Interviju ar vēsturnieku Jāni Riekstiņu: "Noziegums – latvietis. Nošaut!"
 
©F64 Photo Agency

Šifrētajā telegrammā, ko visu padomju republiku iekšlietu tautas komisariātiem 1937.gada 23.novembrī nosūtīja PSRS iekšlietu tautas komisārs Nikolajs Ježovs (to gan parakstīja viņa vietnieks Mihails Frinovskis), bija teikts: „(..) Maskavā un virknē apgabalu atklātas ievērojamas spiegu – diversantu un nacionālistiskas, kontrrevolucionāras, Latvijas izlūkdienesta izveidotas latviešu organizācijas, kas saistītas ar citu valstu izlūkdienestiem. (..) Lai likvidētu Latvijas izlūkdienesta darbību un sagrautu nacionālistiskās pretpadomju latviešu darbības PSRS teritorijā, pavēlu: 1937.gada 3.decembrī vienlaikus visās republikās, novados un apgabalos arestēt visus latviešus, pret kuriem ir aizdomas par spiegošanu, diversijām, pretpadomju nacionālistisku darbību.”

„Diversantu” un „spiegu” kopumā ietilpa visi latvieši – politiskie emigranti no Latvijas, kuri ieradušies PSRS pēc 1920.gada, biedrības Prometejs un latviešu klubu vietējo filiāļu, latviešu mācībiestāžu un pulciņu vadītāji un dalībnieki, rakstnieki, mākslinieki, aktieri... Sākās tā dēvētā „Latviešu operācija”, kuras laikā tika represēti vairāk nekā 26 000 PSRS dzīvojošo latviešu, no kuriem nogalināja aptuveni 17 000 cilvēku. 1937.gada augustā Padomju Savienībā „veiksmīgi” bija beigusies „Poļu operācija”, kurā tika represēti gandrīz 140 000 poļu. Padomju slepkavas, iesituši roku nagana vingrinājumos, ķērās pie nākamās etniskās grupas – latviešu – iznīcināšanas. Asinsdzīres Padomijā sākās 1937.gada decembra pirmajās dienās, un nu ik gadu decembra pirmajā svētdienā atceramies latviešus, kuri gājuši bojā sarkanajā terorā.

Neatkarīgā piedāvā interviju ar vēsturnieku Jāni Riekstiņu, kas padziļināti pētījis 1937. un 1938.gada asiņainos notikumus Padomju Savienībā.

Kāpēc, jūsuprāt, šie divi gadskaitļi nav īpaši izcelti Latvijas vēsturē? Karogi ar sēru lentēm tiek izkārti, taču daudzi cilvēki nezina, kāpēc tas tiek darīts.

Līdz 1956.gadam – līdz Staļina nāvei – par to vispār nebija ļauts runāt. Tajā pašā gadā komunistiskās partijas 20.kongresā, kurā Ņikita Hruščovs uzstājās ar savu slaveno runu par Staļina personības kulta atmaskošanu, tika uzsvērts, ka Staļina 1937., 1938.gada terors bijis vērsts galvenokārt pret kompartijas eliti, vadošajiem militārajiem un saimnieciskajiem darbiniekiem. Savukārt, ja var tā teikt, mazos latviešus, kuri neatradās augstos amatos, šis terors it kā neskāra. Tā vismaz domāja daudzi. Mēs zinājām Jāni Rudzutaku, Robertu Eidemani, Jūliju Daniševski, Linardu Laicenu, Jēkabu Petersu, Jukumu Vācieti un citus, kurus nogalināja Lielajā terorā, un mēs sapratām, ka arī tajos apstākļos latvieši izvirzījušies vadošos amatos. Viņi tika represēti, viņus neiekļāva enciklopēdijās, un tādā veidā nozīmīgus vārdus it kā izņēma no tautas atmiņas. Arī dokumenti bija slepeni. Bet 60.gados sākās tā dēvētā arhīvu revolūcija, interese par 30.gadu beigu notikumiem atjaunojās, un krievu vēsturnieki nopietni ķērās klāt Lielajam teroram. Atklājās, ka tajos gados bija divpadsmit operāciju, kurās pēc nacionālajām pazīmēm tika nīcināti cilvēki. Manuprāt, vēl joprojām daudzi domā, ka nav vērts pievērst uzmanību tiem latviešiem, kas dzīvoja PSRS, sak, paši vainīgi, ka viņus represēja, viņi bija to pelnījuši, jo atbalstīja kompartijas ideoloģiju! Bet diez vai kāds ir pelnījis, ka viņu pirmajā pratināšanas reizē nosit ar tabureti vai spīdzina līdz nāvei. Un vēl vairāk tādu likteni nebija pelnījuši tie latvieši, kuri, kopdami zemi, dzīvoja tālos Krievijas nostūros, bet kurus nogalināja tikai tāpēc, ka viņi bija latvieši.

Turklāt cilvēki, kuri Krievijā tomēr izdzīvoja tos divus baigos gadus, noteikti baidījās par tiem runāt. Arī tad, kad jau dzīvoja Latvijā.

Jā. Esmu savulaik garas naktis runājis ar Olgu Eidemani, Roberta Eidemaņa sievu, ar Kristīni Medni, Jēkaba Alkšņa sievu. Bet vienīgais viņu lūgums bija: nerakstīt. Pēc vīra aresta Olga cietumā bija nosēdējusi astoņus gadus. Visi cilvēki bija iebaidīti uz mūžu, un mums tagad ir grūti iedomāties to atmosfēru, kurā tu nezināji – atnāks tev šodien pakaļ vai ne. Daudz runāju ar latviešu strēlnieku korpusa komandieri Detlavu Brantkalnu. Bet tad, kad nonācām līdz notikumiem 1937.,38.gadā – viņš toreiz bija Padomju Savienībā – Brantkalns nosvīda, nozilēja un čukstus paskaidroja, ka par to viņš nedrīkstot runāt. Bija tāds klusēšanas zvērests, ka nekad un nekādos apstākļos tie cilvēki, kuri kaut ko zina par Lielo teroru, par to nestāstīs. Es zinu, ka Brantkalnu spīdzināja, taču viņš nevienu neapmeloja.

Pastāstiet, kā tik daudz latviešu vispār nonāca Krievijā.

Daudzi brauca meklēt zemīti, daudzi palika kā evakuētie pirmā pasaules kara laikā, visādi notika. Latviešu kolonijas bija izcili iekoptas, zeme – apstrādāta, lauksaimniecības mašīnas iegādātas. Tas pats sakāms par kultūru: Maskavā aktīvi darbojās kultūras un izglītības biedrība Prometejs, kuras biedri izdeva grāmatas un avīzes, spēlēja teātri, rūpējās par latvisko identitāti. Arī Smoļenskā, Sibīrijā bija latviešu teātri. Bija latviešu skolas, tehnikumi un pat ciema padomes. Padomju Savienībā pēc 1926.gada tautas skaitīšanas datiem bija ap 160 000 latviešu. Viņi tiešām dzīvoja pilnvērtīgu dzīvi, ar augstu nacionālo pašapziņu, bez vēlmes asimilēties, kaut gan apstākļi bija ārkārtīgi smagi, jo vietējie uz viņu akcentēto latviskumu skatījās bez īpašas sajūsmas.

PSRS nacionālā politika savulaik īpatnējā veidā tomēr balstījās uz to, lai savienotajās republikās iznāktu grāmatas un prese vietējā valodā, lai pie varas būtu arī nacionālie kadri. Kāpēc?

Padomju vara uzskatīja, ka proletāriskā revolūcija agrāk vai vēlāk uzvarēs arī Polijā, Vācijā un citās Eiropas valstīs. Pilsoņu kara laikā bija ļoti daudz internacionālo vienību – čehi, ungāri, latvieši un tā tālāk. Vairums no šiem karotājiem pēc militārās darbības beigām palika Krievijā. Padomju vara darīja visu, lai pielabinātu viņus savā pusē. Bet divdesmito gadu beigās, trīsdesmito sākumā jau tapa skaidrs, ka pasaules revolūcija nesanāks. Tajā pašā laikā sākās lauksaimniecības kolektivizācija, turīgākās zemnieku saimniecības tika pasludinātas par kulaku saimniecībām, to saimniekus sadalīja trīs kategorijās: pirmā kategorija jānošauj, otrā – cietumā, trešā – jāizsūta. Šajā pirmajā lielajā deportācijā cieta arī nacionālo mazākumtautību saimniecības: represēja arī latviešus. Šajā laikā daudzi mazākumtautību pārstāvji mēģināja emigrēt, sevišķi vācieši. Viņus – atšķirībā no Latvijas valdības – Vācijas valdība atbalstīja un gaidīja tēvzemē. Vienlaikus padomju varas sāka veidot jēdzienu piektā kolonna: mazākumtautību pārstāvjus sāka uzskatīt par potenciālo piekto kolonnu kara gadījumā. 20. un 30.gados par reālāko pretinieku padomju vara uzskatīja Poliju. Nākamā rindā bija Vācija. Staļina uzskats bija: PSRS atrodas kapitālistisko valstu ielenkumā, un tās nepārtraukti iesūta Padomju Savienībā spiegus un diversantus. Par poļiem, vāciešiem, latviešiem, karēļiem, grieķiem, ungāriem un citiem sāka vākt ziņas, apkopojot tās lielos krājumos. Tā tas turpinājās līdz 1937.gadam. Paralēli Staļins cīnījās ar trockistiem, pakāpeniski viņus iznīcinot. Cita svarīga lieta bija maršala Tuhačevska „militāri fašistiskā sazvērestība”. 1937.gada maijā arestēja virkni augstāko militāro vadītāju, starp kuriem bija arī latvietis – rakstnieks un karavīrs Roberts Eidemanis. Pratināšanā viņu nodauzīja tik pamatīgi, ka tiesas prāvā viņš faktiski vairs nebija savā prātā. Tolaik militāro struktūru vadībā bija daudz latviešu.

Tāpēc, ka talantīgi cilvēki?

Jā, gudri un talantīgi. Pilsoņu karā latvieši guva milzīgu militāro pieredzi. Latviešiem bija laba izglītība, viņi zināja valodas, viņi prata uzvesties – neviens no viņiem degunu neurbināja. Militārās izlūkošanas pārvaldē strādāja mūsu Augusta Kirhenšteina brālis. 1944.gadā Augusts rakstīja Lavrentijam Berijam vēstuli, lai tas paziņo, kas noticis ar viņa brāli. Izrādās, brālis nošauts jau 1937.gadā! To pārvaldi iznīcināja pirmo, jo tajā bija daudz latviešu, poļu, igauņu. Latviešu bija daudz arī saimnieciskajās struktūrās, zinātnē, kultūrā, diplomātijā... Ar to jālepojas, ka viņi tajos apstākļos spēja sasniegt karjeras virsotnes.

Virsotnes gan nelīdzēja, kad Staļina rokaspuišiem tika dota pavēle iznīcināt latviešus – „diversantus un spiegus”.

Nelīdzēja gan. Bet tad jārunā par izmeklēšanas metodēm. Kad nopratināmajam vaicāja, ar ko viņš ir runājis, viņš atbildēja – ar to un to. Minētais cilvēks tiek fiksēts, viņu arestē, viņam pasaka – tas un tas par tevi liecināja. Kaut arī viņš neko neliecināja... Tāpat bija ar Jūliju Daniševski. Viņu arestēja 1937.gada vasarā. Laiku pa palaikam viņu dauzīja un pēc tam lika parakstīt vēstuli Ježovam – ar atzīšanos, ka viņš darījis nezin ko. Bet viņš, protams, neko pretvalstisku nebija veicis. Kāds ieslodzītais vēlāk stāstīja, ka pēc septiņdesmit trešā sitiena viņš bijis gatavs parakstīt jebko. Un šīs „izsistās” lietas šobrīd glabājas arhīvos. Tāpēc ne vienmēr var ticēt tam, kas rakstīts protokolos.

Lielajā terorā radās arī jēdzieni „troika” un „dvoika”, attiecīgi – trijnieks un divnieks.

1937.gada jūlijā NKVD (Narodnij komissariat vnutrennih del – iekšlietu tautas komisariāts, kriev.) izdeva pavēli par bijušo kulaku un pretpadomju elementu represēšanu. Milzīga operācija! Ar limitiem, cik katrā apgabalā jānošauj, jāapcietina un jāizsūta. Lai šo operāciju veiktu, tika izveidoti trijnieki (troikas), kuros ietilpa apgabala iekšlietu tautas komisariāta priekšnieks, apgabala prokurors un kompartijas komitejas sekretārs. Tad sākās nacionālās operācijas, kurās radās t.s. divnieks (dvoika), kas bija vēl asiņaināks par trijnieku, tajā vairs neietilpa boļševiku partijas sekretārs. Vienā dienā arestē ap 50 līdz 100 vai vairāk cilvēku, notiek „izmeklēšana”, uzraksta, ka visi nošaujami. Nošaujamo sarakstus veidoja uz horizontālām lapām, pēc tam sašuva kopā, un tas viss atgādināja albumus. Sarakstus tā arī sāka dēvēt – par albumiem. Troikas un dvoikas rīkojās pēc principa: jo vairāk nošauj, jo labāk.

Šie veidojumi acīmredzami ieguva pilnīgu rīcības brīvību, saņemot kompartijas vadītāju atbalstu. Lasu, ko savā teic Krasnojarskas novada partkoma pirmais sekretārs Soboļevs: „Pietiek spēlēt internacionālismu. Vajag sist visus šos poļus, korejiešus, latviešus, vāciešus utt. (..) Visus nacionāļus vajag ķert, nospiest uz ceļiem un iznīcināt kā trakus suņus.”

Tāda bija vispārējā politika. Bet ir labi vismaz tas, ka šobrīd varam vismaz daļēji aptvert nogalināto skaitu: ir izdoti vairāki martirologi, kuros apkopoti nogalināto vārdi. Paldies Andrim Teikmanim, bijušajam LR vēstniekam Krievijā, kurš mums palīdzēja dabūt Smoļenskas martirologa sējumus. Tajos ir ārkārtīgi daudz ziņu par latviešiem. Līdz 1937.gada novembrim no arestētajiem latviešiem tika izsistas liecības „par spiegošanu Latvijas labā”. Tas deva formālu iemeslu sākt gatavošanos „Latviešu operācijām”, un iegansts bija iekšlietu darbinieka Nasedkina aktivitātes: viņu 1937.gadā iecēla par Smoļenskas apgabala IeTK priekšnieku, un viņš pārvaldes dokumentos atrada arestēto latviešu liecības par Maskavā it kā esošo „kontrrevolucionāro nacionālistisko centru”, kas darbojoties latviešu kultūras biedrības Prometejs paspārnē. Nasedkins vizītē pie Ježova to viņam pateica. Ježovs vaicāja: cik daudz Smoļenskā ir latviešu, kurus varētu arestēt? Nasedkins atteicis, ka pavisam esot ap 5000, no kuriem kā nacionāli noskaņotus varētu arestēt ap 500. Taču Ježovs paziņoja, ka „latviešiem vajag nolaist asinis” un esot jāarestē ne mazāk kā 2000 cilvēku. Pēc Nasedkina vizītes arestēja Jēkabu Alksni, Jāni Bērziņu, Jukumu Vācieti, Jēkabu Petersu, Mārtiņu Lāci un citus latviešus, kas bija augsts amatos.

Un ne jau tikai augstos amatos vien...

Jā. 3.decembrī sākās „Latviešu operācija”, kurā arestēja un nogalināja arī tūkstošiem vienkāršo latviešu – strādniekus, skolotājus, aktierus... Viņi neko nebija noziegušies, viņus arestēja un nogalināja tikai tāpēc, ka viņi bija latvieši. Tas bija viņu „noziegums”. Tāpēc – nošaut!

Mēs zinām, ka Maskavā ir Burtovas poligons, kur aprakti aptuveni 2000 nošauto latviešu, ir Komunarka, ir Kuropati, ir vēl pāris vietas slimnīcu teritorijās. Bet vai ir apzināts, kur atrodas visu nogalināto latviešu apbedījumi?

Nē, nav. Kā tad notika šie masveida slaktiņi? Šāvējiem pateica: atrodiet nomaļu vietu, norociet velēnu, izrociet bedri, iemetiet nošautos tajā un uzlieciet velēnu pa virsu. Lai neviens nekad neuzzina, kur tie latvieši aprakti! Butovas poligonu 1996.gadā atklāja pilnīgi nejauši. Taču mēs nezinām, kur aprakti, piemēram, Smoļenskā nošautie latvieši. Starp citu, tajā pašā 1937.gadā arī tika nolemts izšaut arī nometnēs esošos. Par trockismu, par pretpadomisku mutes palaišanu notiesātie tur vadīja savus piecus vai sešus gadus. Nabaga zekiem no rīta lika nostāties ierindā – vedīšot uz citu nometni. Notika tā: zekus sadzina kādā gravā, uz tās malām jau bija salikti ložmetēji, tur viņus visus nošāva. Laikus jau bija pievesta cisterna ar dzēsto kaļķi, to uzgāza līķiem, pa virsu uzlēja ūdeni, un no cilvēkiem nekas nepalika pāri...

Diemžēl bija arī tādi latvieši, kas paši piedalījās savu tautiešu slepkavošana. Piemēram, tāds Leonīds Zakovskis, īstajā vārdā Henrihs Štubis – čekas veterāns. Neviennozīmīgi tiek vērtēts arī Eduards Bērziņš, kas Tālajos Austrumos vadīja celtniecības trestu Daļstroj, kas atradās NKVD pakļautībā: šajā trestā vergoja desmitiem tūkstošu nometnēs ieslodzīto, iegūstot zeltu, urānu, ogles... Bērziņu dēvēja par dzelzs boļševiku, viņam piešķīra ordeņus un citus apbalvojumus. Taču tas netraucēja 1938.gadā nošaut arī viņu.

Par Bērziņu ir publicēta riebīga denunciācija – par to, cik viņš ir slikts cilvēks, ka draudzējas ar Rudzutaku, kāds viņš ir nacionālists utt. Domāju, ka nevajag pataisīt visus latviešus par lielākiem maitām nekā viņi bija.

Dažos avotos viņš tiek dēvēts par ieslodzīto ekspluatācijas sistēmas izveidotāju.

Nevis Bērziņš, bet Fjodors Eihmanis izveidoja GULAG sistēmu. Taču par Henrihu Štubi gan ir, ko teikt. Tas bija vislielākais draņķis, visasiņainākais slepkava, kas „strādāja” gan Sibīrijā, gan Baltkrievijā, gan Ļeņingradas apgabalā. Ļeņingradu viņš „tīrīja” ārkārtīgi nežēlīgi un bezkaunīgi. Maskavas latviešus izkāva faktiski viņš viens pats. Viņš savus asinsdarbus veica ar vērienu: meklēja un gūstīja latviešus rūpnīcās, karaspēka daļās, pēc mājas adresēm, visur. Tās faktiski bija cilvēku medības. Tūkstošiem arestēto pāris nedēļu laikā deva liecības, ka viņi ir seni provokatori, spiegi, teroristi un ka viņi Maskavā un citās pilsētās gatavojuši bruņotas sacelšanās un tamlīdzīgi. Protams, šīs „atzīšanās” tika izsistas.

Cik zināms, Jēkabs Alksnis arī aktīvi nosodīja „teroristus” un „spiegus”.

Jā, 1937.gada jūnijā, kad izveidoja speciālo tiesu, kas tiesāja Tuhačevski un citus „nodevējus”, šīs nosacītās tiesas sastāvā iekļāva arī Alksni. Kara padomē, kas notika pirms tiesas, Alksnis tiešām uzstājās ļoti aktīvi: jāatmasko spiegi un citi padomju varas ienaidnieki! Un Alksnim vajadzēja tiesāt cilvēku, kuru viņš ļoti labi pazina – Robertu Eidemani. Vienā pusē – „tautas ienaidnieks”, otrā – taisnais soģis. Nepagāja ne pusgads, un par „tauta nodevēju” tika padarīts arī Alksnis.

Izskatās, ka tas, ko veica Padomju Savienība, bija daudz izsmalcinātāk un tajā pašā laikā brutālāk nekā tas, ko darīja nacistiskā Vācija. Katrā ziņā vēriens, kādā izpaudās PSRS, ir daudz iespaidīgāks par nacistiskās Vācijas vērienu. Savukārt PSRS „varoņdarbus” pret latviešiem (un ne tikai) var nosaukt par genocīdu.

Nesāksim analizēt Hitlera rasu teoriju, tā ir garāka saruna. Bet, analizējot notikušo Vācijā, var saprast, ka nacisti vērsās pret tiem, kuri bija kaut ko izdarījuši pret režīmu – politiski vai krimināli. Bet PSRS vara vērsās pret saviem iedzīvotājiem, kas absolūti neko nebija darījuši pret varu – pret pilnīgi nevainīgiem cilvēkiem. Nu, labi, viens otrs varbūt bija, varbūt nebija trockists, kas Staļinam nebija pieņemami, taču viņš nīcināja vienkāršos cilvēkus, desmitiem un simtiem tūkstošu cilvēku!

Propaganda, kas pavadīja šīs akcijas, bijusi vienkārši graujoša: rūpnīcās, laukumos, armijas daļās padomju un partijas aktīvs organizēja mītiņus, kuros darbaļaudis aicināja sodīt ar nāvi „sumpurņus” un „sazvērniekus”.

Tie, kuri to visu organizēja, labi pārzināja masu psiholoģiju. To pašu ar pūli darīja Hitlera propagandisti un viņš pats. Dokumentālajos kadros var redzēt, kā pūlis tiek uzkurināts. Bet attiecībā uz Padomju Savienību var teikt, ka lielā daļā krievu toreiz diemžēl iesakņojās viedoklis, ka latvieši ir „diversanti” un „spiegi”. Taču ne mēs pirmie, ne pēdējie, kuri cieš no propagandas uzbrukumiem.