Lats - nekā pārdabiska, ar to nevar pašapliecināties, to katrs var godīgi nopelnīt, kā arī diezvai kāds tev to noskaudīs. Manā izpratnē, tam drīzāk ir omes spēks. Mazliet sarežģīti gan tam atrast skaidrojumu, lai pateiktais vārdos būtu tikpat efektīvs kā izjusts sajūtās.
Ja tava ome ir padzīvojusi, omulīga kundzīte, nav grūti uzburt ainu kā ar mīļu smaidu un mirdzošām acīm viņa tev pretī sniedz lata monētu un saka: "na konfektēm". Bet vai tev nekremt, ka ne jau pildīt testu par osteoporozi un pārliecinoši māt ar galvu tu esi atnācis? Īpaši uzskatāmi to neizrādot, arī es nācu pakaļ tam latam, ko ome netur tik cieši pie sirds un prāta.
Kā es raksturoju latu? Stabils! Es atnākšu pie omes, viņa man stabili iedos latu un man tikpat stabili sanāks gan čipši, gan kola. Jāatzīst, ka jau kopš septītās klases kļuva visai neērti, kad viņa man jau kuro reizi pēc kārtas plaukstā iespieda lata monētu, tāpēc toreiz solījos, ka sapelnīšu miljonu un atdošu. Viņa pasmaidīja ar visai skaidri nolasāmu vēstījumu viņas sejā - "naivais bērns" un teica: "meitiņ, nevajag, tādu naudiņu nav iespējams nopelnīt godīgi", tāpēc man arīdzan šķiet, ka lats vienmēr ir bez vainas.
Tā nebija saulaina diena, un nekas cits neuzjundīja tik patīkamas sajūtas manā 12 gadīgā bērna dvēselītē, kā lats man kabatā. Skaidrs kā diena, ka es nācu no omes. Virpinot latu pa rokām un kāpjot uz piekto stāvu, es apjuku domās un kustībā tiktāl, ka lats man gluži vienkārši izkrita no rokām un pazuda lejas stāvā. "Ak nēēēēēēēē", es tobrīd nodomāju "man tagad nesanāks čipsi".
Izdots, atdots un uzdāvināts, lats man ir ome, jo tās spēcīgās sajūtas, kas nāk no manas omes viegli var pārņemt jebkuru taustāmu mantu un piedēvēt tai savu raksturu.