Par attiecībām Saeimas lielākajā frakcijā, kura mokās ar savām politiskās laulības dzīves problēmām; koalīcijas mazo brāli, kurš pamanās fiksi nocelt kumosu no lielā brāļa bļodas; par neaprēķināmo govi, kas pirmā uzsāks ļembastu prezidenta vēlēšanās – saruna ar politologu Filipu Rajevski un eksdeputātu Kārli Leiškalnu (TP).
– Pēc 10. Saeimas vēlēšanām NRA diskusijā Filips Rajevskis teica: "Vienotības lāsts ir tās lielums, deputātu politiskais izsalkums un zvaigžņu statuss." Vai tagad šis lāsts ir nost?
F. Rajevskis: – Apvienība tā arī nav spējusi sagremot savu politiski neviendabīgo sastāvu Saeimā. Turklāt katrā partijā pastāv iekšēji grupējumi. Otrā problēma ir līderu trūkums. Nevienā no Vienotības partijām nav izteikta vadoņa, kura viedokli pārējie respektētu.
– Daži jau tā kā mēģina uzdoties...
K. Leiškalns: – Nē, nē! Par līderi nevar uzdoties, par līderi var tikai piedzimt.
– Redzam, ka Vienotībai nav izdevušies savstarpējās tuvības procesi, lai radītu politisku mantinieku ar partijas titulu. Kā jums šķiet, kas pie vainas šādai neauglībai?
K. L.: – Vienotība izskatās pēc štruntīgas laulības. Štruntīgas tādā nozīmē, ka reiz jau partneri bijuši precējušies, tad izšķīrušies, bet kopējā manta atkal savedusi viņus kopā. Turklāt abiem ir pamatīga starplaulību pagātne, veco greizsirdību ieskaitot. Protams, tagad viņi ļoti grib savu atmiņu iztīrīt un izveidot vienu skaistu parauglaulību. Diemžēl pa vidu vēl maisās svešie no citām ģimenēm – tie, kas savulaik pametuši TB/LNNK, Tautas partiju (TP). Katrs nāk ar savu politisko ieradumu. Ikviens sevi uzskata par zvaigzni, kaut arī tādas nemaz nav (īstu līderi redz tikai publika no malas – pats politiķis vienpatis savu lomu tā īsti nemaz nesaprot). Vienīgais cilvēks, kurš kaut nedaudz atgādina līderi, ir Solvita Āboltiņa (Jaunais laiks/JL).
F. R.: – Pilsoniskā savienība (PS), kurai vajadzētu būt galvenajam magnētam, kas ap sevi koncentrē pārējos politiskos spēkus, tāda nav, jo partijai trūkst līderu.
– Kas tad ir Ģirts Valdis un Sandra Kalniete?
F. R.: – Nūū... Kristovskis nav nekāds līderis, bet Kalniete ir pārāk tālu.
K. L.: – Līderis nedrīkst sevi tik ļoti mīlēt kā dažs labs... Nemitīga paštīksmināšanās nenodrošina vadoņa statusu. Taču visādi citādi nav iemesla pārmest ne Vienotībai, ne koalīcijai. Kopumā tā sparīgi strādā – kā mašīna tukšgaitā (procesiem nenotiekot).
– Zinot masu mediju, īpaši televīzijas kanālu politiskās antipātijas, simpātijas vai pat angažētību, ekrānā pamanāmas dažas interesantas lietas. Tā, piemēram, notiek skarba kritikas ofensīva pret atsevišķiem Vienotības pārstāvjiem, īpaši pret iekšlietu ministri Lindu Mūrnieci. Tagad tiek dauzīts arī premjers un Saeimas priekšsēdētāja. Kāpēc pret apvienības cilvēkiem vēršas pašas piejaucētie propagandas rupori, piemēram, TV 3?
K. L.: – Tāpēc, ka cīņa vairs nenotiek pret Tautas partiju (TP). Karš ir pārcelts uz Vienotību, un mediju telpā tiek izkarotas daudzas iekšējās cīņas.
F. R.: – Vienotības politiķi ir īsts gardums medijiem, jo apvienībai nepiemīt iekšējā disciplīna. Partneri neprot izkaroties aiz slēgtām durvīm, bet publiski viens otru aplej ar mēsliem, nerēķinoties, ka viss nāks atpakaļ, atspoguļojoties popularitātes reitingos.
K. L.: – Ja nav līderu, savstarpēji apkarojas funkcionāri. Mediji, pat gribēdami, nespēj šajās kaujās neiesaistīties.
F. R.: – Nu, kaut vai Arta Kampara ienākumu deklarācijas stāsts* – ekonomikas ministrs taču pats iedod medijiem perfektu iemeslu, lai viņu publiski dauzītu. Pēc tam nav ko brīnīties, ka esi gar zemi, iemīts ar seju dubļos.
K. L.: – Tagad galvenokārt sit agrāk visvairāk mīlētos politiķus. Uznākot uz publiskās skatuves sev neraksturīgā lomā, viņi gluži vai atveras: sak, re, re – kur es esmu... Sit mani krustā! Es nododu savu dvēseli jūsu rokās, teic Kampars.
F. R.: – Kā var, pie pilna prāta esot, rakstīt šādu deklarāciju?!
K. L.: – Vai, piemēram, runājot ar vācu laikrakstu Frankfurter Allgemeine Zeitung, saukt no zila gaisa sagrābstītus skaitļus**. Nu, nevar tā! Tu esi ministrs, nevis deputāts, kas gvelž, ka vidējā alga Latvijā ir aptuveni 600 eiro. Pat naktī negaidīti pamodinot, ekonomikas ministram jāspēj skaidri un saprotami nobrēkt: Latvijā vidējā alga ir tāda un šitāda! Pēc pāris gadiem apdzīsim lietuviešus, kam šobrīd ir par trim latiem lielāka, bet pēc divdesmit – igauņus (kam vispār tad vairs nebūs nekādas algas)...
– Kurš ir eksplozīvākais komponents Vienotības stabilitātes ķēdē?
F. R.: – Domāju, ka Jaunā laika grupējums. Tam nav tik liels mandātu resurss parlamentā, bet toties ir pieredzējuši politiķi un karadarbības pieredze ar TP, ko tagad var meistarīgi izmantot apvienības iekšējā kariņā.
K. L.: – Es laikam šo komponentu lūkotu JL un PS virzienā, jo šis ir Vienotības kodols, kas savulaik piedzīvoja sāpīgu šķelšanos un kam nemitīgi sirdī gruzd Klāsa pelni***. Es taču atceros tās acu izteiksmes un savstarpējās, īsti latviskās vārdu apmaiņas. Nē, šis rūgtums tāpat vien nekur nepazūd, sevišķi starp sievišķiem. Ak, ko vērta ir viena pati Druvietes kundze! Janīna Kursīte – vāāi... nevar novērtēt par zemu (kaut arī nākusi no TB/LNNK, nevis JL). Turklāt PS ir intelektuāli un pieredzējuši cilvēki, tādi kā, piemēram, Ilma Čepāne. Jāatzīst, ka man Saeimā bijušas divas dāmas, par kurām bijis pilnīgi skaidrs: ar viņām labāk nestrīdēties un pirkstu mutē nebāzt. Viena bija Ilga Kreituse, bet otra – Ilma Čepāne. Un vēl tur ir profesors Šadurskis – īsts MĒLES ŠEDEVRS! Šadurskis var diskutēt par jebko, ar jebko, un viss notiek profesionāli. Tagad viņam uzradies pienācīgs pretinieks Andris Šķēle un divi vīri parlamentā mērojas ar...
– ...ar ko?
K. L.: – Ar mēlēm. Pieminētie PS cilvēki ir pamatīga mīna ar laika degli šajā konglomerātā, kas solījis reiz apvienoties (tāpēc bieži vien solījumus labāk nepildīt).
– Kā vērtējat Valda Dombrovska darbu?
K. L.: – Ja paskatās uz valdību, izskatās, ka politikas process tek kā rēns strautiņš bez pavasarim raksturīgās burbuļošanas. Dombrovska – antilīdera – viena krietna funkcionāra problēma ir lēmumu nepieņemšana, nevis pieņemšana. Premjeram nav varas instinkta. Viņš nav līderis un negrib tāds būt. Izskatās, ka Dombrovskis visu dara flegmatiski, pienākuma dēļ – ne tāpēc, ka to gribētu vai priecātos par darāmo.
– Vajag, lāčuk, vajag... Atcerieties, kā frakcijas māmuļas viņam uzspieda premjera amatu?
F. R.: – Izskatās, ka beidzot Dombrovskim tas viss patiešām ir apnicis.
K. L.: – Jā, bet tajā pašā laikā viņš lieliski saprot to lielo konstitucionālo dilemmu: Ministru prezidentam atkāpjoties, demisionē visa valdība un trobele sākas no jauna. Tāpēc Dombrovskis neatkāpsies. Viņš nespēj pieņemt tik radikālus, šķēliskus lēmumus. Viņa mieru (vai negribēšanu vadīt) var veiksmīgi izmantot krīzes situācijā, jo izskatās jau labi – apkārt visi brēc: konsolidācija, dižķibele! Bet pa vidu jezgai sēž viens mierīgs cilvēks, kas izskatās pēc feina Briseles ierēdņa, mirkšķina actiņas un atbild, neatbildot uz visiem jautājumiem. Patlaban nopietnas reformas nenotiek. Politika atkal ir sadalīta kā Dalienu kņazistēs (piez. – feodāli valdījumi senkrievu zemēs XII–XVI gs.), kur saimnieko kņazi – ministri. Nemitīgi tiek zīmētas sarkanās līnijas, kas neļauj realizēt nopietnas valsts strukturālās reformas.
– Kā Valdim Dombrovskim, neskatoties uz šaušalīgo politekonomisko fonu, izdodas noturēties amatā?
F. R.: – Nedomāju, ka iemesls ir viņa profesionalitāte vai flegmatiskais miers. Visiem koalīcijas spēkiem ir interese Dombrovski paturēt amatā. Ir vesela virkne darbu, ko vajag īstenot. Tā teikt, ja pie tiem ķēries, tad esi tik mīļš un pats izdari līdz galam. Skaidrs, ka tīri fiziski Dombrovskis šo spriedzi vairs nevarēs ilgi izturēt.
– Arī uzbraucieni par sievas biznesa lietām Dombrovska dzīvi nepadara vieglāku.
K. L.: – Nē, nē... Dombrovskis ir tāds pats podkablučnijs**** kā es, un tas, kurš ir sievai zem tupeles, ir zem papēža visiem. Manuprāt, koalīcija izmanto Dombrovski sava status quo nodrošināšanai.
– Kamēr popularitātes reitingi krīt Vienotībai, tikmēr tie kāpj Zaļo un zemnieku savienībai (ZZS). Galu galā arī zaļzemniekiem, līdzdarbojoties budžeta graizīšanā, ir rokas līdz elkoņiem tautas asinīs. Kas ir viņu izdzīvošanas fenomens?
F. R.: – Zaļzemnieki savus pārvaldāmos lauciņus kopj precīzi un – galvenais – ilgstoši. Otra lieta, ZZS ir jūtama iekšējā līderība. Tur nav vērojams bardaks, kad ikviens runā un darās, kā vien katram ienāk prātā. Notiek stingra lēmumu pieņemšanas hierarhija. Politiskais smagsvars ir Aivars Lembergs, kas ir līderis visos aspektos – ekonomiski spēcīgs, politiski ļoti ietekmīgs (par to liecina popularitātes reitingi) un apbrīnojami harismātisks. Arī Augustam Brigmanim ir sava loma. Viņš profesionāli vada frakciju, veiksmīgi saturot kopā trīs ZZS partijas, balansējot cilvēku savstarpējās attiecības un mazinot asumus.
K. L.: – Zemnieki ne tikai precīzi kopj savas dalienas, bet arī punktīgi novelk sarkanās līnijas, pār kurām jebkuru pārkāpumu pārveļ uz Dombrovska atbildību. Vārdu sakot, ZZS ir ideāls komponents politiskā koalīcijā.
– Pievērsīsimies citai tēmai. Toreiz, kad apritēja gads, kopš amatā bija stājies Valdis Zatlers, diskusijas laikā vaicāju, kā jūs, Leiškalna kungs, vērtējat prezidentu. Atbilde bija šāda: "Cilvēks darītājs, nevis runātājs. Problēma sākumā – prezidents neizmantoja pirmo gadu, lai paklusētu, kā to darīja Vaira Vīķe-Freiberga. Zatleram drusku gribējās komentēt, uzņemoties politologa funkciju. Taču no šā ieraduma viņš ticis vaļā. Man patīk, ja cilvēks nav augstprātīgs, lai kādā amatā arī nokļūtu." Tad jautāju, vai Zatlers apveltīts ar humora izjūtu, jo man viņš šķita tāds... bišķi sausiņš. Jūs teicāt, ka prezidentam šī īpašība piemīt, taču tā esot ".. atšķirīga no bohēmistu, iedzērāju humora izjūtas. Viņam ir tāda cilvēka humora izjūta, kurš ik pa brīdim nogriež kādu kāju". Kā jūs tagad raksturotu prezidentu?
K. L.: – Ziniet, es ļoti gribētu būt šajā Saeimā tikai tāpēc, lai vēlreiz nobalsotu par Zatleru. Jūtos to viņam parādā, jo prezidents izrādījies labāks, nekā sākumā domāju. Bija situācija, kad tieši Zatlers nodrošināja politisko stabilitāti valstī. Toreiz, kad t. s. lietussargu grupa, naidīgi noskaņotie mediji un visi šie murgotāji izdarīja spiedienu uz prezidentu, lai viņš ierosinātu Saeimas atlaišanu, Zatlers saprata – parlaments jebkādā veidā jānotur pret pūļa spiedienu. Nespējot pateikt nē!, prezidents izvirzīja dažnedažādus dīvainus ultimātus. Viņš tā rīkojās ne jau tāpēc, ka nesaprata Satversmes būtību. Zatlers apzinājās: ja tajā situācijā, kad strauji iestājās ekonomiskā krīze un brieda drīza valdības demisija, sāktos vēl arī parlamentārā krīze, tad nekādu starptautisko aizdevumu Latvijai nebūtu. Ja toreiz Zatleru būtu piespieduši nogriezt to kāju, tad es teiktu, ka viņam vispār humora izjūtas nav. Šobrīd, varu teikt, ka Zatlers pats atrodas uz operāciju galda un, apbruņojušies ar zāģiem, nažiem un cirvjiem, viņam apkārt šiverē simts gabalu, kas runā vienu, domā otru, bet darīs pilnīgi trešo.
F. R.: – Tagad patiešām var teikt: cepuri nost Zatleram, kurš noturējās pretī pūļa spiedienam un visiem tiem, kas tobrīd uzpeldēja kopā ar politiskajām putām. Domāju, arī sabiedrība novērtē, ka, pateicoties Valsts prezidentam, esam izsprukuši bez milzu jukām, pagaidām ciešot tikai no budžeta konsolidācijas. Diemžēl šo resursu Zatlers nav spējis konvertēt nopietnā politiskā autoritātē, kura bāzējas uz to, cik liela ir prezidenta ietekme pār sabiedrības prātiem.
– Tos jāmāk uzrunāt, bet Zatleram ar runāšanu nevedas.
F. R.: – Ne jau runāšanā vaina! Nav politisku ideju.
K. L.: – Ja premjeru uzlūkojam kā vēlēšanu cīņas uzvarētāju un nācijas politisko līderi (kurš tāds nav), tad Valsts prezidentam ir jābūt nācijas morālajam vadonim.
– Vairākums ekspertu spriež, ka pēc savas karaļa runas Zatlers tikai pasliktinājis izredzes tikt ievēlētam atkārtoti, jo viņa priekšnesums neesot vēstījis neko stratēģiski būtisku.
K. L.: – Lūk, par to jau arī Zatleru publiski dauza. Viņš taču varēja neuzņemties šīs smagās programmatiskās lekcijas, kurās sagrābstīts no visa pa druskai un kas nav Latvijas prezidenta kompetence. Viņš runā par kaut kādām murgainām izmaiņām konstitūcijā – nu, kam tās vajadzīgas! Kāda atšķirība, kurš nosauc tiesībsargu vai Augstākās tiesas tiesnesi? Tik un tā balsos parlaments.
F. R.: – Pamatproblēma ir sabiedrības zemais uzticības līmenis valsts politiskajai virsbūvei. Zatleram šķiet, ka, sagrozot konstitūciju, piegrozot likumus, uzticība radīsies pati no sevis. Nu, neradīsies. Prezidentam jārunā pēc būtības, uzstādot problēmas jēgu, norādot risinājuma ceļu.
K. L.: – Valsts prezidents ir nācijas morālais līderis. Pirms otrā termiņa Zatleram ir jādarbojas visniknākajā režīmā. Vecais, nu, uztaisi labu lekciju par situāciju Latvijā – kas un kāpēc ir jāmaina! To, ko viņš darīja LU aulā, es nekritizēju – es tikai saku, ko pats būtu darījis viņa vietā.
– Koalīcijas partijas spēs vienoties par vienotu kandidātu, jebšu politiskajā tirgū mēģinās iztirgot katra savu svētbildi?
F. R.: – Zatlers ir uzsācis pats savu kampaņu, kas liecina, ka viņš itin nemaz nejūtas drošs par vēlēšanu iznākumu.
K. L.: – Bērnībā es ganīju govis. (Parasti, pēc iedzīšanas aplokā man sanāca tā kaut kur ap simts.) Atceros, kā karstā jūlija dienā mazais ganiņš izmisīgi cenšas uzminēt, kurai no govīm pirmajai iekodīs dundurs; kura būs tā, kas paraus vaļā neiedomājamu, bezjēdzīgu jampadraci, pēc kura paliks nobradāts kukurūzas lauks vai sāksies priekšlaicīga bizošana atpakaļ uz kūti. Piedodiet par salīdzinājumu, bet arī prezidenta vēlēšanās situācija līdzinās kolhoza ganāmpulkam bula laikā – visapkārt kaut kas spindz un mauro, astes gaisā... Morāle tāda, ka arī šajā gadījumā precīzi jāizskaitļo govs, kas pirmā uzsāks ļembastu.
– Kādas ir Zatlera izredzes?
K. L.: – Sākumā par viņu biju diezgan pārliecināts. Tagad, redzot, kā izturas politiķi, kļūstu bažīgs. Partijas, kas visskaļāk runā par simtprocentīgu atbalstu Zatleram, arvien skaidrāk apzinās, ka viņu vidū ir cilvēki, kas iekšēji nevar pārkāpt pāri krustiņam pie attiecīgā uzvārda.
– Kāpēc?
K. L.: – Tāpēc, ka šie ļaudis Zatleru ir sāpinājuši – personīgi, cūcīgi un nelietīgi. Toreiz, kad viņu vēlēja pirmoreiz. Prezidents, ļauni neatdarot, savukārt ir aizvainojis viņus. Ja Zatlers tikpat nikni būtu rējis pretī, šie cilvēki nejustos tik ļoti aizskarti. Ļauna nepieminēšana aizķer vairāk.
– Kā jums šķiet, šoreiz būs t. s. uzmešanas kandidāts?
F. R.: – Nedomāju gan. Skaidrs, ka notiks politiska spēle, kur svarīgākais moments būs kandidātu attiecības ar partiju un frakciju līderiem, kas spēj nodrošināt nepaklausīgo deputātu motivēšanas procesu pozitīvam balsojumam. Svarīgs būs arī konkurences faktors. Deputāti salīdzinās kandidātus, un, nonākot vienatnē ar vēlēšanu urnu, šis var būt viens no izšķirošajiem momentiem.
K. L.: – Reti jau gadās, ka nenotiek tā, kā frakcijā iepriekš norunāts (Jāņa Maizīša vēlēšanas ir viens no šiem precedentiem). Ja rezultāts tomēr nav stingri nolemts, tad tas nabaga deputāts, kas saņem tūkstoš latu mēnesī, palicis vienatnē ar urnu, pēkšņi var sajusties liels un varens – liels un varens pret to, ko viņš vēlēs. Bieži gribas šo tīkamo mirkli izbaudīt, pavelkot garumā.
– Vai smagnējas un kašķīgas prezidenta vēlēšanas varētu sagraut koalīciju?
F. R.: – Nē, nē! Galvenā Vienotības problēma būs atkārtoti nepalikt tādā pašā muļķīgā situācijā kā, tiesībsargu vēlot. Partneri viņus tik bērnišķīgi apspēlēja, ka apvienība no piedzīvotajām šausmām tūlīt pat pauda savu atbalstu esošajam prezidentam. Vienotība viņu nosauca ne jau tāpēc, ka dikti mīlētu Zatleru, bet gan tādēļ, ka saprata: tūlīt atkal sāksies trakais karuselis un vairs nevarēs saprast, uz kuru pusi paši griežas.
K. L.: – ZZS lieliski padodas šīs īsteni latviskās, zemnieciski viltīgās lomiņas. Sak, nu, vecāko brāl..., kā tad būs, vecāko brāl... Un tad, izrādās, gan maizes rieciens, gan biezpiens jau ir mazā brāļa vēderā. Kamēr tie tur tūtiņdreijerojas, jaunākais brālis ir paēdis, vecākais brālis izsalcis un dusmīgs, bet ko padarīsi...
[Pilnu tekstu lasiet šīsdienas laikrakstā NRA]