Аpvienības Saskaņas centrs frakcijas priekšsēdētājs Jānis URBANOVIČS intervijā Neatkarīgajai vērtē koalīcijas tiražētās pretenzijas.
Pirmajā vietā starp pretenzijām, ko izvirza "Saskaņas centram", nav danči ap okupāciju, bet joprojām valoda. Proti – referendums par otru valsts valodu.
– Jā, šis mums ir visnepatīkamākais jautājums. Bet arī te man ir sava atbilde. Atcerieties, ar kādiem vārdiem mēs savulaik tikām noraidīti. Citēju Āboltiņu: «Latvijas krievu pārstāvniecība varā – valdībā – ir iespējama Krievijā, nevis Latvijā.» Tas jau bija bišķi par traku. Pat tādam pieredzējušam kā es. Savukārt mūsu vēlētāji to visu juta ne tik daudz no atsevišķiem citātiem, cik no vispārējas kakofonijas: jūs te varat darīt ko un kā gribat, pat zvērēt, ka okupācija bija, vienalga jūs te esat lieki! Tobrīd Lindermana rosinātais provokatīvais referendums bija vienīgā ātra, operatīvā protesta iespēja. Mūsu vēlētāji mūs skubināja. Mums nebija citu manevra iespēju, un šī izvēle bija vienīgā pareizā. Jo mums bija svarīgi ne tikai iekļūt koalīcijā, bet arī saglabāt uzticību vēlētājiem. Un, kad vēlētājs gāja pa gaisu, pa gaisu gājām arī mēs.
Mums pārmeta šizofrēnisku pozīciju – it kā esat par vienu valsts valodu, bet referendumā cīnāties par otru. Taču mēs esam Latvijā vienīgā partija, kura visus šos vairāk nekā divdesmit gadus par savu naudu ir mācījusi valsts valodu tās nepratējiem. Esot opozīcijā, mēs savus resursus esam veltījuši latviešu valodas apguvei. Ir atsevišķu mūsu aktīvistu veidoti kursi, mūsu birojos, mūsu algoti skolotāji māca latviešu valodu. Pašvaldības, kurās mums ir teikšana, to tagad dara par pašvaldību naudu. Kursu, kur latviešu valodu apgūst par valsts naudu, vairs nav. Taču vajadzētu būt. Valsts valoda ir jāiemācās.
Bet varam runāt arī tā: zirgu var aizvest līdz upei, bet piespiest viņu dzert – nevar. Var iemācīt skolā latviešu valodu, bet piespiest skolas absolventu, diplomētu latviešu valodas zinātāju, turpināt to lietot ir grūti. Lai to tomēr panāktu, mēs piedāvājam izturēties pret visu Latvijā sastopamo kultūru piederīgajiem ar pienācīgu cieņu. Tajā skaitā pret valodām kā viņu kultūru pamatu. Arī pret krievu valodu. Tādā veidā taps vairāk cienīta arī mana latviešu valoda. Kamēr tā nav, grūti būs gaidīt no krievu kopienai piederīgajiem cieņu, mīlestību un kopīgu jūsmu. Ar kopēju sadziedāšanos Dziesmu svētkos, ar hokeja vai basketbola fanošanu laikam būs par maz.
[Pilnu intervijas tekstu lasiet šīsdienas NRA]