Rīgas mērs, partijas Saskaņa valdes priekšsēdētājs un apvienības Saskaņas centrs priekšsēdētājs Nils UŠAKOVS intervijā Neatkarīgajai stāsta par partiju un Rīgu.
– Saskaņas kongresā tika teikts, ka SC izdevies mainīt politiskos standartus. Kādā ziņā?
– Konstatējām trīs galvenās lietas. Sākšu ar nacionālo. Saskaņa ir kļuvusi par vienu no lielākajām latviskajām partijām. Teikšu uzreiz, ka šis vārds mani ne sevišķi apmierina, jo dalījums «latviskās» un «krieviskās» partijās mums ir visai savdabīgs. Taču, lai kā, vēlēšanu rezultāti Rīgā un arī SKDS pētījums liecina, ka par mūsu sarakstu nobalsoja vairāk latviešu, nekā par Vienotību vai Nacionālo apvienību. Tas redzams arī mūsu jauno biedru kopumā un bija redzams kongresā. Šīm izmaiņām tiešā veidā jāietekmē partijas mērķi un programma. Tas nozīmē, ka attieksmei pret tādām lietām kā – latviešu valodas nākotne, latviešu kultūras mantojums, kultūras attīstība un to, vai šeit pēc 100, pēc 200 gadiem būs neatkarīga Latvijas valsts,… – jābūt skaidrā un nepārprotamā valodā definētai programmā. Tas ir jāsaprot visiem mūsu biedriem, lai kāda būtu viņu dzimtā valoda vai uzskati par vēsturi.
Otrais. Ir nepieciešams vēl sīvāk cīnīties ar nacionālismu, ksenofobiju, rusofobiju. Ar visām tām lietām, kas dažiem politiķiem te diemžēl ir vienīgais kapitāls. Bet – mums lielā mērā ir izdevies mainīt arī labējo partiju retoriku. Tagad pat Vienotība runā par sociālo taisnīgumu. Pirms trim gadiem tā būtu neiedomājama lieta. Lai gan joprojām izskatās, ka vārdus «sociālais taisnīgums» daudzi Vienotības biedri saprot tikai ar vārdnīcas palīdzību. Tomēr, ņemot vērā situāciju valstī, viņi ir spiesti to lietot. Zināmā mērā tas tā ir, pateicoties pašvaldībām, kur Saskaņai ir iespējas realizēt savu politiku, kas ir izteikti sociāldemokrātiska.
Treškārt, Latvijas politikā kopš 1991. gada bijis ierasts sadarbības modelis, kad tavs lielākais ienaidnieks ir tavs koalīcijas partneris. Saskaņai ir izdevies apliecināt citu modeli attiecībās ar partneriem. Rīgā pirms vēlēšanām partneri nemēģināja viens otru apkarot, bet uzstājās ar kopēju sarakstu.
Kongresā runājām, ka pirmām kārtām ir jāstiprina šīs trīs lietas. Bet, ja izcelt kreisās vērtības, tad tas nozīmē, ka mūsu prioritāte numur viens ir mūsu attiecības ar Eiropas Savienības sociāldemokrātiem. Tieši tāpēc mums tik svarīgas ir Eiropas Parlamenta vēlēšanas.
Vēl viena prioritāte, par ko runājām, – domāt par to, lai beidzot tiešām tiktu pārdalītas funkcijas un finansējums starp valsti un pašvaldībām. Valstij atstājot koordinējošo funkciju, bet reālo izpildvaru kopā ar naudu lielā mērā atdodot pašvaldībām. Pārdalot funkcijas un atbildību, piemēram, tādās jomās kā kārtības nodrošināšana, veselība, izglītība, sociālā joma… Līdz ar to arī daļa PVN, uzņēmuma nodokļa, no akcīzēm nonāktu pašvaldību budžetos. Pašreiz reģioni ir atkarīgi no tā, kas notiek ar centrālo varu. Respektīvi, ja tu esi no tās pašas partijas kā atbildīgās nozares ministrs, dabūsi kādu kapeiku, neesi – nedabūsi.. Pēc gada ministrs mainīsies, atkal – dabūsi, nedabūsi… Tās ir nepārtrauktas svārstības, nevis ilgtspējīga attīstība. Turklāt mēs taču redzam – vēsturiski pašvaldības Latvijā ir stiprākas par valdību un par Saeimu. Vara pašvaldībās pārsvarā nemainās, cilvēki, kuri vada novadus un pilsētas, ļoti bieži strādā ne vienu vien termiņu. Tāpēc ir spējīgi nodrošināt pēctecību un stabilitāti.
– Taču mediji pēc kongresa visvairāk uzsver to, ka SC tiek veikti «priekšdarbi partijas dalībai izpildvarā». Vai tie scenāriji, kuru īstenošana var nodrošināt Saskaņai vietu koalīcijā, vienlaikus nenovedīs pie tā, ka no SC atkritīs daļa tās elektorāta? Pateicoties tieši tiem uztveres stereotipiem, kurus jūs uzskatāt par lielā mērā pārvarētiem.
– Es kongresā uzsvēru, ka uz Saeimas vēlēšanām mums jāiet nevis ar priekšvēlēšanu kampaņu, bet, tāpat kā Rīgā, ar skaidru Latvijas attīstības plānu no 2014. līdz 2018. gadam. Tas nozīmē, ka katrā nozarē, atbilstoši budžeta iespējām, tiks noteikti konkrēti darbi un to izpildes termiņi. Sagatavot šo attīstības programmu – tas ir galvenais, kas mums jāizdara pirms vēlēšanām.
Ja runājam par to, ko mūsu tiekšanās uz izpildvaru var mums maksāt, tad – mūsu pieeja būs ļoti pragmatiska, ideoloģija – sociāldemokrātiska. Valstī ir papilnam problēmu, kuras ir risināmas nekavējoties. Starp šīm problēmām aktuālākās, manuprāt, nav ne preambula, ne piemineklis. Ja runājam par nacionālo retoriku – mums tādas nebūs. Mēs uzrunāsim visus vēlētājus. Neatkarīgi no tā, kāda ir viņu dzimtā valoda. Ne uz latviešu, ne uz krievu nacionālistiem mēs, protams, nevaram cerēt.
Protams, risks pastāv. Taču katrai partijai ir jāattīstās. Bez attīstības partija ir lemta stagnācijai, un, ar ko tas beidzas, esam pieredzējuši. Esam pieredzējuši gigantu sabrukumu. Kur ir Tautas partija? Redzam viendienītes. Reformu partiju. Ja nekā nedarīsi, tad pats arī pēc kāda laika paliksi bešā.
Mans tiešais uzdevums ir pabeigt veidot pirmo politisko spēku, par kuru balso un kurā darbojas cilvēki neatkarīgi no viņu dzimtās valodas. Šis modelis veiksmīgi darbojas Rīgā. Partnera tautība koalīcijas ietvaros nav svarīga. Protams, tas nav viegli un esošajā situācijā vienmēr jārēķinās ar to, ka nacionālistiski noskaņotie tevi sitīs no abām pusēm. Bet – tikai darbos, kad latvieši un nelatvieši strādā kopā, mēs varam apliecināt vienīgo normālo integrācijas modeli.
– Taču pirms gada jūs teicāt, ka, «ņemot vērā koalīcijas darbošanās stilu, mums nav vēlmes sadarboties». Kas mainījies?
– Mēs neplānojam nekādā veidā atbalstīt esošo valdību līdz nākamā gada oktobrim. Šajā Saeimā, ja runājam par Reformu partiju, par Vienotību, par Nacionālo apvienību, Saskaņai vietu valdībā es neredzu.
– Vai tad nākamruden Saeimā būs citi vēži?
– Daļa, protams, būs tie paši. Bet ir skaidrs, ka reformistu Saeimā nebūs. Varbūt atsevišķi RP biedri tiks parlamentā caur citām partijām. Ja runājam par Nacionālo apvienību, tad nez vai tai būs kāds īpašs pieaugums. Rīgā viņi dabūja labu rezultātu tāpēc, ka viņu pozīcija nacionālā ziņā bija mērenāka par Vienotības pozīciju. Nez vai viņi ies uz Saeimas vēlēšanām ar tikpat mērenu pozīciju. Ja runājam par Vienotību, tad arī Vienotības nākotne ir liels jautājums. Jāņem vērā, ka pati Vienotība sastāv no šķeltniekiem, kuri, pirms apvienoties, paspēja sagraut vairākas partijas. Nav skaidrs, kas būs ar Repšes partiju, kas būs ar Reģionu aliansi, vai parādīsies vēl kādi spēki… Vienīgais, ko tagad var prognozēt, ir tas, ka frakciju nosaukumi nākamajā Saeimā būs pavisam savādāki nekā pašreiz.
– Kā nākamā gada valsts budžets saskan ar pašvaldību interesēm?
– Pašvaldības krīzes gados zaudēja visvairāk. Ja ņemsim Rīgu, tad budžeta samazinājums 2009. gadā pret 2008. bija ap 30%. Neviena ministrija ko tādu nepieredzēja. Visu krīzes konsolidācijas smagumu iznesa tieši pašvaldības. Tagad redzams, ka budžets aug. Taču valdība neļauj pašvaldībām atgriezties pirmskrīzes līmenī. Gan ar nodokļu sadalījumu, gan citādi pašvaldībām tiek radīti mākslīgi šķēršļi. Rezultātā – ministrijām naudas būs vairāk, pašvaldībām īpaši vairāk nebūs. Rīgai pieaugums plānots 0,5%. Ņemot vērā veicamā apjomu, tas nav normāli. Turklāt – ko mēs redzam? Redzam, ka, neskaitot reģionālās partijas, SC un ZZS ir tās, kam ir nopietna pārstāvniecība pašvaldībās. SC ir koalīcijā 24 pašvaldībās, kurās kopā dzīvo 57% Latvijas iedzīvotāju. Vienotībai, RP un NA ar šo lietu neveicas. Taču, neraugoties uz to, valdība neizprot pašvaldību specifiku. Negrib izprast un arī neplāno to darīt. Skaidrs, ka līdz nākamā gada oktobrim pašvaldības ar esošo budžetu būs pabērni.
– Kādas šobrīd ir Rīgas domes attiecības ar Latvijas Pašvaldību savienību?
– Es redzu, ka šogad LPS tiešām ļoti aktīvi (paldies tai par to!) cīnās par budžetiem, par nodokļu sadalījumu… Tas nozīmē, ka janvārī, kad būs pieņemti visi budžeti, sēdīsimies ar LPS pie viena galda un domāsim, kā dzīvot tālāk. Savulaik mēs uzskatījām, ka LPS kā pašvaldību arodbiedrība neaizstāv mūsu intereses, bet tagad es nevaru izslēgt to, ka Rīga atgriezīsies Pašvaldību savienībā.
– Maijā Rīgas budžeta deficīts bija 11%. Jūs teicāt, ka gada beigās tas būs 3%...
– Es tagad nerunāšu par precīziem procentiem, bet teikšu, ka gada beigās, pēc visa deficīta nosegšanas, mums būs atlikums, drošības spilvens ap 40 miljoniem latu. Rīgas domē nav pieņemts – ja tev uz gada beigām palikusi kaut kāda nauda, tad tu pēdējā nedēļā to visu fiksi iztērē. Mums nauda paliek budžetā. Līdz ar to mums izdevumi vienmēr ir mazāki, nekā budžetā plānotie. Savukārt ieņēmumi mums vienmēr ir lielāki, nekā sākumā plānots. Mums pieauga ieņēmumi un līdz ar to par 19 miljoniem tika palielināti arī izdevumi. Tas nozīmē gan dotācijas satiksmei, gan privātiem bērnudārziem, gan arī lietām, kas saistītas ar 2014. gadu, kad Latvijā tiks ieviests eiro un Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta.
– Vai Rīga ir cienīga būt Eiropas kultūras galvaspilsēta? Vēsturiskās mantas to, protams, apliecina, bet, piemēram, iekšējo politisko attiecību kultūras līmenis, manuprāt, nekādā ziņā. Es te nedomāju municipalitāti, bet galvaspilsētu.
– Ņemot vērā komandu, kas ar šo lietu nodarbojas, es domāju, ka, pieticīgi runājot, Rīga noteikti nebūs sliktāka galvaspilsēta par Viļņu vai Tallinu. Īpaši ņemot vērā to, ka mums paralēli ir izdevies izcīnīt tiesības rīkot koru olimpiādi. Tajā piedalīsies ap 25 000 cilvēku. Tas ir liels pasākums kopējā programmā. Un, tā kā koru kultūra Latvijā ir augsta, te mēs varam parādīt pasaules klasi.
– Vai ir kāda atšķirība Rīgas domes vairākuma attiecībās ar opozīciju un Saeimas koalīcijas attiecībās ar opozīciju?
– Piemēram, es nevaru iedomāties, ka Saskaņas deputāti Saeimā varētu atļauties neapmeklēt budžeta komisijas sēdes. Domē Vienotības deputāti to atļaujas. Neviens nebija atnācis. Bet, ja tu neesi klāt, ko tu vari izdarīt? Rakstīt pēc tam internetā, cik pārējie slikti? Redzēsim, kā ies tālāk, bet domes budžeta komisijas sēdē tika atbalstīti arī Nacionālās apvienības iesniegtie priekšlikumi.
– Tostarp opozīcija arvien uzstāj, ka domes vairākuma stils ir – tērēt uz nebēdu un pēc tam to skaļi reklamēt.
– Mēs esam pašvaldība. Mēs neesam Saeima. Domē tu nevari iestāstīt, ka izremontētas 50 skolas, ja izremontētas tikai divas. Visi tava darba rezultāti un tāpat neizdarītais ir redzams. Līdz ar to mūsu darbs ir tieši saistīts ar tēriņiem. Aiz katra lata, ko tērējam no budžeta, stāv konkrēts darbs. Mums nav vajadzības speciāli taisīt pozitīvu kampaņu tam, kas paveikts. Ja promenādi izdevās pabeigt, tad cilvēki tur arī staigā. Viņi paši redz, kas izdarīts.
No tām prioritātēm, kas tika definētas 2009. gadā, visas ir spēkā un klāt nākušas ielas. Skolu un bērnudārzu savešana kārtībā lielā mērā ir īstenota. Nākamgad ielām, ja ņemsim klāt Salu tilta remontu, finansējums būs trīs reizes lielāks nekā šogad. Bet līdz ar to varu teikt rīdziniekiem, ka nākamgad un arī aiznākamgad pārvietoties pa pilsētu vasaras mēnešos būs sarežģīti. Salu tilts būs pārsvarā slēgts. Nākamgad tas būs posms no centra līdz Zaķusalai, 2015. gadā – no Zaķusalas līdz Mūkusalai. Pilsēta stāvēs korķos. Bet citādi mēs darbu nevarēsim paveikt.
– Kad Rīgas dome ir izpaudusies tieši kā galvaspilsētas dome?
– Rīgas pašvaldībai ir Nacionālais teātris, Nacionālā opera, Nacionālais mākslas muzejs, Nacionālais zoodārzs… Ja vērojam, kā izskatās objekti, kas pieder pilsētai, bet ir visas valsts tēls, tad ir zināma atšķirība no līdzīgiem objektiem, kas pieder valstij. Mūsu īpašumi ir labā stāvoklī. Turklāt mēs pildām daudzas funkcijas, par ko mums neviens nemaksā. Jo esošā likumdošana nosaka, ka starp Babīti un Rīgu nav nekādas atšķirības.
– Es tā jautāju tāpēc, ka man šķiet – galvaspilsētas pienākums ir vienlīdz respektēt gan galvaspilsētas iedzīvotājus, gan tās apmeklētājus. Bet Rīga vismaz sabiedriskajā transportā, manuprāt, grib sevi izrādīt kā feodāls provinces miests, nevis kā galvaspilsēta.
– Valda Dombrovska valdības laikā 2012. gadā pieņemtie MK noteikumi paredz, ka sabiedriskajā transportā, kas visu laiku ticis dotēts, biļešu cenas tiek saistītas ar pašizmaksu. Izmantojot MK formulu (ko neizdomājām mēs!), tika aprēķināta viena brauciena pašizmaksa Rīgā. Tā ir 1,20 eiro. Mēs Rīgā deklarētajiem iedzīvotājiem, ņemot vērā, ka viņi ir arī vienīgie nodokļu maksātāji Rīgā, nodrošinām atlaidi – 50%. Mēs negribam, lai nerīdzinieki maksātu vairāk. Mēs gribam, lai atlaidi nerīdziniekiem no pašizmaksas apmaksā valsts.
Tallinā bezmaksas transports ir tikai Tallinas iedzīvotājiem. Izdevumi tiek segti no Tallinas iedzīvotāju nodokļiem. Rīgā nebūs 100% atlaide, būs 50%. Taču VARAM Tallinai identiskā Rīgas situācijā rīkojas pilnīgi aplam. Lai arī pirms kāda laika viņi saskaņoja noteikumus Siguldai, kur ir 100% atlaide.
– Sigulda nav galvaspilsēta.
– Saskaņā ar likumu mēs esam tāda pati pašvaldība kā Sigulda, Valmiera vai kāda cita pilsēta. Tur jau tā lieta, ka galvaspilsētas likuma nav. Tāds neeksistē. Definējiet, lūdzu, galvaspilsētas pienākumus, definējiet finansēšanas avotus, un – viss.
Protams, ir pareizi, ja cena visiem vienāda. Bet nav pareizi, ja rīdzinieki ar saviem nodokļiem dotē valsti. Īpaši ņemot vērā, ka Rīga četru gadu laikā atdevusi citām pašvaldībām ap miljardu latu. Šajā situācijā valstij vajadzētu nevis gulēt, bet iesaistīties un kaut ko darīt. Un Vienotībai vajadzētu skriet uz Saeimu, lai izdomātu, kādā veidā palīdzēt nerīdziniekiem. Bet viņi tagad mēģina izlobēt likuma grozījumus, lai piespiestu rīdziniekus maksāt vairāk. Tas nav pareizi. Palīdziet nerīdziniekiem, nevis cīnieties pret rīdziniekiem.
– Nu tad izstrīdieties ar valsti par savām attiecībām šajā lietā līdz valstiskam rezultātam un tikai tad pārlieciet situāciju uz cilvēkiem. Turklāt, ja runāt par cilvēkiem, tad man šķiet, ka arī vietējie, Latvijas viesstrādnieki, Rīgai izmaksā lētāk nekā rīdzinieki. Jūs redzat tiešo ekvivalentu, kas iedzīvotāju ienākuma nodokļa veidā iet garām Rīgas kasei. Taču Rīgai tiešā un netiešā veidā tiek vēl vairāk no šo viesstrādnieku saražotā vērtības un kustībām pilsētā.
– Es piekrītu. Bet – ir vēl viena lieta. Rīgā dzīvo apmēram 100 000 cilvēku, kuri ir deklarēti citās pašvaldībās. Viņi šeit dzīvo, strādā un… nepilda likuma normas, kuras paredz, ka deklarētā ir arī faktiskā dzīves vieta. Ja viņi deklarēsies Rīgā, tad prasības būs izpildītas gan no loģikas, gan likuma viedokļa. Bet apzīmējumam «viesstrādnieki» es nepiekrītu.
Jā, ja cilvēks dzīvo vienā pašvaldībā, bet strādā citā, tad par tiem nodokļiem var ilgi diskutēt un rast kaut kādu kopsaucēju. Bet – jautājums ir par to, vai rīdziniekiem ir jāmaksā par nerīdzinieku atlaidēm sabiedriskajā transportā. Nē! Tas nav pareizi. Par to jāmaksā kādam citam. Pareizāk būtu valstij. Pašreiz valsts pilnīgi distancējas no šiem jautājumiem.
– Kas iedvesmo Uzvaras pieminekļa jaucējus?
– Vēlēšanas nāk. Bet aptaujās redzam, ka absolūtais vairākums rīdzinieku ir pret pieminekļa nojaukšanu. 54% rīdzinieku–latviešu ir pret to. Piemineklis jaukts nost netiks. Un, ja runāt par pieminekļiem, tad mēs atjaunosim Brāļu kapos visus celiņus. Savedīsim kārtībā priekšlaukumu pie Brāļu kapiem. Savedīsim kārtībā teritoriju ap Sudrabkalniņu. Nākamgad sāksim Torņakalna komunistiskā terora upuriem veltītā memoriāla Putenī trešo kārtu. Tiks renovēta arī pati stacija. Būs informācijas centrs un muzejs. Ar pieminekļiem Rīgā viss būs kārtībā.
– Es jautāju par pieminekli tik tādēļ, lai izteiktu neizpratni, kāpēc SC, gadiem vērodama, ka daudziem šādas spekulācijas ir, kā pats teicāt, «vienīgais kapitāls», pamatā tomēr reflektē koalīcijas kustības. Nevis piedāvā principiāli citādu politikas kapitālu. Tāpēc man ir šaubas, vai SC ir idejas, ar kurām tā varētu dominēt valdībā. Ar vienu pašu labi nostādītu saimnieciskās prakses piedāvājumu valsts līmenī var būt par maz.
– Tas, pirmkārt, būs atkarīgs no ideju kvalitātes. Par to es pats arī būšu ļoti lielā mērā atbildīgs. Otrkārt, no tiem cilvēkiem, kuri tiks Saeimā. Uzdevums ir dominēt. Kā jau sākumā minēju, mūsu uzdevums ir piespiest labējās partijas runāt par kreisām vērtībām. Vienotība par sociālo taisnīgumu it kā runā. Uzdevums ir piespiest sākt to īstenot. Ne tikai runāt.
Nila Ušakova atziņas:
Saskaņa ir kļuvusi par vienu no lielākajām latviskajām partijām.
Mans tiešais uzdevums ir pabeigt veidot pirmo politisko spēku, par kuru balso un kurā darbojas cilvēki neatkarīgi no viņu dzimtās valodas. Protams, tas nav viegli un esošajā situācijā jārēķinās ar to, ka nacionālistiski noskaņotie tevi sitīs no abām pusēm. Bet – tikai darbos, kad latvieši un nelatvieši strādā kopā, mēs varam apliecināt vienīgo normālo integrācijas modeli.
Pašreiz reģioni ir atkarīgi no tā, kas notiek ar centrālo varu. Respektīvi, ja tu esi no tās pašas partijas kā atbildīgās nozares ministrs, dabūsi kādu kapeiku, neesi – nedabūsi.. Pēc gada ministrs mainīsies, atkal – dabūsi, nedabūsi… Tās ir nepārtrauktas svārstības, nevis ilgtspējīga attīstība.
Mēs negribam, lai nerīdzinieki maksā vairāk. Mēs gribam, lai atlaidi no pašizmaksas nerīdziniekiem apmaksā valsts.