Donalda Trampa pārliecinošā uzvara ASV prezidenta vēlēšanās devusi papildu iedvesmu viņa “faniem” arī citur pasaulē, tajā skaitā pie mums. Latvijā vietējie trampisti jūt spēku pieplūdumu un manāmi uzpūšas. Nu tik būs, jūs tūliņ visi velnu redzēsiet. “Vienotība”, bailēs trīciet, cietuma nāras pēc jums jau ilgojas, viņi draud.
Vispirms jāvienojas par jēdzieniem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka trampisms jau ir sācis dzīvot savu dzīvi, neatkarīgu no paša Trampa.
Trampisms ir esošo politisko kārtību noliedzošs pasaules redzējums, kurš veidojas uz noteiktu gaidu bāzes. Cilvēks jūt iekšēju neapmierinātību un cer, ka atnāks “varenais” Tramps, veiks kaut kādas pārvērtības un rezultātā šī neapmierinātība pazudīs. Trampisma sociālo bāzi veido vairākas grupas:
1) antiglobālisti (tradicionālisti, izolacionisti);
2) libertārieši, antisociālisti, valsts iejaukšanās nīdēji;
3) intelektuālie radikāļi, kuriem apnikusi politiskās šķiras neizlēmība;
4) antiinetektuāļi, politkorektuma noliedzēji. Cilvēki, kuri gribētu būt tādi, kādi viņi ir, bet viņiem šķiet, ka sabiedrība uzspiež viņiem izlikties “labākiem”;
5) tie, kuri dziļi apvainojušies par pret viņiem vērsto, kā viņi paši uzskata, kovidlaiku vardarbību (uzspiežot obligāto vakcināciju, maskas, mājsēdes utt.).
Uzreiz jānorāda, ka šo grupu pretenzijas pret līdzšinējo kārtību bieži vien ir objektīvas un pamatotas, tāpēc aplami būtu uzskatīt, ka trampisms ir kaut kas apriori nepareizs un nievājams. Vēlreiz atkārtoju, ka mēs
nerunājam par pašu Trampu un viņa savākto komandu. Runa ir par trampismu kā politiskās filozofijas novirzienu.
Īsi aplūkosim šīs trampisma bāzes grupas. Antiglobālisti. Ar globālismu jāsaprot tā kreisi liberālā, lielpilsētu politiskā kultūra, kura kā pozitīvu un atbalstāmu atzīst dažādību, multikulturālismu, inkluzivitāti. Šajā kultūrā valda ideja par vienotu pasauli, kurā jebkāda veida robežas, redzamās (ģeogrāfiskās) vai neredzamās (kas cilvēku galvās), jālikvidē. Šo ideoloģiju Latvijā pirms desmit un vairāk gadiem dēvēja par sorosismu. Trampisti šīs grupas apzīmēšanai lieto vārdu “globālisti” un aktīvi pret to iestājas.
Libertārieši jeb antisociālisti ir par valsts mazāku iejaukšanos jebkādos sociālajos procesos. Katrs dara, ko grib, bet arī atbild par visu pēc pilnas programmas. Valsts iejaukšanās tiek saukta par sociālismu, kas tiek uztverts kā lamuvārds. Sociālās programmas jānoņem no valsts pleciem, un katram jārūpējas par sevi pašam. Var, protams, pastāvēt arī kaut kādas labdarības kustības (tās pat ir vēlamas), bet tikai uz brīvprātības un privātās iniciatīvas pamatiem. Šis grupas elki ir Argentīnas jaunais prezidents Havjers Milejs un Trampa birokrātijas apkarošanas biroja vadītāji Īlons Masks un Viveks Ramasvami. Latvijā šīs idejas parasti iet kombinācijā ar izteiktu naidu pret “sociālismu” un tā saskatīšanu gandrīz visur, kur valsts ir kas vairāk nekā pasīvs vērotājs.
Nozīmīga trampisma bāzes grupa ir “jaunie” intelektuāļi, kuriem apnikusi pašreizējās politiskās šķiras neizlēmība un visu nopietno jautājumu atlikšana uz kaut kādu vēlāku laiku. Viņi pieprasa izlēmīgu rīcību un ar riebumu raugās uz politiķu garajām un bezjēdzīgajām runām vēl bezjēdzīgākās organizācijās (ANO ir pirmā, kas uzreiz krīt acīs), un burtiski kliedz: cik ilgi vēl jūs turpināsiet to ūdeni kulstīt? Kad beidzot sāksiet kaut ko darīt?
Citu lielu trampistu grupu veido cilvēki, kuriem šķiet, ka tās vērtības, kuras godā ceļ mūsdienu politiskā elite, ir liekulīgas, divdomīgas un melīgas. Runa ir par tā dēvēto politkorektumu, kas neļaujot lietas saukt to īstajos vārdos. Šajā ziņā (un ne tikai šajā) trampisms cieši saslēdzas ar putinismu, kurš ļauj cilvēkiem būt tādiem, kādi viņi ir, un no tā nekaunēties.
Tas, ka atsevišķu trampismu atbalstošo grupu intereses (piemēram, globālā libertārieša Īlona Maska un latviešu, franču, poļu nacionālista šauri nacionālās intereses) var nesakrist, šajā gadījumā nav svarīgi, jo Trampa kā visu pasaules (un katra personīgo) problēmu atrisinātāja tēls nomāc visas patiesās un šķietamās pretrunas. Tramps šajā kopējā bildē spēlē “deus ex machina” lomu. Atnāks viņš un, klusu ciešot, visu salabos. Līdzīgi kā Grēta tās pašas monētas pretējā pusē.
Kā redzam, trampisma sociālā bāze ir plaša un trampistu pretenzijas pret esošo politisko kārtību visnotaļ pamatotas. Līdz ar to nav brīnums, ka Tramps ir ne tikai pārliecinoši uzvarējis ASV, bet viņam ir milzīgs apjūsmotāju pulks visā pasaulē.
Taču šī raksta mērķis nav izvērtēt Trampa un trampistu izredzes kaut ko reālu izdarīt ASV vai pasaulē kopumā. Šajā rakstā gribu izvērtēt trampisma politiskās perspektīvas Latvijā.
Ņemot vērā Trampa panākumus, likumsakarīgi, ka daudzi cenšas viņu atdarināt, pieslieties tendencei. Te jānodala tie, kuri savā dziļākajā būtībā ir patiesi līdzīgi Trampam, no tiem, kuri tikai cenšas viņam līdzināties. Latvijā redzamākais Trampa analogs bija kādreizējais Ventspils mērs Aivars Lembergs. Viņu tāpat kā Trampu ilgus gadus vajāja visos politiskajos un tiesiskajos līmeņos. Latvijas politisko īpatnību dēļ (par tām vēl parunāsim) beigu beigās viņu, atšķirībā no Trampa ASV, pievarēja. Tāpēc arī lietoju pagātnes formu. Savukārt Aldis Gobzems cenās Trampu atdarināt, bet, nebūdams Tramps pat par desmito daļu, ātri vien kļuva par blāvu Trampa karikatūru.
No Latvijas politiskajām partijām viskonsekventāk trampisma idejām seko Aināra Šlesera “Latvija pirmajā vietā”. Lai arī pašā Šleserā var saskatīt atsevišķas Trampa iezīmes, arī viņam līdz Trampam ir tālu. Galvenokārt tāpēc, ka Šleseram pietrūkst pašpietiekamības. Viņš ar prieku būtu kopā ar politisko pamatšķiru, bet viņu tur īsti neņem.
Atšķirībā no Trampa un zināmā mērā arī Lemberga, Šlesers gribētu būt starp “normālajiem”, starp “valstiski domājošajiem” un būtu tikai glaimots, ja kāds viņa partiju nosauktu kopā ar citām “latviskajām” partijām. Atrašanās politiski izstumto grupā Šleseram acīmredzami nepatīk. Taču, ja tu gribi būt kopā ar “isteblišmentu”, tad nav ko no sevis taisīt Trampu. Trampisms un “isteblišments” ir divas nesavietojamas lietas.
Trampa uzvara ASV iedvesmoja arī Latvijas trampistus, kuri jau sāka iedomāties, ka beidzot pienācis viņu laiks. Tagad, atbilstoši trampisma pamatidejai, viss mainīšoties un tie, kuri bija pēdējie, būs tie pirmie.
Tomēr ar lielu ticamību var teikt, ka šīs viņu cerības ir veltas. Latvijā trampismam nav lielu, lai neteiktu nekādu, perspektīvu. Turklāt ne tik daudz tādēļ, ka zem mūsu politiskā debesjuma nav Trampa līmeņa personību, bet gan jau pieminētās politiskās īpatnības dēļ. Latvijā politiskā robežšķirtne pārāk daudzos gadījumos iet pa starpetnisko līniju, kas tālāk jau nosaka attieksmi pret Krieviju, Putinu, krievu valodu, Krievijas vietu pasaulē utt.
Jau pieminēju Lembergu, kuram bija perspektīvas kļūt par Latvijas Trampu, taču ne esošajos apstākļos. Monoetniskā valstī viņam būtu daudz lielākas iespējas kļūt par politiķi numur viens, taču situācijā, kad “Krievijas jautājumu” nekādi neizdodas novirzīt līdz “ielu bedrēm nav tautības” līmenim, Lemberga politiskajai karjerai nevarēja būt sekmīgs noslēgums.
Uz Šleseru, Krištopanu & Co tas attiecas vēl jo vairāk, jo viņos Trampa harismas ir vēl mazāk. Līdz ar to vēl lielākai vēlētāju daļai priekšplānā izvirzās pretenzijas pret viņu “promaskavisko” kursu. Nav pat svarīgi, cik liels šīs “prokremliskums” patiesībā ir. Galvenais ir gadu gaitā izveidojies tēls. Šlesers un Krištopans var tēlot kādus vien patriotus grib, tas viņiem tāpat neko daudz nedos, jo iziet ārpus putinisma līdzinieku/atbalstītāju ēnas viņi nevar.
Latvija nav Ungārija ar tās impērisko pagātni, kurā Putinam/Trampam līdzīgs vadonis var gūt plašu sabiedrības atbalstu. Tāpat ne mūsu Šlesers, ne kāds cits Trampa atdarinātājs nevar līdzināties Kārlim Ulmanim viņa nacionālajā stājā. Bet ar pliku globālisma, “sociālisma”, elites, politkorektuma un vakcīnu noliegumu neizbraukt.
Par to var klaigāt sociālajos tīklos, baidīt varu ar “cilvēkiem ielās”, ar “dakšām”, ar “piekto gadu” un tamlīdzīgi, bet visi šie draudi vairāk atgādina tādu dūru kratīšanu pret debesīm. Jo nekādu tautu ar dakšām viņi uz ielām dabūt nevar. Kaut vai tāpēc, ka viņu rindās nav neviena, aiz kura būtu gatava iet kaut cik nozīmīga latviešu tautas daļa. Kā viņi paši mēdz teikt par citiem, ārkārtīgi tālu viņi stāv no tautas. Pārāk līdzīgi tie Trampa un Putina tēli, lai latvieši uz trampisma āķa uzķertos.
