Maestro ar sev raksturīgo ironiju stāsta, ka viņš visiem paziņām lūdz aizdot naudu: «Pārbaudu, cik katrs ir pretimnākošs darbos, ne vairs vārdos.» Protams, viņa lūgums nav nopietni domāts. Tomēr savs rūgtuma grauds tajā visā ir. Intervija ar Maestro Raimondu Paulu.
– Pirmais šoks par Krājbankas krahu, šķiet, nodzisis. Vai jūs esat jau samierinājies ar Latvijas kārtējo finanšu drāmu?
– Man jau apnicis par to runāt. Tie, kas savu naudiņu ir pazaudējuši Krājbankā, ir aptaisīti klasiskā veidā. Tālāk jau vairs nav, kur iet. Un tad, kad tu dzirdi, ka Saeimas budžeta komisijas priekšsēdētājs stāsta – šī banka nav glābta tāpēc, ka tā saistīta ar kaut kādām noziedzīgām aprindām, man gribas kliegt: par ko tu tagad runā?! Tātad mēs, kas turējām šajā bankā naudu, arī esam noziedznieki? Un kas bija atbildīgs par to, ka Krājbanku pārdeva? Vai bankas klienti? Domāju, ka ne. Es divdesmit gadus šajā bankā guldīju naudu, visi autortiesību maksājumi caur to gāja. Tāpēc es tagad esmu vainīgs? Parex banku gan glāba, tur varasvīru draudziņi vēl tagad smeļ ārā naudu liekšķerēm. Un ar kādu naudu maksā par airBaltic? Tā ir mūsu nauda. Vai man tagad jājūtas priecīgam, ka esmu atbalstījis kādu
lidmašīnu?
Kāpēc mums visiem jābūt cietējiem šajā lietā? Mums jau neviens neteica: lieciet tajā vai tajā bankā savu naudu! Arī Dombrovskis nevarēja atbildēt uz šo jautājumu – kurā bankā likt savu naudu? Un nevarēja atbildēt tāpēc, ka patiesībā jau neviens no tiem tā saucamajiem atbildīgajiem nepārvalda šo valsti un tās finanšu sistēmu. Uzskatu, ka finanšu ministram un vēl vienam otram pēc šādiem notikumiem vajadzētu demisionēt. Latvijas Bankas prezidents pēc tam teica, ka noguldītājiem tiks atdota viņu nauda. Kur tad ir tā nauda? Ja jūs atdevāt garantēto noguldījuma summu, tas skaitās, ka jūs atdevāt visu?
Patiesībā mēs visu varam norakstīt un mierīgi dzīvot tālāk. Taču tas sadragā jebkādu ticību valstij. Neviens nevienam vairs netic. Tos valstsvīrus, protams, varētu pārmācīt un uzaicināt visus Latvijas iedzīvotājus vienā dienā izņemt visu naudu ārā no Latvijas bankām. Un tad varētu paskatīties, kas te notiktu. Bet uz tādām lietām mēs, dabiski, neiesim. Un tomēr ir tik nepatīkami, ka neviens ar mums nerēķinās.
– Jūs Krājbankā pazaudējāt milzīgu naudu – ap 700 000 latu.
– Jā, tā ir manis nopelnīta nauda. Man taču nav ne naftas biznesa, ne briljanta raktuvju, un man nenāk miljoni dienā vai nedēļā. Esmu šo naudu nopelnījis ar savām rokām, tas ir mans visa mūža darbs, un beigu beigās tev ņem un iespļauj ģīmī, sak, mēs nepalīdzēsim noziedzīgām bankām! Mana sieva Lana to visu ļoti pārdzīvo, viņa tiešām redz, kā esmu visu mūžu strādājis, to naudu pelnīdams. Man nekad nekas no gaisa nav biris. Kad saviem krievu kolēģiem pastāstīju, ka par izrādi saņemu 300 latus, viņi man pateica, ka es esmu idiots. Beigās to pašu vēl man nozog... Labi, naudu bankā pazaudējām, to var vēl nopelnīt, bet kreņķos pazaudēto veselību vairs nevarēs atgūt.
– Tikko bijāt Maskavā, sniedzāt koncertu. Kā jūs tur uzņēma?
– To vienam otram šejienietim vajadzētu redzēt, kā publika mani tur uzņem un kas tur vispār darās... Seši tūkstoši klausītāju, Valērijas koncerts, es kā goda viesis. Nu, kāds jau to var atļauties: simfoniskais orķestris ar simt mūziķiem, divi kori. Pēc tam, kad atbraucu atpakaļ uz Latviju, atkal viss tā kā purvā... Tad, kad es saviem draugiem muzikantiem pastāstīju, ka bankā pazaudēju 700 000 latu, viņi izbrīnā pajautāja: «I oņi tebe ņe otdaļi? Tebe?!»* Viņi kaut ko tādu vispār nesaprot: kā tas var būt – paņem tavu naudu un vienkārši nozog! Mēs tur runājām par vienu smagu lietu.
– Un tā būtu?
– Jaunais vilnis. Pagājuši desmit gadi. Jūrmala uz festivāla rēķina pelnījusi lielu naudu. Netiešā veidā pelnījusi. Mans vārds tika ekspluatēts visādos veidos. Viena daļa cilvēku šajā festivālā redzēja krievu invāziju,
citi – iespēju attīstīt un reklamēt Jūrmalu. Igoram Krutojam teicu, ka Jaunajam vilnim jāmainās, jo kaut kāda robeža ir jau sasniegta, un cilvēkiem ir pretenzijas pret daudz ko. Protams, Krievija ir Krievija, un mēs zinām, ka visus noteikumus diktē televīzija. Es, piemēram, gribēju uzzināt, kas tie ir par cilvēkiem, kas Jūrmalā nodarbojas ar Jauno vilni. Ko tik viņi nedara... Saražo visādas pildspalviņas, bukletiņus un krūzītes ar JV simboliku, starp fotoattēliem redzu arī savu seju, pārējos gan nepazīstu. Bet kas pa šiem gadiem izdarīts, lai uzlabotu apstākļus māksliniekiem? Nekas! Kaut ko smērēja, kaut ko darīja... Taču varēja vismaz grimētavas un tualetes uztaisīt. Un koncertu repertuārs Jaunajā vilnī? Vienas un tās pašas vecās zvaigznes, kas, piedodiet, visiem jau ir līdz kaklam. Visi to it kā saprot, bet mainīt neviens neko negrib.
Un tad rodas jautājums: varbūt meklēt citu vietu? Taču JV organizatori no Jūrmalas prom braukt negrib, labi zinādami, ka ir viena lieta, ko par naudu nevar nopirkt, un tā ir aura. Tu vari nopirkt ferrari, jahtu vai pili, bet Jūrmalas auru par naudu nopirkt nevar. Un to viņi labi saprot. To pierādīja arī Jūrmalas konkursa dublants Jaltā, ko rīkoja Alla Pugačova. Tam nebija nekādas rezonanses. Bet es krieviem saku: jūs pēc festivāla aizbraucat uz Maskavu, savukārt man pēc tam visu gadu jāklausās lamas un ķengas.
– Jums visvienkāršāk būtu pagriezt tam visam muguru.
– Protams. Esmu pietiekami dabūjis pa galvu – gan ar torti, gan ar vārdiem. Un kāpēc? Par ko? Negribat, lai mūsu solisti kaut kur parādās? Kur tad vēl mums ir kādas iespējas? No Latvijas tika izvirzīta meitenīte no Alūksnes, un Latvija dabūja pēdējo vietu. Mēs tajā konkursā varētu izcelties tikai tad, ja mēs būtu vismaz divas galvastiesas pārāki. Vai tad nebija iespēju kādu labāk sagatavotu bērnu aizsūtīt? Nevajag taču par bērnu ņirgāties.
– Laikam jau nav, kas viņus sagatavo.
– Kā – nav? Ir tādas dāmas, kas par naudu gatavas izdarīt visu. Jūs viņas nezināt? Bērnu dziedāšana – tas ir bizness. Vecāki maksā milzu naudas. Ne jau Paulam! Viena no viņām vecākiem teica: «Ja gribat, lai Pauls paklausās jūsu bērnu, samaksājiet man 60 latus.»
– Nosauciet viņas vārdā, lūdzu.
– Es jau nezinu, kā viņas sauc. Varu tikai parādīt, kad ieraudzīšu. Bet ar to Jūrmalu – ko darīt? Skaidrs, ka Jaunais vilnis ir Jūrmalas reklamēšanās Krievijā. Neticu, ka uz Jūrmalu atpūsties brauks amerikāņi. Krievi ļoti grib braukt, un to vajag izmantot. Bet jādomā arī par to, kas notiek Dzintaru koncertzālē. Piemēram, tā pārdotā VIP zona. Tie, kas tur sēž, taču neklausās ne koncertu, ne konkursu! Viņi tur vienkārši piedzeras! Kur tas ir atļauts – koncertzālē piedzerties?
Jūrmalas domei vajadzētu sakārtot visu, kas saistīts ar Jauno vilni. Man rādīja kaut kādu projektu sakarā ar Dzintaru koncertzāli: nu tik būs! Bet kad tas būs? Jebkurā normālā kūrortā 20 gadu laikā viss jaubūtu sabūvēts un sakārtots! Maskavieši vēl domā alternatīvu variantu, kas viņiem izmaksātu lētāk: atrast Jūrmalā citu vietu un tajā nedēļas laikā uzsliet modernu vasaras tipa būvi – koncertzāli. Bet es domāju: līdzko šī ideja reāli nāks klajā, tiks darīts viss, lai nekas nenotiktu – tūlīt sarīkos tautas aptauju, lai kopīgi vienotos, ka «mums nekas tāds nav vajadzīgs».
– Tiešām jums būtu vieglāk par to visu neuztraukties. Bet jums jau miera nebūs nekad.
– Arī tagad ne. Zināt, ko es daru? Es apzvanu savus paziņas, kam pieder kādas firmas, un jautāju: veči, cik daudz naudas jūs gada laika sponsorējat? Izrādās, milzīgas summas. Un jūs, es jautāju, pasekojat līdzi, kur tas viss paliek? Piemēram, kur paliek Latvijas mežu, Latvijas dzelzceļa, Latvijas gāzes nauda? Visbiežāk tās naudas aiziet skurstenī – it kā kaut kādi projektiņi, it kā vēl kaut kas... Bet man ir doma: restaurēt Radio bigbendu. Būtu dzīva mūzika ar labiem mūziķiem. Patlaban mūziķiem lielākoties nav darba. Tāpēc tagad runāšu ar svarīgiem vīriem, lai viņi padomā: varbūt daļu sponsoru naudas atvēlēt šādam projektam? Ne jau miljoni vajadzīgi, vajag sakabināt tā, lai muzikantiem būtu alga.
– Patiesību sakot, tas nav jūsu darbs – meklēt naudu Radio orķestra veidošanai. Par to tā kā vajadzētu domāt valstij.
– Nē, valsti tas neinteresē. Mūsu valdībā nav cilvēku, kurus varētu dēvēt par teātrmīļiem un par mūzikas cienītājiem, par tādiem, kuri, labā nozīmē izmantojot savu posteni, varētu virzīt naudu kultūrai.
– Bet mums ir jauna kultūras ministre. Kā skatāties uz Žanetu JaunzemiGrendi?
– Viņa jau ir cilvēks no saimnieciskām aprindām. Bet viņa ātri norausies, pasakot, ka kultūrai kaut kur tā naudiņa jāpelna arī pašai. Protams, ir jāpelna! Teātrim, koncertiem ir jāpelna nauda. Bet apkārt tikai dzird: jums ir jāpalīdz mums! Mēs radīsim lielās kultūras vērtības!
Es vienreiz līdz galam gribētu izpētīt, kur ir tās «lielās kultūras vērtības», kuru radīšanai Kultūrkapitāla fonds ir piešķīris naudu? Viens uzraksta grāmatiņu, kuru izlasa desmit cilvēki, un tas ir liels notikums. Mūzikas skolas, protams, jāatbalsta. Bet tām arī jābūt kvalitatīvām. Gadījās nosaukt vienu mūzikas skolu, kam bija ne visai augsts līmenis. Vai, dieniņ, ko dabūju pretim! Kādreiz pieminēju Daugavpils teātri, kam bija smagas mākslinieciskās problēmas: mani nosauca par Latgales kultūras ienaidnieku. Bet neviens neko sliktu taču negrib, tieši otrādi – es vēlu viņiem visu labāko!
Vienreiz eju pa Vecrīgu, skatos – uz vienām durvīm rakstīts Latgales attīstības aģentūra. Interesanti, ar ko nodarbojas šajā aģentūrā? Telpu īre noteikti maksā baigo naudu, tur droši vien kādi darbinieki arī ir. Var jau būt, ka es kļūdos, un Latgale tagad strauji uzplaukst, pateicoties šai aģentūrai. Bet cilvēku tur nezin kāpēc paliek arvien mazāk. Ja runājam par kultūras procesiem, daudz ko bremzē drausmīgā birokrātija, ko paši esam radījuši. Pēc koncerta jāparaksta visādi papīri: darbs nodots, darbs pieņemts. Direktorīte skrien pie manis: Paula kungs, parakstieties!
– Kultūras procesiem tagad pievērsīsies mazāk: tagad jau svarīgs tas bezjēdzīgais referendums par otru valsts valodu.
– Es jau vienreiz teicu: nekur tālāk tas referendums netiks, bet cilvēkiem visu laiku liks trīties. Latviešu valoda ir valsts valoda, un nevajag tur neko mēģināt mainīt! Nedrīkst taču saasināt cilvēku nacionālās attiecības. Tas vienmēr noved pie ļoti bēdīgām sekām. Viendien man saka: paklausies vienu puisi, viņš Ukrainā kaut kādā šovā esot labi nodziedājis. Es viņam pēc tam saku: tev ir talants, kāpēc tu Latvijā neko nedari? Viņš saka: tāpēc, ka esmu krievs. Nu, ko tu te... muldi? Mums te, piemēram, bija krieviete Marija Naumova: ja cilvēks ir talantīgs, nav svarīgi, kāda viņam tautība. Un, atklāti sakot, mums jau nav spilgtu kandidātu Eirovīzijai, pēdējais vēl palicis Intars Busulis.
Paskatījos tos TV šovus. Nu, atvainojiet. Mīļie cilvēki, mūzikas ziņā mēs ejam uz leju tādos tempos... Nu būtu tos šovus rādījuši darbdienu pēcpusdienās. Sestdienas un svētdienas Latvijas TV kanālos ir nebaudāmas, tos jau nevar saukt par koncertiem. Padomju laikā televīzijā bija tāds raidījums Ko tu proti?, tur sacentās tie, kuri uzskatīja, ka viņi kaut ko prot, bet to nerādīja vakaros. Tagad katrs vērtētājs mokās ar gudru runāšanu, sak, vienam «dziedātājam» diafragma nav pareiza, otrs nevar sol nodziedāt... Ne tas «dziedātājs» zina, kur tāds sol atrodas, ne viņš nojauš, kas ir diafragma.
– Tomēr atrodas arī tādi ļautiņi, kam ir «daudz kas» sakāms par jums kā par skaņradi un izpildītāju.
– Ja man kāds kaut ko tādu pasaka, esmu gatavs atbildēt: kāpjam abi divi uz skatuves, parādi, ko tu vari, es parādīšu, ko es varu. Lai publika tad novērtē, kurš ko var.
– Kritiķe Silvija Radzobe smagi nokritizēja Dailes teātra izrādi Marlēna, kam esat sacerējis mūziku un pats arī uz skatuves spēlējat klavieres izrādes laikā. Ar Radzobes kundzi arī esat gatavs kāpt uz skatuves?
– Jā, kritiķe mūs iznīcināja: tas viss esot garām, nevienam tas neesot vajadzīgs. Nē, es neļaunojos uz viņu, bet varbūt vajag argumentēt savu nepatiku? Vai Rēzija nepatika kā aktrise? Vai es kā pianists? Un kāpēc? Attieksmi varēja redzēt pirmizrādē: mēs visi uztraukušies, nosvīduši, beigās visi skatītāji pieceļas kājās un aplaudē, divas dāmas demonstratīvi sēž. Varbūt aiz cieņas pret aktieriem vajadzēja piecelties? Es taču arī dzirdu, ja kāds dzied nepareizi, bet es pēc koncerta neatļaujos pat pašdarbniekam teikt, ka viņš dzied šķībi un nekam nederīgi. Ir tāds piemērs par krievu ģēniju Čaikovski. Viņa vijoļkoncertu, ko vēlāk atzina par vienu no skaistākajiem viņa skaņdarbiem, kāds kritiķis iznīcināja recenzijā ar nosaukumu Mūzika smird. Lūk, šo kritiķi atceras vēl tagad.
– Gaumes, protams, ir dažādas. Tāpat kā attiecībā uz Gaismas pili, kas drīz taps gatava.
– Skatīsimies, kāda būs šīs celtnes reālā atdeve, lūkosim, kas tur vispār notiks. Kādreiz inteliģence kaut kur satikās – Rakstnieku savienībā, Komponistu savienībā. Tur mēs čupojāmies. Tagad vairs nekas tāds nenotiek. Varbūt tagad tiksies bibliotēkā? Nezinu. Paskatos uz to celtni... Bet es taču savulaik redzēju arhitekta Ģelža bibliotēkas projektu. Un tas tika noēsts. Tad mums pateica, ka būs pasaulslavens tautietis ar savu projektu. Kāds jau publicējis attēlu, šķiet, ar Dubaijā nobildētu celtni – tieši tāds pats profils kā mūsu Gaismas pilij... No vienas puses – labi, ka vispār kaut kas uzbūvēts, no otras – diez kas nav.
– No vienas puses – Saeima ievēlēta, no otras puses – diez kas nav. Vai jums nešķiet, ka tas vērtējums «diez kas nav» pārvērtās politiskā bardakā tieši pēc Zatlera bēdīgi slavenā rīkojuma nr. 2?
– Viņa personisko devumu un visu to procedūru vajadzētu smalki pierakstīt un ievietot mācību grāmatās: kā nevajag zāģēt zaru, uz kura pats sēdi. Klasiski! Un visi tie, kas viņam bija apkārt – kā viņi izrīkojās ar Zatleru. Pēc tam tie trīs «oligarhi» nāca, uz kuriem uzgāza vainu par visām valsts nelaimēm. Tagad, izrādās, viņi nevienam vairs nešķiet interesanti un svarīgi, jo viņi vienkārši nodarbojas ar savu biznesu. Tagad pie varas ir tie, kas tik ļoti centās būt pie varas. Nu un? Kas būs tālāk?
Pavasarī jau visi sāks domāt, ka kaut kas jāmaina. Bet man tā cilvēka ir žēl: viss, ko viņam deva tauta, tika aizlaists viegli un nepiespiesti. Kuram vēl bija ļauts no nevēlama un pat apsmaidīta politiķa kļūt par cienījamu cilvēku, kurš visus, paldies dievam, atbrīvoja no tiem zagļiem 10. Saeimā? Tas jau nekas, ka puse no viņiem aizgāja atpakaļ uz Saeimu...
Mēs taču Zatleru agrāk pazinām ļoti labi. Bet kā mainās cilvēks, kurš tiek pie varas! Ko izdarīja postenis, ko izdarīja vide... Zināt, visi pārvēršas. Kāda agrāk bija Vaira VīķeFreiberga, kāda viņa bija padomju laikos un kāda viņa palika, kad kļuva par prezidenti? Kāpēc kādam nepatīk, ja tiek runāts par prezidentu milzu tēriņiem? Par kādiem nopelniem viņiem ļauts tērēt nodokļu maksātāju naudu – simtiem tūkstošu latu? Es prezidenta kancelejai saku: nesūtiet man tos ielūgumus! Es neiešu uz tām pieņemšanām. Jo mani neinteresē būt starp cilvēkiem, kuri darījuši vairāk ļauna nekā laba. Uz svešām asinīm viņi ir izpeldējuši, izmantodami savu varu.
– Vēl trakāk izskatās tie sulaiņi, kas tekalē viņiem apkārt.
– Nu, par tiem varētu stāstīt un stāstīt. Tā, piemēram, vienos dziesmu svētkos. Pa priekšu starp rindām uz savām vietām iet Vaira VīķeFreiberga, mēs, koncerta organizatori, aiz viņas. Mēs tuvojamies estrādei, pēkšņi starp mums un viņu nostājas kaut kāda sieviete un saka: nē, jūs tālāk vairs ne, tur ir prezidentes vietas. Es apstulbu! Pagriezu muguru un vispār aizgāju prom. Tas ir pārsteidzoši, kā mainās attieksme pret cilvēkiem, kad centrā nonāk varaskāri ļautiņi. Un tās sirēnas! Kur tu tā steidzies? Kas tevi aiztiek? Kam tev divas mašīnas apsardzei? Ja tevi gribēs nožmiegt, tad izdarīs to ar visām mašīnām.