, kas jau strādā, nomainīt varu. Tas ir absurds – cilvēki ir spiesti nolikt mandātus, lai gan ir strādājuši komandā, ir ieguvuši vēlētāju uzticību tieši tāpēc, ka labi strādājušai savos amatos. Likuma grozījumi bija cīņa pret esošajām pašvaldībām, cerībā, ka izdosies nomainīt. Tas gan nav realizējies.

– Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts (RP) pirms kāda laika grasījās izvērst lielas pārmaiņas valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību pārvaldes sistēmā. Premjers Valdis Dombrovskis (V) gan viņam atļāvās uzrūkt, ka tie ir «prihvatizācijas» centieni. Taču diezin, vai vēlme «prihvatizēt» rimsies...

– Diemžēl tas pilnīgi apturēts nav un procesi lēnām virzās. Sabiedrībai tiek stāstīts, ka viss, kas pieder valstij un pašvaldībām, ir slikti un būtu labi, ja tas tiktu atdots privātajiem. Darvas karoti šajā «veiksmes stāstā» gan iepilina Liepājas metalurga bēdu stāsts, bet tas jau daudz nekavēs. Skaidrs, ka RP mērķis ir sakārtot tā, lai vēl atlikusī valsts un pašvaldību manta nonāktu privātās rokās.

Kāpēc valstij piederošs uzņēmums, kas nes peļņu valstij, būtu jāpārdod?

– RP kārīgi raugās arī uz brīvostām. Pašlaik īpaši uz Rīgas brīvostas pārvaldi. Ir pasūtīts bez konkursa pētījums Pasaules Bankai, ar uzdevumu pašreizējo ostu pārvaldes modeli atzīt par ļoti sliktu...

– Tāds modelis, kāds ir pašlaik – kad pusi brīvostas valdes veido pašvaldība un otru pusi valdība –, ir ideāls – tas liek atrast pusēm kompromisus lēmumu pieņemšanā, sabalansēt gan valsts, gan pašvaldības intereses.

– Bet plāns ir atņemt ostu pārvaldes pašvaldībai un pēc tam tās privatizēt.

– Kaut kas uz to pusi ir. Ir redzams, ka valdošā koalīcija vēlas pārvērst pašvaldības par kaut ko līdzīgu padomju laika Tautas deputātu padomēm – lai tām nav savu resursu, lai tās ir tikai orgāns, kas godam izpilda valdošo valdības partiju lēmumus. Tagad nodala pašvaldību no izpildvaras, bet nākamais solis acīmredzot būs mēģināt pakļaut šo pašvaldību izpildvaru pa tiešo Ministru kabinetam. Biedrs Sprūdžs tad varētu komandēt visu pašvaldību izpildvaru no sava kabineta. Tāda sistēma līdz 1990. gadam pastāvēja. Esmu pret šādu sistēmu. Es domāju, ka tie cilvēki, kas šo padomju sistēmu demontēja, nekad nepieļaus, lai tā atgriežas.