Kamēr vairums tautas kalpu rēni sūt, piesedzoties ar deķīšiem (mandātiem), kas četrus gadus tiem nodrošina visnotaļ komfortablu mīmikriju politikā, viņa mūždien rosās – regulāri tiekas ar vēlētājiem un revolucionārā dedzībā cīnās par idejām, kurām svēti tic.
Ne velti Iveta Grigule tiek uzskatīta par visaktīvāko cilvēku ne tikai savā – Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) frakcijā, bet arī visā Saeimā.
– Sakiet, Iveta, kam jums tas viss vajadzīgs? Esat pārliecināta, ka vēlētājs jūsu dedzību novērtē? Tik un tā visi deputāti tiek salikti vienā plauktiņā: draņķa politiķi.
– Es vienmēr esmu vadījusies pēc principa – ja dari, tad no sirds. Ja nē, tad labāk vispār neķeries klāt. Citādi nav jēgas, jo laiks, kas mums šajā saulē atvēlēts, ir pārāk īss, lai nodarbotos ar lietām, kas pašam šķiet bezjēdzīgas.
– Jūs ļoti bieži tiekaties ar vēlētājiem visās Latvijas malās.
– Nepārbraucot Rīgas robežu, nevar saprast, kas patiesi notiek Latvijā. Jo tikai tiekoties var just, kas cilvēkiem sāp, kādas problēmas viņiem ir svarīgas, kā ļaudis dzīvo. Politiķim, kuru tauta ievēlējusi, ir pienākums to personiski uzklausīt. Nevar ar vēlētāju sarunāties tikai no TV ekrāniem. Protams, var jau saprast valdošos – ir grūti, acīs skatoties, sniegt atbildes uz sarežģītiem jautājumiem par to, kāpēc tik ilgi neindeksēja pensijas; kāpēc valsti pametuši 300 000 cilvēku; kāpēc algas neatgriežas pirmskrīzes līmenī (ja jau dižķibele ir beigusies).
– Par ko tad cilvēki visvairāk ir norūpējušies?
– Varētu domāt, ka ikvienam ir tuvākās tikai pašu rūpes...
– Bet tas jau ir gluži normāli. Abstraktas lietas nesāp.
– Tā gluži nav. Cilvēkiem sāp sirds arī par valsti. Viņi taujā par budžeta veidošanu un veselības aprūpi; satraucas par mazajām skolotāju algām un veco ļaužu niecīgajām pensijām. Cilvēki spriež arī par valsts pārvaldību. Daudzi man teikuši, ka būtu jāmaina vēlēšanu sistēma, tai skaitā arī valsts prezidenta ievēlēšanas princips, lai varētu no viņa prasīt konkrētu atskaiti par padarīto.
– Ļaudīm mānīgi šķiet, ka tautas vēlēts prezidents, Saulvedis, būs panaceja visām problēmām?
– Prezidents, kurš tiktu vēlēts tiešās vēlēšanās, saņemtu daudz plašākas pilnvaras. Piemēram, tiesības nominēt ne tikai premjeru, bet arī Ministru kabinetu; tiesības pašam to atsaukt, nevis dot Saeimai stiprināšanai. Kā zināms, šādās reizēs notiek politiskais tirgus par katru ministru. Jā, iespējams, šai reformai nāktu līdzi arī cits Saeimas vēlēšanu princips – būtu jāpāriet no proporcionālās uz mažoritāro sistēma, lai pēc brīvas izvēles var balsot par izraudzīto deputātu, kas ievēlēts no konkrēta apgabala. Savukārt, ja šis tautas kalps slikti strādātu, būtu reāla iespēja viņu atsaukt.
– Palielinot valsts prezidenta un premjera pilnvaras, pazeminātos likumdevēja statuss.
– Jā, Saeimas pilnvaras ir jāmazina. Tās uzdevums nav stiprināt Ministru kabinetu koalīcijas padomē, šajā absolūti nelikumīgajā veidojumā.
– Domājat, ka šādi tiktu mazinātas starpfrakciju intrigas, kas degradē politiku?
– Tieši tā, bet politiku degradē arī valdošie politiķi, kuri ciniski izturas pret tautas gribu. Manuprāt, tāda augstprātība, kāda patlaban ir Saeimā un valdībā, nekad nav bijusi.
– Arī toreiz, kad ZZS bija valdošo partiju vidū?
– Toreiz tā noteikti nebija. Labi, palūkosimies uz to, kā tiek ieviests eiro (nav pat runa par vienas vai otras valūtas fiskālajām priekšrocībām). Galvenais ir tas, ka tautai neļāva izteikt savu viedokli tik svarīgā jautājumā. Tad, kad Zviedrijas un Dānijas valdības gribēja ieviest eiro, tās prasīja padomu savai tautai. Un tautas lēmumu cienīja. Satversme saka, ka vara pieder tautai, bet realitāte ir cita. Vismaz 60% sabiedrības gribēja referendumu, bet valdošās partijas to nogremdēja. Nē, šāds cinisms politikā nav bijis nekad!
– Vienubrīd šķita, ka referendums tomēr būs, un arī jūs ļoti aktīvi iesaistījāties tā organizēšanā. Kāpēc process apstājās?
– Ja opozīcijas kolēģi būtu izdarījuši to, ko solīja – parakstījuši aicinājumu prezidentam nodot tautas nobalsošanā eiro ieviešanas likumu – tad visticamāk no nākamā gada janvāra eiro mums nebūtu.
– Nekas Saeimā nenotiek tāpat vien, nebūsim naivi. Tātad Saskaņas centram kaut ko piesolīja. Tuvojās taču pašvaldību vēlēšanas.
– Jā, likās ļoti dīvaini, ka pāris dienās, nedēļas nogalē situācija tik krasi mainījās. Man šādas metodes nekad nav bijušas saprotamas.
– ZZS iesniedza priekšlikumu, lai netiktu utilizēts lats. To noraidīja. Zemnieki tiešām ticēja, ka pēc 2014. gada varētu tikt mainīts Satversmes 68. pants* un notiktu referendums par atteikšanos no eiro?
– Šo Satversmes pantu vajadzētu mainīt jebkurā gadījumā, pat nesaistot tikai ar eiro ieviešanu. Atgādināšu, ka īsi pirms iestāšanās ES Saeima Satversmes 68. pantā ierakstīja kādu liktenīgu teikumu. Proti, ka tautas nobalsošanai nav nododami starptautiski līgumi. Tātad tas attiecas ne tikai uz eiro ieviešanu, bet arī uz robežlīgumu ar Krieviju vai Latvijas federatīvās valsts veidošanas iespēju. Patlaban ES atrodas izvēles priekšā un izskatās, ka tā gatavojas dziļākai integrācijai. Visticamāk, ka arī Lisabonas līguma grozījumi būs federalizācijas virzienā, taču tos nevarēs nodot tautas nobalsošanai. Tas nozīmē, ka pēc gadiem pieciem sešiem Latvija kā nacionāla valsts var beigt pastāvēt un nevienam nebūs iespēja par šo jautājumu lemt referendumā. Tieši tāpēc Satversmes 68. pants noteikti ir jāmaina.
– Bet varbūt mums vajadzīgs ES iecelts gubernators, kas ievieš kārtību? Pajautājiet Latvijas iedzīvotājiem – visi atzīst, ka valdošie darās kā grib. Tas ir viens. Otrkārt, kad beigsies lielā izbraukšana un sāksies lielā ienākšana (imigrācija), varam nojaust, ka bardaks būs kā 90. gadu sākumā. Iebraucēji drudžaini meklēs savu vietu sociālajā un biznesa sfērā. Varam prognozēt gan varas apjukumu, gan razborkas sadzīviskā līmenī.
– Jā, nenāks jau Latvijā tie mācītākie ļaudis... Tūlīt saņemsim obligātās kvotas no Eiropas, kas norādīs, cik bēgļu mums jāuzņem. Patlaban vēl Eiropas Komisijā notiek ļoti aktīvas diskusijas, bet skaidrs, ka būs jāizvieto ne tikai izbraucēji no Āfrikas, bet arī no Tuvajiem Austrumiem. Faktiski tā ir pulvera muca ar laika degli.
– Vai tad ir iespēja šim procesam pretoties? Uztieps un viss. Solidaritātes princips!
– Diemžēl šo solidaritātes principu ES atceras tikai tad, kad tas ir izdevīgs. Kad ir runa par tiešmaksājumiem lauksaimniekiem, pensiju sistēmu, atbalstu zinātnei vai jauniešiem bezdarbniekiem, tad šis solidaritātes princips pilnībā izgaist. Vai varam kaut ko mainīt un pretoties? Tas atkarīgs no mūsu valstsvīriem un eiroparlamentāriešiem. Ja viņi ir kompetenti, aktīvi un drosmīgi, tad, protams, daudz ko var panākt.
– Ar štrunta astoņām balstiņām?
– Redziet, ne jau visu valstu deputāti Briselē ir tik ļoti proeiropeiski noskaņoti. Jau otro sasaukumu strādāju Saeimas Ārlietu komisijā. Man bieži iznāk tikties ar citu valstu politiķiem un tāpēc zinu, ka visā ES aug eiroskepticisms. Problēma tikai tā, ka Eiropas Parlamentā deputātu ir ļoti daudz, tāpēc jāiegulda milzīgs darbs, lai atrastu domubiedrus, uzrunātu un aizrautu tos.
– Nākamgad būs pamatīga cīņa par deputātu vietām Eiroparlamentā. Mandātu ir niecīgi maz, bet gribētāju ļoti daudz. Kā zaļzemnieki pozicionēsies, lai tiktu pamanīti starp valdošajām partijām, kurām pieder brangs administratīvais resurss? Ar ko ZZS spēs piesaistīt uzmanību sev?
– Zemnieki piesaistīs uzmanību ar savām idejām, nevis administratīvo resursu. Eiroparlaments tomēr atšķiras no Saeimas. Uz Briseli svarīgi sūtīt ne jau cilvēkus, kuri iztapīgi sauc: jā, mēs atbalstām jebkuru Eiropas iniciatīvu un direktīvu! Dažam labam jau ir aizmirsies, ka Eiroparlamentā viņiem pirmām kārtām ir jāatbalsta sava, nacionālā valsts. Kad apstiprināja ES budžetu, mūsu parlamentārieši un ierēdņi nogulēja iespēju Latvijai izcīnīt labākus nosacījumus. Tikai tāpēc, ka valdīja snauda, saņēmām vismazākos tiešmaksājumus.
– Sandra Kalniete taču dižojas, ka izkarojusi vairāk naudas nekā iepriekš.
– Ko nozīmē vairāk nekā iepriekš... Ja mūsu deputāti būtu izkarojuši patiešām nozīmīgu finansējumu, tad Latvija nebūtu pēdējā vietā Eiropā atbalsta ziņā lauksaimniekiem. Protams, var jau četrus gadus gulēt, bet gadu pirms budžeta apstiprināšanas rīkot šovus ar traktoriem un dziesmu dziedāšanu pie Eiroparlamenta, bet reālas darbības laiks ir nogulēts. Tā kā cīņa par budžeta līdzekļiem tika nosnausta, nākamajiem eiroparlamentāriešiem būs jāstrādā trīskārt vairāk, lai savlaicīgi sagatavotu augsni labvēlīgākiem nosacījumiem. Kā jau teicu – tas atkarīgs no mūsu pašu nākamajiem deputātiem un valstsvīriem; vai viņi būs ērti un iztapīgi Briselei vai iestāsies par Latvijas interesēm, stingri pasakot: nē, es lieku veto šādam budžetam!
– Tātad uz Briseli jāsūta eiroskeptiķi?
– Uz Eiropas Parlamentu jāsūta cilvēki, kuriem pirmajā vietā ir Latvijas intereses un kuri spēj atrast vājos punktus Briseles funkcionāru argumentācijā, lai panāktu maksimāli labākos nosacījumus savai valstij. Bet tas prasa milzīgu darbu daudzu gadu garumā, ik dienu.
– Jūs pati pretendēsit uz nomināciju ZZS eirodeputātu listē?
– Jā, es to darīšu.
– Tā jau man šķita.
– Es to neslēpju.
– Kāpēc gan slēpt? Jautājums tikai: vai jums kāds ļaus pretendēt. Redziet, gribētāju ir ļoti daudz. Vecie jau arī netaisās pamest savas iesildītās vietas.
– ZZS šāda problēma nepastāv, jo mums nav veco. Mums ir tīrs lauks un lieliska iespēja aizsūtīt uz Briseli spēcīgus deputātus.
– Ja tiksit ievēlēta, jūs būsit tāda kā suņanagla Briseles... Nu, jūs jau sapratāt.
– Jā, man nav bail nostāties opozīcijā valdošajam viedoklim un līdz galam aizstāvēt savējo. Esmu to darījusi ne vienu reizi vien.
– Tagad pamainām kursu – no Briseles uz pašu mājām. Kāds ir jaunā budžeta projekts – draudzīgāks sabiedrībai?
– Mūsu valsts vadītāji saka, ka esam no krīzes ārā, un tāpēc palielina izdevumus administrācijai, paplašinot valsts pārvaldi. Tomēr viņi nevar atrast līdzekļus, lai uzlabotu dzīves līmeni pensionāriem, lai investētu demogrāfijas programmā un veselības aprūpē, ko paši ir definējuši kā valsts prioritāti. Ja tā, tad šis budžets diemžēl nav draudzīgs sabiedrībai.
– Nacionālā apvienība taču izcīnīja kripatiņu labākus nosacījumus jaunajiem vecākiem.
– Vai patiešām par to visu būtu jācīnās? Šīs taču ir tik pašsaprotamas lietas. Nu iedodam vienreiz pieklājīgas māmiņu algas un normālus valsts pabalstus; piešķiram bērniem bezmaksas ēdināšanu vismaz līdz ceturtajai klasei. Vienreiz izdarām to bez cīniņiem! Mani neviens nepārliecinās, ka finansiāls atbalsts jaunajām ģimenēm nedos rezultātu. Paskatieties, kas notiek Igaunijā! Tur arī nav nemaz tik viegli ar budžetu un nauda kokos neaug, bet igauņi demogrāfijas programmu izvirzījuši kā prioritāti (bez čurikiem). To viņi arī konsekventi uztur, iedodot māmiņām cienīgus pabalstus, piešķirot ilgāku bērnu kopšanas atvaļinājumu, ģimenes valsts pabalstu, pamatskolā nodrošināja bērnus ar bezmaksas ēdināšanu. Tāpēc igauņiem rezultāti ir un tauta vairs neiet mazumā.
– Ir viegli naudu dalīt, atrodoties opozīcijā, kad nav jāuzņemas politiskā atbildība. Kur ņemt šo naudu?
– Samazinām valsts pārvaldi, ministriju un ierēdņu skaitu! Ja saimnieciski vadītu valsti, tad iespējas atrastos vienmēr.
– Kāpēc gan ZZS to visu neīstenoja tad, kad pati bija valdošajā koalīcijā?
– Cik atceros, par šiem jautājumiem vienmēr esam runājuši un snieguši valdībā savus priekšlikumus demogrāfijas, veselības aizsardzības, labklājības un izglītības sfērā. Kā jau zināt, lēmumu pieņemšanā atslēgas figūras ir premjers un finanšu ministrs. Varu godīgi teikt, ka ZZS ministri vienmēr cīnījušies ne tikai par zemnieku interesēm, bet arī par skolotājiem, medmāsām, pensionāriem. Cits jautājums, cik tas bijis iespējams... Mēs jau redzam, kā šajos jautājumos sokas Nacionālajai apvienībai, kura patlaban ir valdībā, ar kādām pūlēm tiek izkarotas tautai un valstij svarīgas lietas. Vai tas ir normāli 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas? Sakiet, kāpēc vēl būtu jācīnās par tik pašsaprotamām lietām kā tautas ataudze un kultūra?
– Zemniekiem būtu izdevīgi atrasties šajā valdībā vai ir vērts nogaidīt līdz nākamajām vēlēšanām?
– Es šo situāciju redzu divējādi. Protams, mēs saviem vēlētājiem esam devuši solījumus, taču ļoti grūti tos pildīt, atrodoties opozīcijā. No šāda viedokļa – jā, būtu izdevīgi atrasties valdībā, jo vara dod resursus. Tāpēc jebkura partija grib būt valdībā. No otras puses – redzam, kā notiek darbs šajā koalīcijā. Redzam, kā tiek veidots nākamā gada budžets. Tajā cipariņi tiek skaisti sarindoti tā, lai premjers varētu lepoties ar savu fiskālo disciplīnu, kur budžeta izdevumi perfekti saskan ar ieņēmumiem. Latvijas iedzīvotājiem braši jāsavelk jostas, demonstrējot, ka Dombrovskis rātni ievēro visas ES prasības. Lai saglābtu to, ko šīs valdības ministri izdarījuši vides, izglītības, veselības aprūpes un sociālajā sfērā, zemniekiem savā pārziņā būtu jāpārņem teju vai visas tautsaimniecības jomas. Tieši tāpēc jautājums par atrašanos valdībā ir tik diskutabls.
– Ko ZZS ir mācījusies no būšanas opozīcijā? Esat izdarījuši kādus secinājumus un kļuvuši stiprāki vai tieši otrādi – rēni lēnām slīdat dievu mijkrēslī? Kādas vēstis sūta aptauju reitingi?
– Pēdējie reitingi sūta labas vēstis. Latvijas fakti mūs ierindojuši trešajā, bet SKDS – pat otrajā vietā. Tas apliecina to, ka zemnieki no savām kļūdām ir mācījušies. Jā, pirmajā mirklī bija tāds kā apmulsums – kā nekā 10 iepriekšējie gadi bija nostrādāti valdībā. Opozīcija vienmēr prasa vairāk enerģijas un aktivitāšu. Tagad ZZS to ir apguvusi un arvien biežāk norāda uz valdošās koalīcijas kļūdām. Daudzas no tām ir pat izdevies novērst.
– Aivars Lembergs, kā zinām, vairs nav ZZS premjera kandidāts. Sakiet, zemniekiem ir kāda tikpat harismātiska figūra, kura spēs uzrunāt elektorātu nākamajās Saeimas vēlēšanās?
– Tik harismātisku līderu kā Aivars Lembergs Latvijā ir maz. Šādu līderu trūkums ir visās partijās, ne tikai ZZS. Kā rāda socioloģija, Lembergs joprojām ir populārākais politiķis gan Latvijas pilsoņu, gan nepilsoņu vidū. Citi konkurenti viņam pat līdzi nestāv.
– Labi, pārējie...
– Mums ir jauni, talantīgi līderi, piemēram, Uldis Augulis un Raimonds Vējonis...
– Kādi jaunie! Tie taču ir politiskie pensionāri.
– Ziniet, zemniekiem ir gan jauni, gan pieredzējuši līderi. Tie, kas spējuši strādāt sava pagasta vai pilsētas labā, noteikti to spēj arī valsts labā. Par jaunajiem runājot, ļoti, ļoti talantīga ir Dana Reizniece-Ozola. Blakus Danai nobāl ne viens vien pieredzējis politiķis. Noteikti jāpiemin Armands Krauze, kuru apvienība virzīja par Rīgas mēra kandidātu pašvaldības vēlēšanās. Krauzes kungs ir ļoti perspektīvs politiķis. Un visa pamata pamats Latvijas zemnieku savienībai ir lielais diplomāts Augusts Brigmanis, kurš lieliski vadījis partiju visus pēdējos gadus. Protams, arī bijušais zemkopības ministrs Jānis Dūklavs ir viens no mūsu balstiem.
– Pirms daudziem gadiem biju Saeimā, kad Juris Bojārs gluži kā tāds kāzu ģenerālis zālē ieveda Vairu Vīķi-Freibergu. Tāds lepns, no prezidenta gaidībām pietvīcis... Faktiski arī jūs prezidenta pilī ievedāt Andri Bērziņu. Tagad nenožēlojat savu izvēli?
– Nenožēloju, jo uzskatu, ka Andris Bērziņš ir racionālāks un kompetents prezidents, viens no labākajiem, kāds ir bijis atjaunotās Latvijas laikā.
– Slikts orators.
– Mēs neviens neesam perfekti.
– Pēdējais jautājums: jūs atbalstīsit jauno kultūras ministra amata kandidāti Daci Melbārdi?
– Nesen par to runāju ar savas partijas biedru Uldi Auguli un teicu: es zinu, cik kompetenta ir Dace Melbārde, jo pazīstu viņu jau vairāk nekā 10 gadu. Man bija tas prieks ar viņu kopā strādāt Rīgas domē pirms 10 gadiem, organizējot Starptautiskās Hanzas dienas. Es Daci noteikti atbalstīšu.