Teoloģe Dace Balode: Latvijā baznīca par politiku klusē

 
©F64

Vai Latvijā lielāko konfesiju un valsts attiecību politika ir aizkulišu sarunāšanas līmenī, kā pirms Lieldienām būtu jāgavē veģetāriešiem un vegāniem, vai baznīcai ir jāklusē, ja varas rīcība kļūst nelietīga? Uz šiem un citiem Neatkarīgās jautājumiem atbild Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne asociētā profesore Dace Balode.

- Vērtējot sadzīviski, lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju Lieldienas ir pavasara svētki bez izteikti kristīga satura. Tautas folklorā svinētā Lielā diena plaši netiek svinēta, jo nav brīvdienu. Lieldienās ir četras brīvdienas, un tās izmanto gan talkām, gan pavasara pirmajām svinībām.

- Es nesen piedalījos lekcijā, kurā vieslektors dalījās iespaidos par savu tikšanos ar jauniešiem. Kad viņš jauniešiem stāstīja, ka Ziemassvētki ir Kristus piedzimšanas svētki, tad viens no jauniešiem izteicās, ka kristieši tagad grib iespraukties pat Ziemassvētkos...

Ziemassvētkos daudzi vēl aiziet uz baznīcu, bet Lieldienas lielas ļaužu daļas izpratnē ir laiks, kad baznīcu apmeklēt nav obligāti. Es negribu piekrist apgalvojumam, ka Lieldienu reliģiskā nozīme izzūd. Manā paziņu lokā, ar dažādām konfesiju tradīcijām, Lieldienām ir reliģiska ievirze, īpaši jau tāpēc, ka daudzi patiešām ievēro gavēni.

Svētkiem veidojas sava dzīve, neatkarīgi no satura, kādu vēlas tajos ielikt. Ja noteiktā laikā ir pierasts svinēt, tad svinēšanas tradīcijas tiek nodotas tālāk. Saturs var mainīties vai zust, bet svinēšanas tradīcija paliek. Mēs svinam! Tas ir normāls process. Arheologi mēdz teikt, ka vienreiz svēta vieta vienmēr būs svēta vieta. Svētki stabilizējās noteiktos laikos, kas bija saistīti ar dabas cikliem. Svinēšanas tradīcijas, kas sakrīt ar Lieldienām, ir bijušas arī reliģijās pirms kristietības.

- Agrāk Lieldienas gaidīja kā lielus svētkus, jo kādreiz, pat manas bērnības laikā Latgalē, tās nozīmēja gavēņa beigas. Tolaik Rietumeiropas laicīgie katoļi vairāk negavēja, bet Latgales katoļi padomju laikā gavēja.

- Gavēnis varbūt ir pat vairāk izplatīts, jo daudzi pat bez tiešas atsauces uz reliģiju šajā laikā izvēlas gavēt.

- Kristiešu gavēnis radās Vidusjūras austrumos, un tur to nav grūti izturēt, jo pat pavasarī ir pieejami dažādi vitamīnu avoti - olīvas, vīģes u.c. Taču šāds gavēnis vienmēr bija ļoti smags pārbaudījums Austrumeiropas ziemeļos. Kamēr mēs neiekļāvāmies globālajā tirdzniecībā, nelietojot dzīvnieku izcelsmes produktus, bija grūti sabalansēt vitamīnus. Mūsdienās, ja ir pietiekami daudz naudas, gavēnis ir laiks, kad izmēģināt eksotiskus augļus un dārzeņus. Turklāt veģetārieši jau bezgaļas diētu ievēro visu laiku. Kāda jaunkundze sociālajos tīklos izteica ideju, kā gavēt tiem, kas ikdienā gaļu nelieto. Viņa nosolījās, ka gavēņa laika viņa stundu pirms un stundu pēc miega nelietos sociālos tīklus un atturēsies komentēt blakus stāvētāju grozu pirkuma saturu lielveikalos. Kā pareizi gavēt tiem, kuri gaļu nelieto?

- Ikviens no mums uztver milzīgu informācijas daudzumu. Varbūt ir vērts gavēt, uz laiku atsakoties no pierastās informācijas. Laikā, kad es mācījos augstskolā, es gavēju, ne tikai atsakoties no noteikta ēdiena, bet gavēņa laikā atteicos no mūzikas, no TV, no radio klausīšanās. Kad pēc gavēšanas es atkal klausījos mūziku, tad es atklāju pilnīgi jaunas asociācijas un iespaidus.

Gavēnis jau nav tikai pārtika. Ir ausu, acu un mutes gavēnis. Mūsdienās varbūt gavēnis var būt brīdis, kad izvērtēt, kādu informāciju mēs uzņemam un kādu informāciju dodam uz ārpusi. Gavēnis ir ne tikai fiziska, bet arī garīga attīrīšanās. Man gavēnis ir laiks nevis savai individuālai aprūpēšanai, bet laiks, kad sniegt palīdzību tiem, kam tā visvairāk ir vajadzīga. Manuprāt, tas varbūt ir pat svarīgāk par rituālu formālu ievērošanu. Pievērst uzmanību tam, kā tu dzīvo!

Es piekrītu, ka, ja gavē, tikai ierobežojot noteiktu pārtiku, tad mūsdienās gavēt nav grūti. Tāpēc gavēņa laiku nevajag uztvert dogmatiski.

- Šogad ir tā retā reize, kad Lieldienas sakrīt gan pareizticīgajiem, gan katoļiem un protestantiem.

- Lieldienas balsta uz jūdu kalendāru, kurā tiek izmantoti gan saules, gan mēness cikli. Visās kristīgajās konfesijās Lieldienas tiek svinētas pirmajā svētdienā pēc pirmā pilnmēness, kurš seko uzreiz pēc vai sakrīt ar pavasara ekvinokcijas datumu.

Tāda sarežģīta definīcija. Katoļi un protestanti Lieldienas vienmēr svin vienā laikā. Tā kā pareizticīgajiem kalendārs atpaliek par 14 dienām, tad Lieldienu svinēšanas datumi visām kristiešu konfesijām var sakrist, bet lielākoties tie nesakritīs. Šogad visas konfesijas svinēs Lieldienas vienā laikā. 2016. gadā Rietumu kristīgās konfesijas svinēja Lieldienas 27. martā, bet pareizticīgie 1. maijā. Nākamgad Lieldienas Rietumu kristiešiem un pareizticīgajiem būs ar nedēļas nobīdi.

- Šogad tiek atzīmēta Reformācijas kustības 500. gadadiena. Notiek dažādas izstādes un dievkalpojumi. Izstādē LU Akadēmiskajā bibliotēkā bija aplūkojams Mārtiņa Lutera 1524. gada janvārī rīdziniekiem rakstītās vēstules oriģināls. Dievkalpojumā, svinot reformācijas gadadienu, katoļi piedalījās kopā ar protestantiem. Vai varam teikt, ka atšķirīgā izpratne, kas izraisīja lielo šķelšanos, pakāpeniski izzūd?

- Pasaulē ir izteikts uzsvars uz to, ka reformācijas 500. gadadiena netiek svinēta ar triumfu, demonstrējot pārākumu pret tiem, kuru reliģiskā izpratne tiek uzskatīta par nepareizu. Mūsdienās gan protestantu, gan katoļu pētnieki ir vienojušies, ka pirms reformācijas un arī pēc tam katoļu baznīcā bija lielas problēmas. Ārpus Latvijas kopīgu pasākumu un svinību ir vairāk nekā Latvijā. Ierosme organizēt Latvijā lielas ekumeniskas svinības nāca no Vācijas. Tas bija Vācijas luterāņu piedāvājums, ierasties Rīgā ar ceļojošo izstādi, un tas bija vācu luterāņu aicinājums kopīgi ar Latvijas protestantu baznīcām un Romas katoļu baznīcu Rīgā noturēt ekumenisku dievkalpojumu.

Manuprāt, Latvijas luterāņu baznīcā var vērot zināmu nedrošību par savu protestantisko identitāti. Mēs aizgūstam daudzas lietas gan no katoļiem, gan no pareizticīgajiem. Tas attiecas uz Svēto vakarēdienu, uz jautājumiem par dievbijību un lūgšanām, kuras tiek aizgūtas no katoliskās tradīcijas.

Manuprāt, tas ir tāpēc, ka protestantisms pieprasa zināmu demokrātiju, pieprasa vienlīdzību dažādām evaņģēlija interpretācijām. Taču sabiedrībā un baznīcas darbiniekos ir vērojams pieprasījums pēc noteiktības, vajadzība pēc autoritātes, kas pateiks priekšā, kā tieši ir jāgavē vai jālūdzas. Nevis katrs pats meklēs pareizo ceļu pie Dieva, bet būs kāds, kas noteiks vadlīnijas un pateiks, kā jādara. Tāpēc ir ļoti grūti nosargāt protestantisko identitāti. Atšķirībā no PSRS laika, kad unifikācija notika piespiedu kārtā, piemēram, metodistus vienkārši pievienoja luterāņiem, pašlaik tā ir brīvprātīga izvēle - pakļauties pieprasījumam vai nepakļauties.

Jo vairāk Latvijas luteriskā baznīca tuvinās katoļu baznīcai, jo ekumeniskā saikne ar citiem protestantisma virzieniem Latvijā paliek vājāka. Ja kādreiz visi Latvijas protestanti varēja kopā svinēt vakarēdienu, tad tagad pat protestantu vidū to ir sarežģīti darīt, bet lielākajā daļā Eiropas valstu tā nav problēma. Latvijas ekumenisms ir visai specifisks. Divas lielas konfesijas ir tuvas viena otrai, bet baznīcas tik un tā nemaina savulaik nospraustās stingrās robežas. Vācijā luterānis var iet pie vakarēdiena katoļu baznīcā. Viņu neatraidīs. Savukārt Latvijā tā nebūs. Šveicē es piedalījos vakarēdienā kopā ar katoļiem un anglikāņiem, bet pie mums vēl ir lielas diskusijas, vai to vispār drīkst darīt.

- Gadā, kad tiek atzīmēta Reformācijas kustības 500. gadadiena, katoļi sāka apspriest vienu no jautājumiem, kas tika risināts reformācijas laikā - priesteru laulības. Kā zināms, draudžu priesteru celibāts (solījumus dzīvot bez laulības) nav Svētajos rakstos balstīta kristietības tradīcija. Katoļu priesteru laulības pilnībā tika aizliegtas tikai no 11. gadsimta, to balstot ar ekonomiskiem argumentiem, lai baznīcai nebūtu jāuztur mācītāju atraitnes un viņu bērni.

- Latviju vēl joprojām nav sasnieguši tie procesi, kas noris katoļu baznīcā Romā.

- Vai varam teikt, ka Roma ir progresīvāka nekā Rīga?

- Zināmā mērā - jā! Roma pieļauj tādas diskusijas, kādās lielāko kristīgo konfesiju vadība Latvijā vispār nevēlas iesaistīties.

Kad notiek kopējie ekumeniskie dievkalpojumi, tad ārēji tiek demonstrēta vienība, bet, tiklīdz cilvēks nonāk reālā draudzē, tad atklājas, ka pat vienkārši jautājumi starpkonfesiju saskarsmē nav atrisināmi.

Protams, ja vērtējam, kā reliģiju praktizē draudžu locekļi, tad mēs varam atrast uzskatus, kas ir radušies, savietojot kopā dažādas tradīcijas, turklāt ne tikai atšķirīgu kristīgo konfesiju tradīcijas, bet arī pagānisko reliģisko tradīciju un Austrumu ticību elementus.

- Iepriekšējā intervijā Neatkarīgajā jūs teicāt, ka baznīca nedrīkst būt izolēta no sabiedrības. Georgijs Florovskis (1893-1979) grāmatā Austrumu baznīcas tēvi raksta: «Ievērību pelna Zeltamutes uzskati par pilsonisko sabiedrību. [..] garīdzniekam ir dotas tiesības tikai uz vārdu un drosmi, bet viņam nav atļauts pielietot spēku. Vara Zeltamutes skatījumā paliek neaizskarama, taču tā stāv zem baznīcas saprāta un sirdsapziņas kontroles.» (215. lpp.) Tas nozīmē, ka baznīcai nav jāklusē un jāpiever acis uz to, ko reliģija uzskata par grēku. Baznīcai ir jāietekmē valsts vara. Ja vadāmies no Jāņa Zeltamutes teiktā, tad baznīcas līderiem ir jāprotestē pret grēku ar vārdu un drosmi. Sirdsapziņa nav jāiemaina pret nevalstisko organizāciju aktīva labvēlību.

Manuprāt, Latvijā laicīgā vara ļauj baznīcu vadītājiem piedalīties svētkos, bet pretī sagaida un arī saņem klusēšanu, kad baznīca pat ar vārdu neiesaistās nekādos procesos, kas ir svarīgi lielākai daļai sabiedrības.

- Atbilstoši likumam valsts ir šķirta no baznīcas, taču visas baznīcas nav vienlīdzīgas attiecībās ar valsti. Lielāko konfesiju un valsts attiecības tiek kārtotas ar konkrētiem ministriem, deputātiem vai ietekmīgiem politiķiem. Attiecības neveidojas demokrātiski, bet, ja tā var teikt, tās ir deputātu kvotu līmenī. Politiķi, kas vēlas izpirkt savus grēkus, metafizisku baiļu vadīti, palīdz īstenot to, ko baznīcas līderi palūdz, gan saistībā ar īpašumiem, gan saistībā ar finansiālu atbalstu noteiktiem pasākumiem. Manuprāt, tas ir nožēlojami. Tas nav pareizais veids, kā reliģiskām organizācijām būtu jāveido attiecības ar valsti. Ja kāda baznīca regulāri iesaistās šādos darījumos, tad tās līderiem ir jāklusē par šo politiķu rīcību, tās atturas vērtēt politisko līderu darbību un to īstenoto politisko virzienu. Sadarbība balstās uz racionālu izdevīgumu, un tas padara baznīcas politikas veidotājus visai līdzīgus senākās profesijas pārstāvēm.

- Es daudziem nolasīju vairākus citātus no tikko iznākušās Linarda Rozentāla grāmatas Izdzīvošana, neminot laiku, uz kuru attiecas šie citāti: «Rezultātā baznīca, kuras uzdevums bija sludināt patiesību, pati daļēji dzīvoja melos. Opozīcijas kustība tiecās pēc autentiskas kristīgās dzīves, pašizpausmes un neviltotām attiecībām ar sev līdzīgajiem. Taču tas nozīmēja atteikties no savas lomas birokrātiski ideoloģiskajā mašinērijā, vienlaikus pieņemt sekas personiskajā dzīvē…» (219. lpp.)

«Vadības institūcija vairāk bija nodarbināta, veidojot elastīgas attiecības ar pastāvošo varu un ar baznīcas darbinieku uzraudzību (222. lpp.).»

Kā arī vietu, kur ir atsauce uz Elīzu Zikmani: «Taču baznīcas centieni, nekonfrontēties ar pastāvošo ideoloģiju un tai pielāgoties, noveda vienīgi pie iluzoras norobežošanās no šīs ideoloģijas. Patiesībā tas nozīmēja nemanāmu saplūšanu ar padomju ideoloģijas struktūru un atšķīra baznīcu arī no valsts sabiedriskās dzīves (222.-223. lpp.)»

Visi, kam es to lasīju, - katoļi, luterāņi un pat pareizticīgie - bija pārliecināti, ka šī ir kritika nevis par padomju laiku, bet attiecas uz šodienu un ir tieši par viņu konfesiju.

- Patiešām. Latvijas Universitātes Akadēmiskajā apgādā tikko iznāca Rīgas Lutera draudzes virsmācītāja Linarda Rozentāla monogrāfija Izdzīvošana. Tās pamatā ir Linarda Rozentāla pētījumi, izstrādājot teoloģijas zinātņu doktora disertāciju Sinodālais pārvaldes princips Latvijas evaņģēliski luteriskajā Baznīcā 1948.-1984. gadā. Vietas, kuras jūs citējat, attiecas uz apstākļiem, kādos aizsākās Jura Rubeņa, Modra Plātes un citu luterāņu jaunākās paaudzes mācītāju kustība, lai divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā aizsāktu pārmaiņas Latvijas luterāņu baznīcā, aicinot ieviest demokrātiskus pilsoniskos un sociālos elementus gan baznīcas pārvaldē, gan baznīcas attiecībās ar sabiedrību.

- Iekārtas mainījās. Ja padomju laika baznīcai bija jānoturas pret represijām un naidīgu pretdarbību, tad tirgus ekonomikā baznīcas līderu lielākais grēks ir ļauties uzpirkšanai no varas puses. Ko darīt tiem, kas vēlas pārmaiņas baznīcas un valsts attiecībās?

- Lai cik mana balss ir vāja, bet par to ir jārunā. Vai tieši šādā veidā, kā tas notiek, ir jākārto īpašumu atgūšana? Ja kāda baznīca knapi tiek galā ar saviem jau esošajiem īpašumiem, kāpēc tai būtu jāņem vēl un vēl? Man ļoti patika Viktora Avotiņa Neatkarīgajā (21. marts) uzdotais jautājums: vai manta ir svarīgāka par baznīcu?

Ik pa laikam ir jāatgādina, ka baznīcai ir jāpilda Vecās derības praviešu funkcijas. Vecās derības pravieši nesludināja par nākotni, bet pauda vērtējumus un analīzi par šodienas procesiem. Vecās derības pravieši bija sirdsapziņas balss, kas pildīja baznīcas svarīgu uzdevumu - aizstāvēt garīgās vērtības ikdienas laicībā.