Vairums cilvēku savās bēdās ir vientuļi, tāpēc labprāt tajās dalās ar citiem, kaut uz brīdi noņemot smago ikdienas nastu no gadu gaitā noberztajiem pleciem. Saprotami. Vēl vairāk- daudziem smagums spiež tik ļoti, ka jāizrunājas ar paziņu tieši sabiedriskajā transportā, braucot mājup- no pieredzes varu bez raizēm apgalvot, ka teju katrā autobusā maršrutā Rīga-Salaspils atradīsies kāds, kas, raižu nomākts, atcerēsies par sen neredzēto (nedzirdēto) paziņu vai radinieku.
Tāpēc ne mazāko izbrīna rievu manā sejā neradīja vīrs, kas pāris dienas pēc Ziemassvētkiem nolēma uzrunāt draugus, lietojot ierīci, ko sabiedrībā plašāk pazīst kā mobilo telefonu. Domubiedriem sevi ātri pieteicis kā Valēriju, kungs (ap 40) skaļā balsī steidza sveikt visus Ziemassvētkos un Jaunajā Gadā. Protams, pēc pirmajām pieklājības frāzēm sekoja pašsaprotamais bēdu izklāsts. Šāda tipa sarunas var atpazīt pēc vairākām iezīmēm- (1) zvanītājs noteikti apjautājas par kolēģa gaitām dzīvē kopš pēdējās tikšanās reizes, sagatavojot labu augsni ilgstošai sarunai. (2) Otrkārt, tiek runāts skaļi un skaidri, pašpārliecināti, radot pārliecību otrā, ka šis nav tas gadījums, kur ātri kas svarīgs jānomurmina (ierašanās laiks mājās, piemēram), sarunu pārtraucot pēc pirmajām 30 sekundēm.
Valērijs nekautrējās pasažieriem atklāt, ka darbā iekārtojies pagājušajā nedēļā pēc kārtējās ‘štatu samazināšanas’. Tas dažādās formās tiek paskaidrots 4 cilvēkiem, no kuriem pēdējā ir kunga paziņa sievietes personā, ar kuru saruna ievelkas visgarākā. Nebūt neizsmeju šo cilvēku- esot nomiruši vairāki radinieki šī gada laikā, atstājot Valēriju vienu pašu, bez ģimenes atbalsta. Pats skaidro, ka būšot jāatdod dzīvoklis, ja nespēšot noturēties darbavietā. Turklāt problēmu sarakstā uz ilgu laiku šķiet ērti iekārtojies kredīts par automašīnu ‘BMW’- 4500 latu. Darbu, pašam necerot, esot izdevies atrast, apmeklējot nodarbinātības dienestu jeb, paša vārdiem,- darba biržu. Par nelaimi, Valērija sarunu biedre ir bez darba, kas ļauj vaļu līdzjūtības izteikšanai un valdības kritizēšanai vairāku minūšu garumā.
Kopumā- situācija ierasta. Taču pārsteidz Valērija komentārs sarunas beigās, atklājot, ka šodien katra kapeika esot svarīga. Kā tad tā- vairāk kā 20 minūšu ilgusī saruna pavisam noteikti izmaksāja vairāk kā latu, kas ir pietiekami prāva summa cilvēkam, kas, visticamāk, saņem minimālo algu. Vai šī saruna tiešām bija tik neatliekama, ka nevarēja pagaidīt, līdz Valērijs ieradīsies pilsētā pēc pārdesmit minūtēm? Iespējams. Ne man par to spriest- katrs rīkojas pēc savām vēlmēm un vajadzībām. Taču pārdomās raisa tas, kā vienlatnieka vērtība svārstās ikdienā, neatkarīgi no lata valūtas vērtības bankā: sarunās pa telefonu lats ir sīknauda, kuru nav žēl notriekt, taču kredīta maksājuma brīdī tā pati summa pārsteidzošā kārtā pietrūkst.