Pirmā intervija ar jauno Latvijas prezidentu Andri Bērziņu
Intervija ar Latvijas Valsts prezidentu Andri Bērziņu.
– Vispirms jāapsveic jūs ar lielo personiskās dzīves notikumu – laulībām ar Daci Seisumu. Jādomā, šis solis tika sperts ne jau tādēļ, ka kļuvāt par Valsts prezidentu?
– Dzīvē viss mainās. Doma par laulībām mums abiem bija jau kādu laiku, turklāt dēlam Kristapam jāsāk iet skolā, un tas viņa tālākajai dzīvei ir svarīgi, lai vecāku attiecības būtu noformētas likumiski: neviens jau nav mūžīgs. Mani nedaudz apbēdināja fakts, ka zēns tikko nokļuvis uz kāda žurnāla vāka. Kāpēc bērnu pakļaut nevajadzīgam stresam? Vai tad nepietiek jau ar to, ka publiskajā telpā es tieku «slavināts» ik dienu? Tas manu darba prieku nevairo. Varbūt kādam gribētos mani redzēt citādu esam, bet tāds nu es esmu, citāds nekļūšu, un visiem labs tāpat nevaru būt. Skaidrs ir tikai tas, ka jāmeklē iespējas, lai no mana darba vairākums Latvijas iedzīvotāju dzīvotu labāk.
– Jūs savu darbību esat sācis no ļoti zema punkta: tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS jūnija vidū veica iedzīvotāju aptauju, kas uzrādīja jūsu reitingu – mīnus 37 punkti. Kā vērtējat šādu skaitli?
– Pirms divām nedēļām? Prezidenta amatā esmu nostrādājis tikai divas dienas (intervija notika 13. jūlijā – E. V.), un būtu brīnums, ja reitings būtu citāds. Man šī aptauju steiga šķiet nesaprotama. Pāris dienās sagatavot ekonomisko programmu, izklāstīt, ko es te gāzīšu vai celšu, lai vienā mirklī pagrieztu valsts attīstību citā, cerīgākā virzienā, – tas nav iespējams, kaut arī cilvēku gaidas ir tieši tādas. Tas ir saprotams. Kaut arī mūsu valsts ir maza un tās iedzīvotāju skaits diemžēl samazinājies līdz 1,9 miljoniem, nav tādu iespēju – ātrā tempā kaut ko izmainīt. Šādi reitingi, manuprāt, vairāk rāda situāciju, kādā atrodas valsts iedzīvotāji, mazāk manu kā prezidenta vērtējumu. Dzirdēju, ka mani kāds kritizē, sacīdams, ka es kā skolnieks braucu uz Igauniju, taču esmu pārliecināts, ka mums ir vērts pamācīties no ikviena, kas zina kaut ko vairāk par mums. Kāpēc mums iet savu kļūdu ceļu, ja blakus kāds cits jau to ir nogājis, mācījies no kļūdām un nonācis pie kaut kā pozitīva?
– Šajās pāris dienās, kad esat prezidents, jums bijušas divas emocionāli atšķirīgas, taču svarīgas vizītes – jūsu bijušajā skolā Nītaurē un Igaunijā. Kaimiņvalstī jūs gan neraudājāt.
– Protams, jo tieši Nītaurē es sajutos kā tas mazais sešgadīgais puika, kad pirms 60 gadiem pirmo reizi gāju uz skolu... Tur mani sagaidīja skolotāja Dadeka, kas mums mācīja vairākus priekšmetus, bet galvenais – rakstīšanu. Manu kreilismu tā arī nav izdevies līdz galam likvidēt: līdz šai dienai neesmu iemācījies glīti rakstīt ar labo roku. Igaunijā savukārt mani patīkami pārsteidza tas, ka viņi ir pratuši daudzas lietas sakārtot cilvēciski patīkami, un visur, kur bijām, iespaids palika tāds, ka atrodamies pārtikušā zemē, kur liela uzmanība tiek pievērsta kārtībai un perfekcijai, taču ar saprātu un bez pārmērībām, sākot ar prezidenta rezidenci un vecajā, vēsturiskajā ēkā iekārtoto Ministru kabinetu, kur var produktīvi strādāt.
– Esat nopietni atteicies no dzīvošanas Jūrmalas rezidencē vai arī tas ir tikai tāds žests, sak, re, kāds es askēts? Valda Zatlera laikā tur notika remonts, kas prasīja apaļu summu, un nu jāatmaksā šim remontam ņemtais kredīts, katru mēnesi – 18 000 latu. Tad jau laikam remontu nevajadzēja veikt. Bet varbūt tomēr tur ir labākas iespējas produktīvi strādāt?
– Neredzu jēgu tur atrasties. Tas man dienā prasītu stundu – atbraukt uz darbu un pēc tam doties atpakaļ. Un vienai nelielai ģimenei dzīvot tādā milzīgā namā... Kam tas ir vajadzīgs? Iespējams, uz šādām lietām es skatos pārāk vienkāršoti, bet jebkura – oficiāla vai neoficiāla – tikšanās ir iespējama Rīgā, un šādu iespēju ir nesalīdzināmi vairāk, turklāt tās ir labākas.
– Būdams Igaunijā, jūs ar Igaunijas prezidentu Tomasu Hendriku Ilvesu runājāt arī par Visaginas AES. Vēl nesen iebildāt pret Latvijas dalību AES finansēšanā, taču Igaunijas vizītē jūsu nostāja bija cita: jūs to atbalstījāt. Kāpēc tik strauji mainījās jūsu domas?
– Manas domas nav mainījušās. Lietuvai šis projekts ir ļoti nepieciešams, un, domāju, būs speciālisti, kas izvērtēs šā projekta ekonomisko un ekoloģisko efektivitāti, un Lietuvas vēlmi realizēt šo projektu es pilnībā atbalstu. Jautājums ir tikai par Latvijas spēju šajā momentā finansiāli piedalīties minētajā projektā. Uzskatu, ka mēs nedrīkstam palielināt valsts parādu. Pēdējie dati, ko esmu saņēmis no Latvijas Bankas, liecina, ka mūsu ārējais parāds ir 47% no kopprodukta, savukārt Igaunijai tie ir tikai 6% no kopprodukta. Igaunijas valsts aizņēmuma tekošie maksājumi tiek segti ar to uzkrājumu, kas ir pozitīvais saldo budžetā. Sanāk, ka igauņi faktiski maksā nulli. Mūsu skaitlis ir aptuveni 300 miljoni latu gadā, ko mēs maksājam kā aizdevuma procentus. Tur jau ir tā mana doma, ka mēs nevaram palielināt valsts parādu par dažiem miljardiem latu – par to taču mums visiem būs jāmaksā! Var jau, protams, savilkt kopā runas par Kaļiņingradas AES un Baltkrievijas energoražotājiem, apgalvojot, ka tas ir politisks uzstādījums, tomēr tam nav nekādas saistības, un galvenais ir jautājums par to, kurš par to maksās. Tāpēc es palikšu pie tā, ko jau teicu prezidenta zvērestā, proti, ka man ir jāveicina valsts un tās iedzīvotāju labklājība. AES jautājums ir labklājības jautājums: vēl lielāks valsts aizņēmums samazinās labklājību. Tad man varēs pārmest pilnīgi konkrētu lietu: tu soli, ka darīsi visu, lai tautieši atgriežas dzimtenē, bet īstenībā dari visu, lai elektroenerģija paliktu dārgāka un līdz ar to arī dzīves līmenis pazeminātos. Mēs nevaram paaugstināt tarifus, uzkraujot tos iedzīvotājiem un biznesam, bet citu avotu mums nav. Ja tiks realizēti ieguldījumi, kas iesaldēti finanšu sektorā, tad, protams, parādīsies iespēja uz AES palūkoties ar citām acīm, bet pagaidām... Pagaidām mēs, salīdzinot ar Igauniju, cīnāmies ar aizgājušo laiku un tā izraisītajām sekām. Uz visām lietām es cenšos skatīties ne tikai pozitīvi, bet arī objektīvi. Un būtu labi, ja manis teikto arī pasniegtu pilnībā. Tāpēc vēlreiz paskaidroju: Lietuvas lēmums ir pamatots un atbalstāms, bet Latvija pagaidām nav spējīga piedalīties šajā projektā. Toties Latvija var iepirkt elektroenerģiju no Lietuvas. Uz visām šīm lietām skatos no aspekta – kā tas ietekmēs cilvēkus. Man ir dota atbildība, lai es redzētu problēmas kopumā.
– Kādā valodā sazinājāties ar Igaunijas prezidentu?
– Ar Tomasu Hendriku Ilvesu runāju angliski. Šo valodu es intensīvi izmantoju, savulaik strādājot bankas prezidenta amatā un ikdienā komunicējot ar skandināvu kolēģiem.
– Nesen jūs izteicāties, ka valodai jābūt saziņas līdzeklim, nevis politiskam jautājumam. Jūs piebildāt, ka atbildēsiet jautātājam viņa valodā un ka ar krievu kopienu jārunā krieviski. Vai tas nozīmē, ka veicināsiet krievvalodīgo indivīdu nevēlēšanos mācīties valsts valodu?
– Jautājums par valsts valodu vispār nav apspriežams. Satversmē ir ierakstīta latviešu valoda kā valsts valoda, un tā tas paliks. Valodas jautājumu es neuzskatu par politisku, valoda ir valsts pamatakmens, un tas ir kaut kas daudz stabilāks par politiku. Politika mainās, pamatakmeņi paliek. Kamēr es būšu šeit un man būs iespējas ietekmēt procesus, šis pamatakmens netiks aizskarts. Tomēr mēs nedrīkstam neņemt vērā to, ka Latvijā ir aptuveni trešdaļa iedzīvotāju, kam dzimtā valoda ir krievu. Lai šai daļai precīzi izskaidrotu, ko mēs darām, kāpēc darām un kā mēs varētu tuvināties, tomēr ir jālieto arī krievu valoda. Tāpēc es to nepieciešamības gadījumā lietošu. Bet tas nenozīmē, ka atbalstīšu tos, kuri ignorēs likumus, kas regulē valsts valodas lietojumu. Savukārt tur, kur man vajadzēs oficiāli uzstāties, pilnīgi skaidrs, ka runāšu tikai latviski. Lai mēs saprastu cits citu, lai meklētu ceļus, pa kuriem kopīgi varam nonākt labākā Latvijā, ir jālieto arī krievu valoda. Tas, protams, ir diskusijas jautājums, un es šobrīd izsaku savu personisko viedokli, bet attiecībā uz latviešu un krievu valodu manas domas ir šādas: valodu jautājumu var regulēt pāreja uz vienpadsmit klašu izglītību, proti, pārveidojot mācību programmas tā, lai lielāka uzmanība tiktu pievērsta abām valodām. Valodu jautājums ir jārisina gluži cilvēcīgi, nevis jāmeklē iespējas, kā to izmantot, lai veicinātu sabiedrības sašķelšanu.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"