Turpinām šķetināt sarežģītos jautājumus saistībā ar no trešajām valstīm ievesto un mūsu lielveikalos nopērkamo visu olu kvalitāti. Skaidrojam, ko nozīmē uz olu iepakojumiem lasāmie marķējumi un ko vērts likt pircējiem aiz auss, izvēloties tās vai citas olu ražotājvalsts produkciju. Uz sarunu aicinājām Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) ģenerāldirektoru Māri Balodi un Latvijas Apvienotās putnkopības nozares asociācijas valdes priekšsēdētāju Jāni Gaigalu.
Mūsu stāsta sākums meklējams spraigajās diskusijās starp aktīvistiem, kuri rūpējas par vistu labturību, un lielveikaliem ar vēlmi nopelnīt. Šajā diskusijā izskanēja norādes, ka Latvijas lielveikalos nonāk Eiropas Savienības (ES) standartiem un vistu labturības normām neatbilstoši ražotas olas. Uz olu iepakojumiem maziem burtiem ir lasāmi marķējumi, kuri patērētājiem liek saprast, ka konkrētās olas nav ražotas ES valstīs. Vai ar pašreizējām norādēm marķējumos ir pietiekami, lai pircējs varētu izdarīt brīvu izvēli un netiktu maldināts?
Māris Balodis:
Ja notiktu pircēju maldināšana, tad mēs noteikti iejauktos. Ja uz kastītes rakstīts, ka olu ražošanas vai pat vistu turēšanas apstākļi neatbilst ES standartiem, tas nozīmē, ka konkrētā valsts nav izgājusi ekvivalences vērtējumu. Tātad principā Eiropas Komisija (EK), kas nosaka ievešanas nosacījumus, nav vērtējusi turēšanas metodi. Tas nozīmē, ka EK nezina, kādos apstākļos tiek turētas vistas - sprostos, kādos sprostos, brīvā turēšanā, nebrīvā turēšanā. Tāpēc ES standarts nosaka, ja trešā valsts neiziet šo ekvivalenci, tai produkcija jāmarķē kā standartiem neatbilstoša.
Jānis Gaigals:
Ja to pašu jautājumu jūs jautājat man, tad es saku: jā, tā ir taisnība. Pircēji netiek maldināti tajā ziņā, ka uz kastēm ir marķējums, ka tā ir ES standartiem neatbilstoša turēšanas metode. To izlasot, pircējam ir iespēja izvērtēt. Bet, ja kāds saka, ka tas ir viens un tas pats un liekams vienā maisā ar tiem ražotājiem, kas pilnībā atbilst ES standartiem, tad mēs uzskatām, ka tā ir maldināšana, jo, kad mēs pērkam trešās pasaules valstīs ražotās olas, mēs reāli nezinām, ko mēs pērkam un ēdam.
Ja jau situācija ir tāda, kāpēc mēs vispār ļaujam ievest no trešajām valstīm?
Māris Balodis:
Sāksim ar izskaidrošanu, kā notiek dzīvnieku izcelsmes produktu ievešana vai atļaujas saņemšana ievešanai ES. Visu šo sistēmu vada EK, kas nosaka valstis, no kurām var ievest konkrētus dzīvnieku izcelsmes produktus, piemēram, olas, gaļu, pienu, zivis. EK uztur arī šo uzņēmumu sarakstu. Ir process, kā notiek gan valsts, gan uzņēmuma iekļaušana sarakstā.
Trešā valsts var pieteikties EK, norādot, kādus produktus, no kādiem dzīvniekiem, apstrādātus ar kādām apstrādes metodēm, tā vēlas ievest. EK izvērtē šo informāciju un nosūta aptaujas anketu, kurā ir detalizēti jāsniedz informācija gan par kompetento institūciju, šajā gadījumā konkrētās valsts veterināro, pārtikas un veterināro dienestu, likumdošanu, likumu atbilstību vai salīdzināmību ar ES likumdošanu, uzraudzības programmas gan dzīvnieku veselības jomā, gan atliekvielu jomā, gan mikrobioloģiskā piesārņojuma jomā.
Tur ir dažādi parametri, kā vērtē kompetento institūciju. Tā ir gan neatkarība, gan darba metodes, gan sistēma, kādā strādā, gan ietekme uz procesiem - tas viss tiek vērtēts. Vispirms tas tiek vērtēts dokumentu līmenī, sūtot šīs aptaujas anketas, saņemot atbildes, sūtot papildu pieprasījumus.
Kad aptaujas anketas ir pietiekami izvērtētas un tiek novērota atbilstība, tad tiek sūtīta inspekcija vai audits. EK ir savs audits, kas atrodas Īrijā, kas veic jau pārbaudes uz vietas, galveno akcentu liekot uz konkrētās valsts pārbaudes institūcijas darbu, uz to, vai šī konkrētā, kompetentā institūcija var izpildīt visas prasības, kādas izvirzījusi ES. Pēc šī audita, kompetentās institūcijas izvērtēšanas, tiek vērtēti arī atsevišķi uzņēmumi, bet ne visi.
Tālāk jau tiek pieņemts lēmums, ka konkrētā valsts varēs, piemēram, eksportēt olu produktus uz ES. Tad tiek veidots saraksts no tiem uzņēmumiem, kurus valsts ir ieteikusi. Daži uzņēmumi ir pārbaudīti, bet var būt uzņēmumi, kas nav pārbaudīti no EK puses, un katra trešā valsts var iesniegt papildu uzņēmumus šim sarakstam. Latvija šo procesu ir izgājusi 1997.-1998. gadā, pirms tā iestājās ES, kad mēs vēlējāmies eksportēt uz ES.
Ja EK ir novērtējusi, ka uzraudzības sistēma, kontroles sistēma un kvalitātes garantijas ir pietiekamas, tad atsevišķām dalībvalstīm nav tiesību pateikt: nē, mēs no šīs valsts neņemsim. Ir jābūt pietiekamai argumentācijai, un šī argumentācija ir jāiesniedz EK, un EK ir tā, kas konkrēto valsti vai uzņēmumu var izņemt no saraksta.
Jānis Gaigals:
Formāli viss ir tieši tā, kā Baloža kungs saka, bet ir vairāki īleni, kas lien ārā no maisa un ir aisberga neredzamā daļa, par ko reāliem ražotājiem sāp sirds. Jo tad, kad kāds pasaka, ka tas ir pārbaudīts un atzīts uzņēmums, uz papīra tas varbūt tā skaitās.
Atšķirībā no tā, Latvijas uzņēmumus pārbauda PVD. Ikviena vistu novietne tiek pārbaudīta konkrēti uz vietas, tiek pārbaudīta tās atbilstība ES standartiem, un tiek izsniegts attiecīgs dokuments, ka viss atbilst. Turpretim no novietnēm trešās pasaules valstīs, no kurām ieved olas, neviens nav spējis uzrādīt dokumentus jebkādai atbilstībai.
Tā, mūsuprāt, ir nevienlīdzīga attieksme, un tad, kā jau mēs teicām, pircējs pēc būtības tiek maldināts. Otrs, mēs sakām, ka tā ir nevienlīdzīga attieksme pret mūsu ražotājiem, kuriem ir daudz augstākas prasības, līdz ar to ražošanas izmaksas ir daudz augstākas. Tā ir negodīga konkurence. Zemkopības ministrija to ir atzinusi un korekti nosaukusi par tirgus traucējumiem, būtiskiem tirgus traucējumiem. Konkurences padome savā ziņojumā arī runā par būtiskiem tirgus traucējumiem saistībā ar šādu trešo valstu produkcijas ievešanu. Un tad ir EK lēmumi, kas varbūt tajā mērogā liekas sīkums, bet nozarei šī attieksme ir izdzīvošanas jautājums.
Mums ir sajūta, kā arī daudz faktu, kas liecina, ka Latvijas institūcijas nav spējīgas pietiekami aizstāvēt Latvijas uzņēmējus un Latvijas intereses, un tas neattiecas tikai uz PVD. Tas ir tas īlens, jo teikums, ka trešo valstu uzņēmumi ir pārbaudīti un atzīti, bet īstenībā tas tā nav, paver vaļā Pandoras lādi visam tam problēmu kopumam, ka Latvijas institūcijas nav spējīgas stāties pretī EK bieži vien stipri neloģiskiem lēmumiem.
Ārlietu ministrija tas neliekas būtiski un Latvijas pozīcijā, kas tiek virzīta uz EK, netiek ņems vērā Zemkopības ministrijas viedoklis. Eiropas lietu komisijai mūsu Saeimā tas liekas sīkums, kurā nav vērts iedziļināties. Un visa tā rezultātā, vienai no ekonomiski efektīvākajām lauksaimniecības nozarēm, kāda tāda ir pēc visiem rādītājiem, bez tam šobrīd iztiek bez jebkādiem ES tiešmaksājumiem, nozares darbība ilgtermiņā ir neiespējama. Ja saglabāsies patreizējā situācija.
Tāpēc mēs visu laiku cenšamies vērsties pie Ministru kabineta, pie premjeres, pie Ārlietu ministrijas, ka ir jācenšas aizstāvēt savas valsts intereses. Tā ir paradoksāla situācija, ko neviens nespēj īsti izskaidrot, bet Baltija ir vienīgā vieta Eiropas Savienībā, kur veikalos tirgo šādas trešās pasaules olas, un Latvijā ir desmitkārt lielāks īpatsvars tirgū nekā jebkur citur.
Ir jāsaprot atšķirības. Acīmredzot, dažādās valstīs ir dažāda attieksme pret šo faktu kā tādu. Oficiālie "Eurostat" dati rāda, ka Latvijā un Polijā šis importa apjoms ir vienāds - nedaudz vairāk nekā 14% no visa importa, kas ienāk Eiropas Savienībā.
Taču Latvijas tirgus attiecībā pret Polijas tirgu ir 20 reizes mazāks. Un plus vēl tur absolūtais vairākums šādu olu nonāk pārstrādē nevis tirdzniecības tīklos. Tā kā šeit uzskatāmi tiek gremdēta viena nozare, kas visā ziņā Latvijai ir pozitīva, ekonomiskā ziņā nozīmīga, ar ieguldījumu valsts budžetā utt. Tas pēc būtības nozīmē, ka mēs kā valsts ļaujam šaujam sev kājā.
Paanalizēsim detalizētāk. Mums ir atbilde no PVD uz jautājumiem, kurus uzdevām saistībā ar aktīvista paustajām bažām. PVD atbildē ir teikts, ka dzīvnieku izcelsmes produkti, tostarp olas un olu produkti, ES tiek ievesti tikai no EK pārbaudītiem un atzītiem trešo valstu uzņēmumiem. Šeit izskan vārds "pārbaudītiem". Ko EK izpratnē nozīmē pārbaude, vai tomēr EK balstās tikai uz to, ka tā vēršas pie trešās valsts pārtikas un veterinārā dienesta, izpēta visus papīrus un pasaka: jā, viss ir normāli? Vai EK arī brauc uz vietas un paskatās, vai vistas sejā nav mocību vaibsti, kādos apstākļos viņa tiek turēta, vai EK paņem paraugus analīzēm? Kā šī pārbaude notiek?
Māris Balodis:
Precizēšu. Jau teicu, ka EK pamatā vērtē uzraudzības sistēmu un kompetento institūciju atzinumus, nevis individuālus uzņēmumus. Gaigala kungs īpaši minēja novietnes. Novietnes varbūt ir pārbaudītas, bet visdrīzāk tās ir iekļautas vai, precīzāk, šie iepakošanas uzņēmumi ir iekļauti atļauto uzņēmumu sarakstā, balstoties uz konkrētās trešās valsts garantijām. Protams, ka EK inspektori nesēž klāt nevienā trešās valsts uzņēmumā, kas kaut ko eksportē.
Te runa ir par to, ka komisija ir pieņēmusi, ka konkrētās valsts veterinārais dienests sniedz pietiekamas garantijas. Principā šis process ir deleģēšanas process, uzraudzība tiek deleģēta trešās valsts kompetentai iestādei, institūcijai, kura ir novērtēta. Tur netiek vērtēts katrs individuālais uzņēmums. Uzņēmumi tiek vērtēti izlases veidā, lai saprastu, vai tiešām veterinārā dienesta kontroles šajā uzņēmumā un vērtējums par šī uzņēmuma higiēnas stāvokli atbilst ES prasībām un ir adekvāts.
Un, balstoties uz šo atsevišķo uzņēmumu pārbaudēm, tiek izdarīts secinājums, ka garantijas ir pietiekamas. Tālākās garantijas jau sniedz konkrēto trešo valstu veterinārie dienesti. Paraugi šajās inspekcijās netiek ņemti, tāpēc viens no parametriem, ko arī skatās, ir laboratoriju tīkls, laboratoriju akreditācijas, laboratoriju kapacitāte.
Jānis Gaigals:
Mūsu ieskatā sanāk tā, ka viens autobraucējs brauc ar mašīnu, kura ir perfektā tehniskā stāvoklī, saremontēta, tehniskā apskate ir izieta, ceļu nodoklis samaksāts. Otrs brauc ar kaut kādu grabažu, kura remontēta velns viņu zina kad, tehniskā apskate nav izieta, OCTA nav nopirkta, ceļu nodoklis nav nomaksāts.
Un tad ir jautājums, kā skatīties uz tām kompetentajām iestādēm, CSDD vai ceļu policiju? Viss jau ir kārtībā, četri riteņi ir, uz priekšu brauc, nekādu problēmu. Es vēlreiz gribu uzsvērt, ka tā nav PVD vaina, bet gan kopīgā sistēma kā tāda ir neloģiska, tā ir ekonomiski neizdevīga Latvijai tāpēc, ka nākas konkurēt ar uzņēmumiem, kuriem nav jāievēro labturības prasības.
Iepakošanas uzņēmumi, ko pieminēja Baloža k-gs, ir iepakošanas uzņēmumi, nevis vistu novietnes, kur ir jāievēro visas labturības prasības. Mēs pērkam olas, nevis iepakošanu.
ES veiktie pētījumi liecina: lai ievērotu labturības prasības, tas vien jau ražošanas izmaksas sadārdzina par 15- 20%. Nākamais aspekts un te ir runa par patērētājiem. ES ir aizliegtas vairāk nekā 20 antibiotikas un citi medikamenti. Tos nevar lietot putnkopībā ES. Tajā mirklī, kad nav nekādu kontroles mehānismu no ES puses, vai tie tiek lietoti, vai netiek lietoti, mēs nevaram zināt, kas tur trešo valstu produkcijā ir, jo tās vielas jau tiek lietotas tāpēc, lai efektivizētu ražošanu. Mēs to nevaram pateikt.
Mūsu uzņēmumos notiek pārbaudes, šeit ir ES standartiem atbilstošs kontroles mehānisms. Trešajās valstīs produkcija netiek tādā veidā pārbaudīta, līdz ar to mūsu patērētājs nevar zināt, ko viņš nopērk.
Likumīgi? Jā, bet tad nav jāmaldina pircējs un patērētājs, ka tas ir viens un tas pats. Tas nav viens un tas pats. Jā, var nopirkt lētāku produkciju, apzinoties, ka tā ir no trešās pasaules valsts, ražošanas metode nav atbilstoša ES standartiem un neviens nav pārbaudījis, vai produkcija ir ražota atbilstoši ES standartiem.
Tas ir tas, par ko mūsu asociācija grib informēt pircējus, lai viņu izvēle ir apzināta. Ja kāds saka, ka viss ir kārtībā, un saka, ka tas ir tieši tas pats, mēs uzskatām, ka tā ir maldināšana.
Klausoties jūsu abu teiktajā, man kā patērētājam rodas tāds iespaids, ka faktiski šīm pārbaudēm, kuras mēs saucam par EK atzītiem trešo valstu uzņēmumiem, kuri eksportē mūsu tirgum olas, viņiem ir viens pārbaudes siets, bet Latvijas uzņēmumiem, kurus attiecīgi uzrauga PVD, ieskaitot labturību, pārtikas kvalitāti, ko dod ēst vistām u.c. lietas, ir citas, nesalīdzināmi stingrākas prasības. Man kā pircējam nav pārliecības, ka trešo valstu produkcija vispār tiek pārbaudīta. Par labturību, cik saprotu, šajā trešo valstu gadījumā vispār nekas netiek runāts, jo labturības izpratne trešajai valstij var būt savādāka. Viņi, piemēram, var uzskatīt, jo ciešāk vista pie vistas atrodas, jo labāk tās jūtas.
Māris Balodis:
Ja mēs runājam par labturību, protams, mēs nezinām, ja ekvivalence nav pārbaudīta, mēs tur neesam bijuši, nezinām, kādi labturības nosacījumi ir konkrētā valstī, konkrētos uzņēmumos. Protams, ja Latvijas patērētāji uzticas Latvijas PVD, ļoti labi - izvēlieties Latvijas produktu.
Šajā gadījumā mēs runājam par sistēmu, kāda ir EK, vai tiek nodrošināta, vai arī netiek nodrošināta atbilstība ES normatīvajiem aktiem. Mēs ļoti atklāti runājam par to, kā tas ir, bet tam, ka Latvija neko nav darījusi, es nevarētu piekrist. Tieši Latvija bija tā valsts, kas panāca šo marķējumu uz olu iepakojuma, ka labturības prasības neatbilst ES standartiem.
Precīzāk, regula bija, bet tas netika īstenots?
Māris Balodis:
Tas netika īstenots nekur Eiropā.
Jānis Gaigals:
Tā bija mūsu iniciatīva, mēs to rakstījām Eiropas Komisijai, un attiecīgi pēc tam pārējie pievērsa uzmanību, un tas tika atzīmēts uz iepakojuma.
Māris Balodis:
Latvijā uz robežas 2019.-2020. gadā notika nopietnas laboratoriskās pārbaudes, arī 2021. gadā. Vairāk nekā 500 paraugu tika ņemti katru gadu gan uz salmonellu, gan uz dažādām zāļu atliekvielām. Un tika arī konstatēti pārkāpumi, bija salmonella gan olu produktos, gan olās. Ja skatāmies četru gadu griezumā, ir bijuši 10 ziņojumi RASA sistēmā no dažādām ES valstīm, tostarp četri no Latvijas, konkrēti par Ukrainas olām.
Jānis Gaigals:
Neapšaubāmi, ka pārbaudes tiek veiktas, bet mēs arī zinām, ka uz atliekvielām pārbaudes ir daudz dārgākas, attiecīgi, pārbaužu īpatsvars ir nelielāks. Mūs uztrauc aisberga neredzamā daļa t.i. tirgus traucējumi, negatīvais ekonomiskais iespaids, spiediens uz Latvijas tirgu, uz Latvijas ražotājiem. Jāatzīst, ka EK pieņem mums dažkārt neizprotamus un dīvainus lēmumus. Un ne tikai šajā jautājumā. Pēc tam svarīgs ir jautājums, kā Latvija reaģē uz šiem lēmumiem.
Eiropa mēģināja ierobežot importu, atjaunot tarifus un ievedmuitu, jo šim Ukrainas importam no 2022.gada vidus ievedmuitas nav. Cenas starpība padsmit procenti. Labturības prasības nav jāievēro, tur vēl padsmit procenti, tad vēl zaļais kurss u.c. prasības. Trešās pasaules valstis ir cita ekonomiskā telpa ar citām izmaksām darbaspēkam, rezultātā prece ir divas, divarpus reizes lētāka, ar stipri zemāku realizācijas cenu, kas milzīgā apjomā neierobežoti ienāk Latvijā.
Un tad ir jautājums, ko dara EK? EK šogad mēģināja atjaunot tarifus un kvotas, importa apjomam sasniedzot zināmu apjomu. Taču tas nedeva rezultātu, jo ievedmuitas apjoms tad, kad sasniedz kvotu, ir salīdzinoši tik neliels un neietekmē tirgus situāciju.
Arvien vairāk Eiropā sāk godīgi runāt, ka īstenībā šie pasākumi, kas ir novienkāršoti idejas vārdā, ka tas ekonomiski atbalstīs Ukrainu, faktiski ļauj dažiem Ukrainas oligarhiem iedzīvoties uz kara rēķina. Un tas ir ne tikai runājot par olām, bet arī par putnu gaļu, graudiem un citiem produktiem. Par to runā Eiropas organizācijas.
Mēs kā Eiropas lielo organizāciju dalībnieks, runājam ar šīm organizācijām, viņi runā ar EK, un rezultātā EK gala lēmums bija tuvāks mūsu priekšlikumiem nekā Latvijas oficiālā nacionālā pozīcija. Esam par to teikuši gan Ārlietu ministrijai, gan Saeimas Eiropas lietu komisijai. Iznāk tā, ka Latvijas institūcijas spēj mazāk aizstāvēt Latvijas intereses un Latvijas uzņēmumus nekā paši Latvijas uzņēmumi caur lielajām Eiropas organizācijām.
Mūsu ieskatā, ja Latvijai ir objektīvi fakti par šādu negatīvu ietekmi, kas ietekmē mūs visus t.sk. valsts budžetu utt., tad Latvijas pozīcijai bija vismaz jāatspoguļo šo nozaru faktisko stāvokli un jāatbalsta mūsu priekšlikumi. Vismaz jāatspoguļo un jāpauž šis viedoklis, kas netika darīts. Un tā ir sāpe, īpaši šajā nedēļā, ko mēs saucam par Patriotu nedēļu. Nu, tad, atvainojos, velns parāvis, kur ir šis patriotisms - vai tad nav pamatoti aizstāvēt savas valsts intereses?
Rezultātā reāli cieš uzņēmēji. Uzņēmumi ir kaut kā izdzīvojuši šo laiku, kur pēc "Eurostat" datiem olām ir divdesmitkārtīgs importa pieaugums 2022.gada vidū un otrajā pusē. Tas ir milzu spiediens. Olu ražošanas uzņēmumi ir izdzīvojuši nevis kaut kādu likumsakarību vai valsts atbalsta politikas rezultātā, bet vienkārši laimīgas sakritības un citu iemeslu dēļ. Visi rādītāji liecina, ka situācija kļūst sliktāka un ilgtermiņā tas nevar bezgalīgi turpināties.
***
Turpinājums sekos. Turpinājumā par to, kādēļ nepaņemam paraugus no lielveikalos tirgotajām trešo valstu ražotajām olām, neveicam analīzes, neatklājam kaitīgās vielas un nesakām: mīļie importētāji, savāciet savas olas, vediet atpakaļ un ēdiet tās paši - mūsu tirgū tādas nav derīgas.
