Kādēļ nepadzenam no mūsu tirgus nezināmas kvalitātes olu ražotājus no trešajām valstīm; vai arī Polija satraucas par ne pārāk gaidītajām olām no Ukrainas, kā palīdzēt Ukrainai ar tās eksportēto produkciju; cik vienoti esam nacionālā tirgus sargāšanā no aizrobežu intervencēm – sarunas turpinājums ar Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) ģenerāldirektoru Māri Balodi un Latvijas Apvienotās putnkopības nozares asociācijas valdes priekšsēdētāju Jāni Gaigalu.
Nodokļu maksātājam, olu ēdājam, rodas tāds vienkāršs jautājums: kāpēc mēs nespējam nosargāt savu tirgu? Mēs ar jums, PVD, aizejam uz lielveikalu, paņemam kastītes, kur ir marķējums, ka tās nav ES ražotas olas, un uztaisām pilnu analīžu ciklu šīm olām! Pieļauju, ka daudzi rādītāji būtiski atšķirsies, kaut vai par zāļu atliekām. Tādā gadījumā mēs taču varam teikt: mīļie importētāji, savāciet savas olas, vediet atpakaļ un ēdiet tās paši - mūsu tirgū tādas nav derīgas! Ir tāda iespēja?
Māris Balodis:
Tas jau tiek darīts attiecīgu resursu ietvaros. Tās ir atsevišķas programmas, kas tika veidotas robežkontrolei. Viena tāda programma, kur ir 300-400 dažādu izmeklējumu, tiek ņemti paraugi un tie maksā simtiem tūkstošu eiro. Piemēram, pagājušogad bija vairāk nekā 70 dažādu paraugu gan uz salmonellu, gan uz atliekvielām ievestajām olām ne tikai no trešajām valstīm, bet arī no citām ES valstīm. Bija viens paraugs, kur tika konstatētas atliekvielas, bet tas bija no brāļiem lietuviešiem.
Vai tās bija viņu ražotās olas vai viņi tās reeksportēja?
Māris Balodis:
Tās bija viņu ražotās olas. Patiesībā nemaz nav tik viegli ko atrast ar ierobežotu paraugu skaitu. Piemēram, uz salmonelozi mums bija tūkstošiem paraugu. Ja tie ir 50 paraugi, varbūtība, ka kaut ko atradīsim, ir daudz mazāka. Tā ka viss atkarīgs no tā, cik investējam laboratoriskajā kontrolē.
Jānis Gaigals:
Tur nevar nepiekrist. Pirmkārt, tas ir dārgi. Otrkārt, visu nepārbaudīsim. Tāpēc arī asociācijai bija principiāli citi priekšlikumi, kā risināt šāda veida problēmas. Ja mēs redzam, ka viens no iemesliem ir tas, ka nav ievedmuitas un tas viss kopumā rada tirgus traucējumus, rada negodīgu konkurenci, tad ir jānosaka tāda ievedmuita, kas izlīdzina spēles noteikumus un novērš negodīgu konkurenci.
Ja ir vēlme ekonomiski atbalstīt Ukrainu, tad visu to iekasēto ievedmuitas naudu atdodiet atpakaļ Ukrainas valdībai, nevis barojiet oligarhus! Tas būtu godīgi gan pret Ukrainu, gan pret mūsu ražotājiem. Tas dotu reālu ekonomisku atbalstu Ukrainai un vienlaikus novērstu tirgus traucējumus Eiropā.
Mēs sakām, nevajag tā, vajag, lai būtu muitas tarifs tāds, kas izlīdzina situāciju līdzvērtīgu, rada ražošanas iespējas, un visu to muitas iekasēto naudu, ja jūs gribat ekonomiski palīdzēt Ukrainai, bet reāli Ukrainai, nevis kādiem privātiem uzņēmējiem, tad visu iekasēto paaugstināto muitu atdodiet atpakaļ Ukrainas valdībai. Tas arī novērstu tirgus traucējumus šeit.
Eiropā tiek izteikti šādi priekšlikumi attiecībā uz Krievijas naftas produktiem. Ja no katra barela būtu iekasēta ievedmuita, tad ar šo finansējumu būtu vieglāk palīdzēt Ukrainai. Šie priekšlikumi nav nekas neiespējams, ir jautājums par politisko gribu un spēju tādā veidā atrisināt problēmas.
Vai ir tā, ka pietrūkst politiskās gribas, lai mēs risinātu šo problēmu?
Māris Balodis:
Es varu komentēt jautājumus par labturību un drošumu. Šogad mēs veicām pastiprinātas kontroles Krievijas graudiem, kas nāk pa dzelzceļu. 10% no šiem sūtījumiem mēs kontrolējām arī laboratoriski, un par to maksāja ievedējs. Protams, mēs konstatējām pārkāpumus, t.sk. novirzes laboratoriskajā sadaļā. Atradām atliekvielas graudos, piesārņojuma pesticīdus. Bet vēlreiz, lai vienu sastāvu izbrāķētu, mums jāveic kontroles katram desmitajam vagonam, un tad pēc tūkstoš vagoniem un simt kontrolēm varbūt kaut kas parādīsies. Ja vairāk kontrolē, jo lielākas iespējas ir kaut ko atrast. Kamēr par to maksā ievedējs, ļoti labi, kad produkcija paliek dārgāka, vēlme ievest mazinās, un, ja tas ir jāsedz no valsts budžeta, tad šādi līdzekļi nav panesami. Bet nevar jau arī visu reducēt tikai uz kontrolēm, jo, pat ja viena krava iekrīt, tā tiek iznīcināta vai sūtīta atpakaļ, bet tas būtiski nemaina turpmāko procesu. Lai kādu uzņēmumu izslēgtu no ES saraksta, tur ir jābūt pietiekamam failam.
Ukrainas olu un putnu gaļas invāzija Eiropā nav tikai Latvijas problēma. Es pieļauju, ka īpaši priecīgi par to nav arī Polijas ražotāji, viņi droši vien līdzīgi kā mēs sēž un par to diskutē. Kā viņi risina šo problēmu?
Māris Balodis:
Es redzu to, ko es redzu ātrās brīdināšanas sistēmā. Jā, ir daudz ziņojumu par salmonellu putnu gaļā, t.sk. no Polijas par Ukrainas putnu gaļu. Tie ir desmitiem ziņojumu, tas būtiski neietekmē situāciju. Konkrētā analīze attiecas uz konkrēto kravu, un šo kravu aizsūta, piemēram, uz termisko apstrādi, bet tas neietekmē procesu.
Grūti ir ietekmēt procesu, kontrolējot gala produktu, tāpēc visa uzraudzība tiek balstīta ne tik daudz uz gala produktu kontroli, kā uz ražošanas kontroli, uzņēmuma kontroli, uzņēmuma paškontroli. Šajā gadījumā mēs tiekam klāt tikai gala produktam, ja mēs runājam par ES ievestiem produktiem no trešajām valstīm. Mēs nekontrolējam šos uzņēmumus, mēs paļaujamies, ka to dara EK auditori, inspektori. Savukārt auditori un inspektori paļaujas uz trešās valsts kompetento institūciju, kuru viņi ir vērtējuši.
Jānis Gaigals:
Pagaidām paliek neatbildēts jautājums, kāpēc nekur citur, izņemot Baltiju, īpaši Latviju, tirdzniecības tīklos neparādās šīs olas, par kurām mēs nezinām, kādos apstākļos tās īsti ir ražotas, un kuru ražošanas metode neatbilst ES standartiem. Varbūt tas vēl ir mūsu neizzinātais jautājums, kādus mehānismus izmanto citas valstis, lai to nodrošinātu. Tas ir fakts.
Māris Balodis:
Viena no versijām ir, ka tur vienkārši nevar atļauties saviem iedzīvotājiem tirgot produktus, uz kuriem ir uzraksts, ka tie neatbilst labturības prasībām.
Kāpēc viņi nevar atļauties? Kas notiks? Cietīs lielveikalu reputācija?
Māris Balodis:
Domāju, ka tas ir reputācijas jautājums.
Jānis Gaigals:
Viennozīmīgi mēs varam runāt par mūsu iedzīvotāju pirktspēju utt., un zemākā cena ir arguments. Mums ir SKDS pētījums, kas rāda arī, ka vismaz 40% pircēju izvēlētos Latvijas preci, ne tikai olas, pat ja tā prece ir dārgāka. Tieši tāpēc ar Zemkopības ministrijas būtisku atbalstu, tika īstenots šis projekts par izcelsmes valsts norādīšanu uz cenu zīmēm. Tika veikti likuma grozījumi un izstrādāti MK noteikumi. Pagaidām tas viss nerealizējas simtprocentīgi, jo sākotnēji bija paredzēti arī valstu karodziņi, kas ir daudz uzskatāmāk, kā arī vairums veikalu tīklu vēl neievēro visas likuma prasības, piem., ka izcelsmes valsts norādei ir jābūt 30% no cenas izmēra. Vēl joprojām valsts tiek norādīta mazmazītiņiem burtiņiem un grūti pamanāmi.
Tas process par pircēju informēšanu iet tālāk, lai tā būtu apzināta izvēle, lai cilvēki apzinātos, ko viņi pērk un ko grib pirkt.
Un viss šis stāsts ir par to, ka mēs gribam, lai attieksme ir līdzvērtīga, lai mūsu ražotājiem būtu līdzvērtīgas iespējas un lai pircējam būtu apzināta izvēle, ko viņš pērk un ēd.
Vai viens no risinājumiem varētu būt pastiprināt šo uzlīmju jēgu un saturu, piemēram, izveidojot uzlīmi ar tekstu: "Ēd un mirsti!" Vai tamlīdzīgi. Jo, ņemot vērā mūsu sarunā dzirdētos faktus, ja es nopērku olu kastīti par 0,99 eiro, bet turpat blakus stāv kastītes, kas maksā vairāk nekā divus eiro, ir liela varbūtība, ka es tajā 99 centu kastītē nopērku un apēdu zāļu atliekas. Vai arī ko citu, ko es nevarētu ieēst mūsu Latvijā ražotajās, ES uzraudzītajās olās.
Māris Balodis:
Šajā gadījumā nav pietiekamu pierādījumu, lai tā varētu apgalvot.
Bet hipotētiski?
Jānis Gaigals:
"Ēd un mirsti!" būs pārspīlēti teikts. Bet mēs īstenībā nezinām, ko pērkam un ēdam, tas ir fakts. Tirgus traucējumi un negodīga konkurence arī ir fakts. Apstākļi un prasības ir atšķirīgi, bet viss tiek salikts vienā maisā, tas ir fakts. Un tas, ka valsts nespēj aizstāvēt savas intereses, vismaz šajā nozarē, arī ir fakts. Tā kā tas ir apstākļu kopums gan attiecībā pret pircējiem, gan ražotājiem.
Bet izskanēja teikums, ka Latvija ir vienīgā valsts, kur šādas olas ir pieejamas lielveikalos. Tas nozīmē, ka ne Lietuvā, ne Igaunijā, Polijā vai Vācijā nav?
Jānis Gaigals:
Es teicu Baltijā. Lietuvā ir aptuveni piecas reizes mazāk īpatsvara ziņā, Igaunijā arī. Kaut kādu iemeslu dēļ mums šis īpatsvars ir augstāks.
Lielveikalu politikas dēļ?
Jānis Gaigals:
Es teiktu, ka tā ir zināma dubutmorāle no veikalu tīklu puses. Jo no vienas puses, viņi paziņo, ka no 2025.gada netirgos sprostos dētas vistu olas, un tajā pat laikā pilnā sparā tiek reklamētas olas par 99 centiem. Desmit olas. Un apzinoties, ka tās ir dētas vecā tipa padomju laika sprostos, kur vistas atrodas gandrīz divas reizes blīvāk, un labturības apstākļi ir būtiski sliktāki nekā ES jaunā standarta uzlabotajos būros, kur ir pietiekami vietas uz laktām, kur ir pietiekami daudz dzirdināšanas vietas, kašņāšanās iespējas utt. Jaunie uzlabotie būri būtiski atšķiras no padomju laika būriem, bet pircējs to jau nezina.
Pircējs redz cenu, un cena signalizē par kaut ko.
Jānis Gaigals:
Es domāju, ka lielākā daļa par to nedomā, noteicošā ir cena. Bet ir cilvēki, kuri pērk olas arī par 2.40 vai 2,60 eiro tāpēc, ka viņi zina, ka tās olas ir dētas kūtī vai pēc brīvās turēšanas metodes, lai gan citā ziņā šīs olas neatšķiras. Pirmā, otrā vai trešā numura olas kvalitātes ziņā neatšķiras, jo vistu barība ir tieši tāda pati.
Tā ir attieksme pret labturības prasībām, un ir cilvēki, kam tas ir būtiski, un viņi attiecīgi var izvēlēties, redzot marķējuma numuru trešo, otro, pirmo, nulto. Tajā mirklī, kad marķējumam priekšā pirms valsts koda nav nekādu ciparu, tas nozīmē, ka ražošanas metode ir ES standartam neatbilstoša. Mēs nevaram apgalvot, ka tas ir slikti, vai tas ir labi, mēs vienkārši nezinām, ko mēs pērkam.
Ar lielu ticamību mēs varam pieļaut, ka dējējvista ir dzīvojusi lielās mokās, šaurajā būrī?
Jānis Gaigals:
Tur ne tikai liela ticamība. Tā tas tiešām ir. Vēl jāņem vērā visas pārējās labturības prasības.
Kūts, barība, sanitārie apstākļi un viss pārējais?
Jānis Gaigals: Jā, tieši tā, arī mikroklimats, diennakts režīma nosacījumi, antibiotiku aizliegums utt.,u.tml.
Risinājums šim - ja būtu politiskā griba, tad tas ir vienkārši - Ukrainas iekļaušana Eiropas Savienībā vai kā?
Jānis Gaigals:
Ukrainu jau neiekļaus ES pilnībā, kamēr tā neizpildīs attiecīgās prasības. Ir dzirdēti priekšlikumi aizliegt ES standartiem neatbilstošu pārtikas produktu importu. Saprotam, ka tas nav reāli. Tāpēc mūsu piedāvājums bija noteikt ievedmuitu, kas novērš tirgus traucējumus un attiecīgi šie līdzekļi tiek izmantoti Ukrainas atbalstam.
Ievedmuitas ieviešana atvieglotu arī PVD darbu? Vai tas neko neizmainītu?
Māris Balodis:
Tas mūsu darbā neko neietekmētu. Mans piedāvājums tomēr būtu iziet ekvivalenci, kur ES institūcijas pārliecinātos par vistu turēšanas metodi, jo mēs jau nezinām, varbūt tur viss ir kārtībā, bet tas nav pārbaudīts un novērtēts. Šī informācija nav pieejama.
Vai viņi nesniedz jums detalizētu informāciju?
Māris Balodis:
Ja valsts grib iziet ekvivalenci, tad ir jāpiesakās EK: mēs gribam iziet ekvivalenci atbilstoši ES tirdzniecības standartiem. Ja valsts to neiziet, tad produkciju marķē kā neatbilstošu.
Jānis Gaigals:
Īstenībā EK ir komisija, kas nodarbojas ar Ukrainas - Eiropas Savienības prasību normatīvās bāzes harmonizēšanu tieši putnkopībā, un tas, ja es nemaldos, ir sācies 2016.gadā un tam vajadzēja beigties 2019.gadā. Ukrainas puse to neizdarīja, tad vēl neizdarīja arī līdz nākamajam termiņam, līdz 2021.gadam, un tagad tas ir pavirzījies uz 2026.gadu utt. Tātad tas ir objektīvi, ka Ukrainas ražotājs patlaban nespēj nodrošināt tās labturības prasības, kas atbilst ES standartam. Ja uz vietas tas tā šāda iespēja būtu, tad viņi viennozīmīgi to izdarītu un tad būtu brīva pieeja ES tirgum.
Taču pašlaik var iztikt arī bez tā, labturības prasības nav jāievēro un ievedmuita nav jāmaksā. Tiek izmantota situācija un vainot viņus par to nav pamata. Zaudētāji ir mūsu Latvijas uzņēmēji, tiek zaudēta konkurētspēja, nav iespēju pietiekami investēt attīstībā, lai tuvākajā laikā varētu pilnībā atteikties no sprostos dētām olām.
Turpretī konkurējošo Ukrainas uzņēmumu oficiālie pārskati liecina, ka peļņa ir abnormāla, kā arī dividendēs tiek izņemtas milzu summas, viņiem ir visas iespējas investēt, attīstīt ražošanu un viņi to dara.
Valsts nespēja domāt ilgtermiņā un nodrošināt līdzvērtīgas attīstības iespējas pašmāju ražotājiem, rada apstākļus, kas apdraud nozares eksistenci. Zaudētājs ir arī valsts budžets. Viss ir tik vienkārši. Cukurfabriku variants. Pilnīgi reāli.
Negribētos sarunu beigt uz tik pesimistiskas nots.
Jānis Gaigals:
Mēs nevaram neizmantot iespēju atgādināt, ka gan olas, gan putnu gaļa, gan vistas gaļa, broileri, visādā ziņā no pārtikas uzturvielu viedokļa ir lētākais un labākais dzīvnieku izcelsmes proteīns, kas ražojot atstāj vismazāko ietekmi uz dabu, vismazāk CO2 izmešu attiecībā pret kg proteīna utt., u.tml. Pasaulē prognozē, ka līdz 2030.gadam kopumā patēriņš gan olām, gan vistas gaļai paaugstināsies par 30%. Tas nozīmē, ka mums ir milzu potenciāls, ļoti būtiskas izaugsmes iespējas un valstiski to neatbalstīt vienkārši ir ekonomiski tuvredzīgi.
Visās kaimiņvalstīs, īpaši Lietuvā, tiek sniegts būtisks valsts atbalsts pārejai uz paaugstinātām labturības prasībām. Tās ir investīcijas nākotnē, tas ir konkurētspējas jautājums, kā arī tas ir valsts pārtikas pašnodrošinājuma jautājums, kas ir kļuvis uzskatāmi aktuāls tagad, kad blakus plosās karš.
Mēs visu laiku cenšamies atgādināt, ka mūsu diskusijas tēma nav tikai īlens, kas izlīda viena neprecīza izteikuma rezultātā, bet gan liecina par visu milzīgo problēmu kopumu kā tādu, tajā skaitā attieksmi pašiem pret sevi, tajā skaitā valsts institūciju spēju aizstāvēt Latvijas intereses. Nebūtu pareizi vainot kādu atsevišķu institūciju vai cilvēku, bet mums jābūt patriotiskākiem kopumā un jādomā, ko varam izdarīt, nevis jāmeklē iegansti, kāpēc nedarīt.
Ja PVD sakopotu visus savus spēkus, vērstos EK un teiktu, ka mēs gribam paši pārbaudīt tos uzņēmumus, kuri mums ieved olas no Ukrainas, tas palīdzētu un raidītu kādu signālu, ka EK ir jāsarosās? Varbūt mums to darīt sadarbībā ar Lietuvas, Igaunijas, Polijas dienestiem - sakot, ka brauksim paši pārbaudīt?
Māris Balodis:
ES, kurā nav robežu un nav robežkontroles, pat ja viena valsts kaut ko tādu panāktu, tas nenozīmē, ka to pašu produktu nevarētu ievest no citas valsts vai caur citu ES valsti. Ja mēs esam ES, tad laikam mums problēmas ir jārisina kopā, it īpaši ar importu. Mums jau īstenībā bija plāns iniciēt pārbaudes iespēju uzņēmumam, un līdz ar to tas uzņēmums, lai uz kuru ES valsti izdomātu importēt, būtu visiem zināms. Bet vēlreiz, lai notiktu šādas izmaiņas, ir jābūt kādam ļoti būtiskam pamatam.
Pamats aizsargāt savas valsts tirgu?
Māris Balodis:
Tirgus aizsardzība nav PVD kompetence.
Pamatu jau varētu atrast, ja sanāktu kopā un padomātu.
Jānis Gaigals:
Bet, ja PVD tiktu aicināts...?
Māris Balodis:
Dalībvalstu eksperti šad un tad tiek iekļauti arī šajos auditos, un mūsu eksperti ir bijuši vairākās valstīs.
Jānis Gaigals:
Tad būtu EK jāaicina attiecīgi veikt šādu pārbaudi. Tad mūsu Ārlietu ministrijai būtu aktīvi jāpauž Latvijas pozīcija un aicināšu arī neaizmirst mūsu priekšlikumu par ievedmuitu..
Ar Latvijas speciālistu līdzdalību?
Māris Balodis:
Šobrīd tā ir EK kompetence, ekskluzīvās tiesības pārbaudīt trešās valstis. Tas jau attiecas uz jebkuru importēto produktu.
Paldies par sarunu. Priecīgus valsts svētkus!
