Dobelis un Golubovs: divkauja par okupāciju

Izrādās, Saeimas komisiju sēdes palaikam ir varen interesantas. Piemēram, otrdien notikušajā Mandātu un iesniegumu komisijas sēdē deputāti plucināja savu kolēģi – tēvzemieti Juri Dobeli, kurš no Saeimas tribīnes bija atļāvies izmest divas asas frāzes – "Okupant, turi muti ciet!" un "Nāvi okupantiem!", un tās tik ļoti aizskārušas Saskaņas centra deputātu Aleksandru Golubovu, ka viņš uzrakstījis iesniegumu minētajai komisijai.

Plucināšanas pasākumā Golubova partijas biedrs Vitālijs Orlovs, iznīcinoši lūkodamies uz Dobeli, klāstīja, ka šis neesot pirmais gadījums, kad tēvzemietis izrunājas. "Jūs reiz mani nosaucāt par impotentu. Vai tad, kad es atnesīšu ģimenes ārsta zīmi, jūs man atvainosieties?" jautāja Orlovs. Tā kā Dobelis ārsta zīmi nesagaidīja un tāpēc atvainošanās nesekoja, Orlovs turpināja ārstniecības tēmu, pieļaudams, ka Juris Dobelis sirgst ar aterosklerozi.

Tomēr pēc sēdes, kas beidzās ar mutiska aizrādījuma izteikšanu Jurim Dobelim, vārdiskā uzbrukuma vaininieks tikās atsevišķā sarunā ar Aleksandru Golubovu.

Elita Veidemane: – Golubova kungs, kāpēc jūs nebijāt komisijas sēdē, kuru pats iniciējāt?

Aleksandrs Golubovs: – Mani uz to neizsauca. Un to, ko es gribēju pateikt, es jau uzrakstīju savā iesniegumā. Es lūdzu komisiju izvērtēt, vai Jura Dobeļa rīcība ir atbilstoša deputāta ētikas kodeksam, respektīvi, vai ētikas kodeksam atbilst tas, ka Dobelis mani nosauca ar okupantu. Un uzskatu arī, ka izteiciens "Nāvi okupantiem!" neatbilst ētikas kodeksam. Arī mani vēlētāji uzskata, ka šāda rīcība nebija ētiska.

E.V.: – Kas jums lika domāt, ka Dobelis tieši jūs nosauca par okupantu?

A.G.: – Replikas no zāles ir atļautas, savukārt tas, kurš atrodas tribīnē, nedrīkst tā izrunāties. Tas nebija ētiski.

E.V.: – Bet zālē ir teju simt cilvēku!

A.G.: – Redzat, no manis bija replika, kad Dobelis gāja uz tribīni – es pavaicāju, vai jautājums par dzīvnieku kaušanu arī ir saistīts ar okupāciju. Katru reizi, kad es eju uz tribīni uzstāties, Dobelis, Tabūns vai kāds no viņu biedriem vienmēr uzprasa – bija vai nebija okupācija? Kāpēc man neuzprasīt to pašu?

Juris Dobelis: – Un kāpēc mēs to jautājam? Tāpēc, ka tu savulaik uzstājies tribīnē un noliedzi Latvijas okupācijas faktu. Ar to tu apvainoji ļoti lielu Latvijas pilsoņu daļu. Latvijas valstij nodarīja ļaunumu gan padomju, gan vācu okupācija.

A.G.: – Es šos notikumus traktēju pavisam citādi. Toreiz bija līgums starp Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju par ierobežota armijas kontingenta izvietošanu Latvijā. Un pēc tam Latvijas tauta nobalsoja par iestāšanos Padomju Savienībā, tas arī ir fakts. Un deviņdesmitajos gados Latvijas tauta nobalsoja par izstāšanos no Padomju savienības.

J.D.: – Līgums bija starp PSRS un Latviju, nevis starp Krieviju un Latviju. Tad bija 1939. gada 5. oktobris, kad PSRS tiešām ieveda Latvijā ierobežotu kontingentu – 30 000 armijnieku. Savukārt 1940. gada 17. jūnijā vairs nedarbojās nekādi līgumi: no austrumiem un dienvidiem Latvijā ienāca neierobežots PSRS armijas kontingents. Un cik sarakstu pēc tam bija tā saucamajās vēlēšanās 1940. gadā? Viens! Lielākā tautas daļa piespiedu kārtā tika aiztriekta uz vēlēšanām. Palasi, Golubova kungs, vēstures grāmatiņas! Kur tajā laikā atradās Latvijas valsts prezidents? Vai viņš vispār kaut ko varēja darīt, ja tanki bija visapkārt Rīgas pilij? Var jau vēsturei un politikai pieiet ar humoru, bet labāk painteresējies, ko Latvijai nozīmēja Baigais gads un okupācija. Turklāt izsūtīja visus – latviešus, krievus, ebrejus...

A.G.: – Un izsūtīja ne tikai no Latvijas vien!

J.D.: – Protams. Bet tu tagad noliedz okupācijas faktu! Tad, kad es gāju uz tribīni, es nedzirdēju, ka tieši tu teici par to okupāciju. Ja tu būtu kārtīgs vīrietis, tu pēc sēdes pienāktu man klāt un pajautātu: vai tu mani domāji, sacīdams to repliku? Es tev atbildētu: nē, jo tu nevari būt okupants. Tu esi par jaunu priekš tā. Cik tev ir gadu?

A.G.: – Es pēc būtības nevaru būt okupants! Es šeit piedzimu, šeit piedzima mani vecāki, vecvecāki...

J.D.: – Tad kāpēc tu esi tik jocīgs – es taču negribu teikt, ka tu esi stulbs – šos vārdus attiecini uz sevi?

A.G.: – Tad, kad šie vārdi parādīsies avīzē, es tevi varēšu sūdzēt tiesā!

J.D.: – Kādā tiesā?! Beidz muļķības runāt! Tātad – cik tev ir gadu?

A.G.: – Piecdesmit.

J.D.: – Bet man sešdesmit deviņi. Starp mums ir vesela paaudze. Pats aizskrēji pie žurnālistiem sūdzēties! Un tu vēl gribi, lai es tev atvainojos! Par ko?!

A.G.: – Par izteicieniem. Tie apvaino ne tikai mani, bet arī manus vēlētājus un visus Latvijas iedzīvotājus.

J.D.: – Tu zini vispār, kas ir okupants?

A.G.: – Par to mēs nerunāsim.

J.D.: – Nē, es runāšu gan! Okupants ir tas, kas ar ieročiem rokās ienāk otrā valstī.

A.G.: – Jā, tieši tā. Jūsu pieņemtais lēmums, ka Latvijas kontingents ar ieročiem atrodas Afganistānā, Latvijā izskatās kā okupācija. Ko uz to atbildēsi? Neko.

J.D.: – Mūsu karaspēks tur atrodas ar Afganistānas valdības piekrišanu. Un mēs nevienā valstī neesam gāzuši valdību un iznīcinājuši neatkarību! Bet man ir cits jautājums: tā kā tu esi Latvijas okupācijas noliedzējs, kā gan tu vari vienlaikus būt okupants? Mani visvairāk satracina tas, ka visi vislabāk zina, ko es domāju.

E.V.: – Rodas iespaids, ka jūs abi, vienā parlamentā būdami, tomēr pārstāvat dažādas valstis: Dobeļa kungs – kādreiz okupētu, tagad neatkarīgu valsti, Golubova kungs – valsti, kas nekad nav bijusi okupēta. Piekritīsit, ir atšķirības.

A.G.: – Es pārstāvu neatkarīgu Latvijas Republiku un savus vēlētājus.

E.V.: – Vai jūsu vēlētāji domā tāpat kā jūs, proti, ka Latvija nav bijusi okupēta?

A.G.: – Jā.

E.V.: – Kas viņiem to ir iestāstījis?

A.G.: – Viņi paši to redzēja.

J.D.: – Kā viņi to varēja redzēt?

A.G.: – Nu... To jautājumu var traktēt visādi.

E.V.: – Mana māte un vecāmāte, kas dzīvoja Rēzeknē 40. gados, stāstīja par padomju armijas un padomju čekas briesmu darbiem, kurus tā pastrādāja okupācijas laikā. Tā viņas traktēja okupāciju.

A.G.: – Man par padomju armijas ienākšanu gan stāstīja ko citu.

E.V.: – Piemēram, ko? Pastāstiet, lūdzu. Es tagad zinu, ko Dobeļa kungs domā par okupāciju, tāpēc gribētu zināt arī, ko jūs par to domājat.

A.G.: – Okupācija – tas nozīmē ar varu ieņemt teritoriju, tas nozīmē lietot spēku ne tikai tāpēc, lai uzreiz gāztu valdību, bet arī – lai uzreiz nodibinātu savu varu, nepiedaloties okupētās valsts pārstāvjiem.

E.V.: – Jā, gluži kā pie mums. Un vēl tā leļļu vara... Kirhenšteins un kompānija.

A.G.: – Vai tad viņi nebija latvieši?

E.V.: – Kolaboracionisti ir atrodami katrā tautā. Pēc jūsu abu replikām spriežot, roku jūs viens otram nespiedīsit un mieru nelīgsit.

A.G.: – Nē. Kādreiz būtu bijusi divkauja...

J.D.: – Tagad likums to neatļauj. Bet man ar Golubovu nav jāstrīdas. Tomēr es izmantošu katru gadījumu, lai runātu par okupāciju.

A.G.: – Tur nebija tikai vārdi, tur bija ar pirkstu rādīts.

J.D.: – Ar pirkstu es pamāju uz jums visiem!

A.G.: – Tātad visa mūsu frakcija ir okupanti?

J.D.: – Jā, jā, izdomā vēl kaut ko tālāk! Man ne ar vienu deputātu nav problēmu runāt un skaidrot savu pozīciju par okupantiem.

A.G.: – Es tagad te neredzu nevienu okupantu.

J.D.: – Domāju, ka daļa okupantu Latvijā tomēr ir saglabājusies.

E.V.: – 9. maijā var aiziet uz viņiem paskatīties pie tā saucamā uzvaras pieminekļa.

A.G.: – Vai esat pārliecināta, ka tur ir tikai okupanti?

E.V.: – Ne tikai. Viņu atbalstītāji tur ir, daudz arī tādu, kas piekrīt domai, ka Latvijā nav bijusi okupācija.

J.D.: – Cilvēki var dzīvot ar dažādiem viedokļiem. Taču kur ir tā sarkanā līnija, līdz kurai var aiziet, lai šie dažādie viedokļi nesāktu kādu bīstamu procesu?

A.G.: – Atlieciet beidzot malā šīs sarkanās līnijas un sāciet domāt par ko citu: jūsu valdība novedusi Latviju līdz tādam stāvoklim, ka mums jāiet ārpus Latvijas ar pastieptu roku – dodiet mums, lūdzu!

J.D.: – Toties kādi jēriņi un eņģeļi ir jūsu partijā! Saki, kāds ir tavs personiskais ieguldījums Latvijas izaugsmē? Kur tas ir?

A.G.: – Jūs jau neļaujat mums neko darīt.

J.D.: – Tātad tu esi par vāju, tu neesi spējis pārliecināt vēlētājus, ka tu kaut ko vari.

A.G.: – Mēs esam gan sākuši pārliecināt vēlētājus! Pirmais panākums jau ir šīs pašvaldību vēlēšanas, un jūs redzēsiet arī vēlāk, nākamgad, kad jūs varbūt šeit vairs nebūsiet, bet mēs būsim pie varas. Un tad jau redzēsim, kas notiks tālāk.

J.D.: – Un kas notiks tālāk?

A.G.: – Tad jūs redzēsiet. Par to tagad šeit nerunāsim.

J.D.: – Es pie varas neraujos, taču joprojām sevi uzskatu par revolucionāru. Ir lietas, kas man svarīgas: latviešu valoda, latviešu kultūra un mūsu spēja izdzīvot. Ja nebūs latviešu valodas, ne ar kādiem zelta kalniem tu te cilvēkus nesajūsmināsi. Un par tām pašvaldību velēšanām... Ja ar jums kopā nebūtu Šlesers, jūs nebūtu pie varas. Viņš ir cilvēks, kas ar jums sadarbojas, un viss.

A.G.: – Bet jūs jau negribat ar mums sadarboties!

J.D.: – (Smejas.) Jā, to var redzēt, kāda būtu mūsu sadarbība...

A.G.: – Jūs te runājat par latviešu valodu. Vai tad padomju laikos nebija latviešu valodas? Bija i skolas, i literatūra, i viss cits. Toties tagad vienā pašvaldībā, piemēram, ir Eiropas Savienības pilsonis, kurš neprot latviski.

E.V.: – Jā, Liepājā – Stīns Lorenss, kas neprot latviski. Viņš rupjiem lamuvārdiem angliski izlamāja domes priekšsēdi Uldi Sesku. Tur vis neblēņojās ar okupantiem. Starp citu, Jūrmalas domē ir tāds Vladimirs Maksimovs, kurš tāpat nezina valsts valodu. Kā šādi cilvēki vispār var kaut ko lemt, ja nesaprot, par ko domes sēdē ir runa?

J.D.: – Vai tu, Golubova kungs, atceries, ka mēs piedāvājām likumu, kurā teikts, ka pašvaldības deputātam jābūt vismaz kaut kādām valsts valodas zināšanām? Tu balsoji pret to! Man ir vienalga, vai viņš ir anglis, krievs vai zviedrs – ja nemāk latviski, viņam nav ko sēdēt pašvaldībā.

A.G.: – Dzīvojot šeit, ir jāzina latviešu valoda. Es to nekad neesmu noliedzis.

J.D.: – Es jau nesaku, ka tu to noliedz. Tu noliedz tikai okupāciju.