Dažkārt noziedzniekus var atrast visnegaidītākajās vietās. Mēs atrodam viņus, piemēram, savu ģimenes locekļu vidū, starp saviem šķietami uzticamajiem un jaukajiem mājdzīvniekiem vai sava vislabākā drauga sejā. Lieta tāda, ka mēs neprotam skatīties zem maskas, kuru šie noziedznieki ikdienā uzvelk, lai tie netiktu atmaskoti. Tie, kas apzog valsti sauc sevi par politiķiem, tie, kas sāpina sev nelīdzīgos, dēvē sevi par valsts glābējiem, bet tie, kas cenšas mūs visus pakļaut, sauc sevi par reliģisko konfesiju, par gaismas rādītājiem.
Pēc pēdējā laikā lasītajiem, redzētajiem un dzirdētajiem traģiskajiem stāstiem, esmu atklājis, ka viens noziedznieks slēpjas mūsu pašu makos. Ja agrāk pār pasauli valdīja Dievi, karaļi un karalienes, prezidenti, tad tagad varu sāk pārņemt nauda. Tā padara aklu pat visietekmīgākos un varenākos cilvēkus (atliek vien ielūkoties mūsu valsts domē). Dzirdot par asiņaino slepkavību netālu no manas mājas, kad bars jauniešu nogalināja cilvēku viena lata dēļ, mani pārņēma šoks. Ja agrāk noziedznieku upuri bija bagātie un ietekmīgie, tad tagad cilvēks var tikt noslepkavots vienkārši ierodoties nepareizajā vietā, nepareizajā laikā.
Krīze ir ietekmējusi ne tikai cilvēku makus, bet arī prātus. Tu vairs nevari paļauties ne uz vienu citu kā tikai sevi. Es uzskatu, ka tiem, kuri atbildīgi par valsts graujošo finansiālo stāvokli, ir jāuzņemas atbildība arī par tiem, kuri šīs naudas trūkuma dēļ ir kļuvuši nekontrolējami un izmisuši. Katrs upuris un jaunizveidotais noziedznieks uz mūžiem paliks uz valsts līderu sirdsapziņas.