Šodien latviešiem starptautiskajā arēnā grūti stāvēt ar paceltu galvu- šķiet, uz pieres iegravēts tas, cik bieži dažādos statistikas grafikos esam tur- beigu galā-, kur atrasties ir kauns pat trešās pasaules valstīm. Sak’, pat īsts meteorīts uz mūsu zemes nespējot nokrist.
Un tomēr- ir cilvēki, kas šajos laikos nebūt nestaigā ar nolaistiem deguniem, vēl vairāk, šis laiks ir viņu dzīves un karjeras sākumposms. Tie ir jaunieši, Latvijas atraktīvākie, zinošākie un spējīgākie prāti, kas katru gadu gūst atzinību kā Latvijā, tā pasaules kontekstā dažādos starptautiskos konkursos un olimpiādēs. Šoreiz tieši par viņiem- cilvēkiem, kuru treknie gadi vēl tikai priekšā.
Madonas Valsts ģimnāzijas 12. klases skolnieks Pēteris Rozenbaks ilgstoši ir to Vidzemes Jauno Ģeogrāfu skolas dalībnieku vidū, kas cīnās par pirmajām vietām katrā sacensībā. „Ģeogrāfija man interesē diezgan sen – no pamatskolas sākuma. Par to visvairāk jāpateicas manām bijušajām skolotajām – Inesei Konošonokai un Antrai Jaunbauerei. Patiesībā mani interesē daudz kas, bet ģeogrāfija ir tā, kas apvieno un sasaista to visu kopā, ļauj veidot sakarības un paskatīties plašāk, un nedomāt tikai taisnvirzienā.” Ja kaut kas ļoti interesē, tad acīmredzot arī panākumi neizpaliks. Un par sasniegumiem Pēterim būtu grēks sūdzēties- viņš ne vien veiksmīgi startējis Baltijas valstu ģeogrāfijas olimpiādē (bronza), bet arī teicamu sniegumu rādījis Centrāleiropas Reģionālajā Starptautiskajā ģeogrāfijas olimpiādē Polijā, kur arī iegūta bronzas godalga (jāpiezīmē, ka identisks sasniegums padevies vēl diviem Latvijas jaunajiem ģeogrāfiem- Dāvim Immuram un Jānim Vētram).
„Ar savu sniegumu jūtos apmierināts – tās bija manas pirmās starptautiskās olimpiādes, tāpēc sasniegumi šķiet pietiekami. Baltijas olimpiādē līdz sudrabam gan pietrūka pavisam nedaudz, tāpēc ir vieta izaugsmei,” kaut nedaudz pieticīgs, Pēteris ir pierādījis, cik daudz var sasniegt ar lielu enerģiju, darba mīlestību un ģimenes locekļu atbalstu. Un nebūt neesot tā, ka olimpiāžu veiksminieki nākot tikai no galvaspilsētas. Panākumu atslēga ir pavisam kur citur: „Pirmkārt, bez uzņēmības nekas nesanāks. Ne tikai bez skolēna, bet arī skolotāju uzņēmības. Mūsdienās liela nozīme ir arī informācijas avotiem, jo ir jābūt informētam gan par dažādām vēsturiskām un sen atklātam lietām, gan arī pēdējā laika aktualitātēm. Ja tas viss ir kombinācijā ar labiem draugiem un palīgiem, tad, manuprāt, panākumi ir garantēti, ja vien ir kripatiņa talanta un mazliet pozitīvu ambīciju.” Starptautiskos konkursos, kā atklāj madonietis, neesot nepieciešams zināt un no galvas iemācīties tūkstošiem faktu, skaitļu vai jēdzienu. Tur tiekot vērtētas jauniešu vispārīgās zināšanas, spēja analizēt informācijas avotus un pielietot tos. Šīs lietas, kā redzams, Pēterim netrūkst!
Arī lielvārdiete, nu jau Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas 10. klase skolniece Anete Krista Salmane šogad paveikusi lielu darbu, piedaloties Eiropas Savienības Dabaszinātņu olimpiādē, kas šoreiz norisinājās Spānijā, Mursijā, no 28. marta līdz 5. aprīlim. Kāds brīdis no veiksmīgā starta pagājis, tāpēc nu ar vēsu galvu Anete atskatās uz paveikto: „Dabaszinātnes šeit domātas ķīmija, fizika, bioloģija. Katrai nozarei bija pa vienam pārstāvim, un es pārstāvēju bioloģiju. Rezultātā ieguvām bronzas medaļu! Jāatzīst, ka uzdevumi neatbilda tam, uz ko biju gatavojusies; arī skolā šādas tēmas apskatītas netiek. Taču visu, ko zināju, paveicu!” Un visi (arī Kārlis Seņko un Jēkabs Narvaišs no Dobeles) darbu paveica teicami! Interesanti gan, kā tad tieši notiek gatavošanās uz šādām starptautiskām olimpiādēm. Anetei ir savs redzējums- „Varētu teikt, ka gatavošanās notiek trijos posmos- sākotnēji es atkārtoju pašus bioloģijas pamatus uz rajona olimpiādi pie skolotājas pēc stundām. Pēc tam- valsts olimpiāde. Jāmācās bija daudz vairāk, ikkatrs sīkums bija svarīgs, jo pajautāt varēja jebko. Mājās lasīju daudzas grāmatas, un brīvdienās gāju uz skolu pārrunāt uzdevumus, kā arī mikroskopā pētīt dažādus paraugus. Eiropas Savienības olimpiādei braucu gatavoties arī uz Rīgu, strādāju ar dažādiem aparātiem.” Tālāku plānu meitenei gan vēl nav, un tas ir saprotams, jo nule kā iesākta vien vidusskola. Tomēr Anete labprāt darbotos bioloģijas jomā, taču, kā pati atzīst, pagaidām vēl nespēj sevi iedomāties nevienā no darba tirgū piedāvātajām profesijām šajā nozarē.
Bioloģijas entuziastam Jurim Ķibildam gan nospraustais mērķis ir visai konkrēts- studijas Latvijas Universitātē, biologos. Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas 12. klases skolnieks šovasar bija aizceļojis uz pašu Jāpānu, kur no 12. līdz 19. jūlijam piedalījās starptautiskajā bioloģijas olimpiādē. Sekmes ir atzīstamas- gan viņam, gan liepājniekam Zigmundam Orlovskim bronzas godalga! Juris stāsta, ka pasākumā piedalījies arī pērn, taču diemžēl bijis viens no pirmajiem, kas palicis „aiz strīpas” cīņā par medaļām. Šogad bijis pavisam cits mērķis- „To, ka šogad jādabū medaļa, es sev nosolījos uzreiz pēc pagājušā gada olimpiādes apbalvošanas ceremonijas. Mans sniegums? Teiktu „neslikti”, taču ne „ļoti labi”, jo salasījās daudz muļķīgu kļūdu. Bez tām, iespējams, sasniegtu arī sudraba medaļu.” Latviešiem tik ierastā pieticība nav bijusi raksturīga arī cēsinieka gatavošanās procesā. „Protams, jāmācās daudz. Pirms olimpiādes mājās bija vesels grāmatu kalns, tai skaitā ārzemju literatūra. Pēdējos pāris mēnešus pirms starptautiskās olimpiādes lasīju daudz, pat 8 stundas dienā. Tika organizēta arī 2 nedēļu apmācība LU bioloģijas fakultātē. Pēc iepriekšējā gada pieredzes zināju, kādiem uzdevumiem un to tipiem jāpievērš papildus uzmanība; tāpat pēc šī gada man kļuva skaidrāki vēl daudzi apstākļi, kas ir svarīgi labam rezultātam.”
Runājot par to, cik daudz rezultātu var ietekmēt vien ar smagu darbu, visi ir vienisprātis- nepieciešama arī liela ieinteresētība priekšmetā. Skaidro Juris: „Starptautiskajai olimpiādei ir jāmācās tik intensīvi, ka bez intereses tur nekas nevar sanākt.” Puisis interesi priekšmetā salīdzina ar tālāko karjeru- „Kādu dienu cilvēks vienkārši attaptos, ka n-tos gadus ir strādājis pašu neinteresējošā jomā naudas vai citu patiesu laimi neveicinošu apstākļu vadīts...” Tāpat Pēteris uzsver tās robežas, kuras bieži vien uzliekam paši sev: „Daudzi uzskata, ka ģeogrāfijā vairs nav ko sasniegt. Es gan viņiem atļautos kategoriski nepiekrist, jo ir vēl kur urbt un rakt!”
Nereti presē līdz ar zemi tiek nolīdzināti gan mūsu skolotāji, kas sen izgājuši no aprites, gan arī visa izglītības sistēma kopumā. Velns gan kārtējo reizi nav tik melns, kā viņu mālē- katru gadu desmitiem jauniešu ir spējīgi uzrādīt teicamus, pat izcilus sasniegumus Baltijas, Eiropas un pasaules mērogā. Skolēni tomēr atzīst, ka līdz ar finansējuma samazināšanu skolotājiem, rodas papildus grūtības. „Pagājušajā gadā, kad sasniedzu šos panākumus, manuprāt, tas bija daudz vienkāršāk izdarāms- šogad skolotājiem vairs netiek maksāts par konsultācijām pēc stundām, tāpēc vairumā priekšmetu tādu vairs nav. Tieši konsultāciju laikā tika apgūts vairums prasmju un zināšanu, kas nepieciešamas olimpiādēm un konkursiem, jo ar standarta programmu nepietiek,” skaidro Anete. Juris gan nav tik optimistisks, piebilstot, ka šogad, piemēram, bioloģijas olimpiādē Igaunijas un Lietuvas skolēni uzrādījuši nedaudz labākus rezultātus. Tas liekot domāt, ka kaut kas tomēr esot jāpamaina.
Mainīt būs iespēja ne tikai šiem, bet arī citiem daudziem desmitiem skolēnu, kas ik gadu veiksmīgi piedalās gan akadēmisko priekšmetu olimpiādēs, gan sporta, mūzikas un mākslas konkursos. Arī šajā, dižķibeles laikā aug jaunie politiķi, zinātnieki un mākslinieki. Viņiem treknie gadi vēl tikai priekšā- kādam studijās tepat Latvijā, citam ārzemēs. Tāpat esmu pārliecināts, ka neviens no viņiem neaizmirsīs zemi, no kurienes nākam- Latviju-, un nākotnē cels tās vārdu pasaulē tikpat un vēl skaļāk kā to darīja šogad.