Pērnā gada janvārī Latvijas Radio (LR) vadībā notika straujas izmaiņas: NEPLP izlēma, ka esošais LR vadītājs Jānis Siksnis jānomaina pret citu, notika konkurss, kura rezultātā valdes priekšsēdētāja krēslā iesēdās Aldis Pauliņš, par valdes locekļiem kļuva Sigita Kirilka un Uldis Lavrinovičs.
Radio kolektīvs protestēja, pieprasot sarīkot jaunu konkursu. NEPL padome nepiekrita. Viss palika tā, bija nobalsojusi padome, savukārt Aldis Pauliņš toreiz piebilda, ka radio darbiniekiem ir tiesības protestēt. Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Aldis Pauliņš, Latvijas Radio valdes priekšsēdētājs.
– Kāda situācija ir šodien – mazliet vairāk nekā gadu pēc konflikta?
– Toreiz sapratu, ka tas ir dabiski – tādās pārmaiņu situācijās var paaugstināties stresa līmenis. Bet es pieņemu, ka tas drīz vien tika pārvarēts. Kad cilvēkus redz darbā, attieksme pret viņiem mainās. Taču nevaru apgalvot, ka šobrīd viss ir ideāli. Ir lietas, kas kādu neapmierina, taču problēmas nav tik nopietnas, lai skartu lielu darbinieku skaitu. Šogad esam plānojuši noorganizēt darbinieku aptauju: kā strādā valdes locekļi un otrā līmeņa struktūrvienību vadītāji, kāds ir vērtējums par darba vidi utt. Kolektīvs ir liels – ap 300 štata darbinieku, ārštata autoru kopums, tāpēc visu iesaistīšanās vērtēšanā būs pozitīvs faktors turpmākajam darbam. Ceram to ieviest kā ikgadēju aktivitāti.
– Kad stājāties amatā, jums bija savs redzējums, kādu vēlaties izveidot Latvijas Radio?
– Man tāds bija un ir joprojām – kā valdes priekšsēdētājam. Ceru, ka tad, kad mans pilnvaru termiņš beigsies, LR paliks kā labi pārvaldīta valsts kapitālsabiedrība ar mūsdienīgiem vadības procesiem. Tas ir plašāks jautājums: vai jaunam vadītājam jānāk ar savu atšķirīgu vīziju? Startējot konkursā, man jau bija informācija par LR, taču ir lietas, kas top zināmas tikai tad, kad jau esi sācis pildīt amata pienākumus. Tāpēc neesmu pārliecināts, ka vadības maiņa jāsaista ar tūlītējām izmaiņām darbības stratēģijā, jo krasa revolucionāra iejaukšanās dažkārt var nodarīt vairāk slikta nekā laba.
– Bet gan jau lolojāt kaut kādus plānus?
– Mēs varam ar tīru sirdi atskaitīties par to līdzekļu izmantojumu, kurus mums ir piešķīrusi sabiedrība vai nu caur valsts dotāciju, vai nu caur reklāmām. Līdzšinējā vēsture bija tāda, ka lielākā daļa līdzekļu tika virzīta saturam, savukārt tehniskā infrastruktūra, dienesti, kas ir fonā, kā arī administratīvā struktūra – tam visam līdzekļi tika novirzīti pēc atlikuma principa. Taču tās ir svarīgas jomas. Bet nesaprašanās starp tām var radīt problēmas. Radio arī jārestartē tehnoloģijas. Pagaidām neesam pārāk tālu tikuši administratīvās pārvaldības principu maiņā, jo līdzekļi ir ierobežoti. Jāievieš arī funkcijas, kuru vēl nav, piemēram, personālvadība: jāseko radiocilvēku izaugsmei, jāpalīdz talantīgajiem. Tam visam ir jābūt, lai LR sauktu par mūsdienīgu uzņēmumu. Sākotnēji bija sajūta, ka viss izdarāms ātrāk, taču nav tik vienkārši.
– Jūs pieminējāt reklāmu. Bet ir taču viedoklis, ka gan sabiedriskajai televīzijai, gan sabiedriskajam radio reklāma neesot vajadzīga.
– Tas ir gan interesants, gan sarežģīts jautājums. Tāds uzstādījums ir ietverts mediju politikas dokumentā, ko izstrādājusi Kultūras ministrija. Taču šis jautājums nav pietiekami izdiskutēts, nav apzinātas visas ar to saistītās lietas. Var paskatīties vienkāršoti: ja valsts kompensē reklāmas ieņēmumus, tad sabiedriskie mediji var iziet no reklāmas tirgus. No vadības viedokļa – tad mūsu dzīve būtu vienkāršāka. Ja skatāmies uz nozari kopumā, situācija vairs nav tik vienkārša. Turklāt ir būtiskas atšķirības starp radio un TV nozari. Mēs ar savām sešām programmām nosedzam aptuveni 40% no radio klausīšanās laika daļas. Ja mēs izejam ārā no tirgus, tas nozīmē, ka reklāmdevējiem radio kā medijs kļūst mazāk interesants, jo būtiska auditorijas daļa ar to netiek sasniegta. Tad šī nauda nenonāks radio nozarē, bet – visticamāk – pārdalīsies citiem medijiem, piemēram, internetam. Tiem, kas domā, ka tādā veidā komercradiostacijas iegūs vairāk naudas, nebūs taisnība: tas būs tikai īslaicīgs efekts, un rezultātā var zaudēt visa nozare. Vietējā satura veidošanai būs mazāk līdzekļu, un tukšo vietu aizpildīs saturs no rietumiem vai austrumiem. Retranslēto saturu dzirdam daudzās mazajās radiostacijās, un nav pat saprotams, kā tās darbojas. Tādā veidā atvērsim ētera telpu tādam saturam, kas to erodēs.
– Latviju pārpludina gan austrumu, gan rietumu propaganda. Ko darīt, lai aizsargātu savu informatīvo telpu un līdz ar to arī cilvēkus?
– Jānodrošina pilnvērtīgs saturs, kas balstās mūsu vērtībās. Turklāt tas nav tikai Latvijas Radio uzdevums, tas ir komplekss pasākumu plāns. Jādomā par auditoriju segmentēšanu, arī krievvalodīgā auditorija nav viendabīga. Ir taču krievvalodīgie, kas saista savu nākotni ar Latviju. Cilvēki var apmulst no tā, ko viņi dzird dažādos radio: informatīvā telpa ir ļoti sadrumstalota. Tas, kādā veidā ierobežot nevēlamas informācijas ekspozīciju, ir citu iestāžu kompetencē.
– Tālu nav jāmeklē: Latvijā ir daži labi krieviski rakstoši mediji, kuros informācijas izklāsts un skaidrojums ir tieši pretējs Latvijas Radio informācijai. Latvijā ir arī ļoti daudz krieviski raidošu staciju.
– Šis jautājums nav mūsu kompetencē. Un radiofrekvenču licences dalīja iepriekšējā NEPLP. Šāda mētāšanās ar licencēm atstāja nelabvēlīgu iespaidu uz Latvijas informatīvo telpu. Pārredzamā nākotnē ir gaidāma pāreja uz digitālo apraidi, un tas nozīmē, ka vienā frekvencē būs ducis vai vairāk kanālu. Bet arī šādai sadrumstalotībai ir savas robežas, un pat tagad – kaut arī staciju ir daudz, lielākās tomēr ir ierobežots loks, varbūt tās ir astoņas vai deviņas, un man prieks, ka to vidū vairums ir Latvijā bāzētas stacijas, kas veido Latvijas saturu.
– Varbūt jūs varat paskaidrot, ko nozīmē «sabiedriskais radio»? Mēdz teikt: sabiedriskajam radio jāatspoguļo sabiedrības intereses, vajadzības utt. Bet sabiedrība, piedodiet, ir ārkārtīgi dažāda, un, piemēram, manas intereses nekādā veidā nelīdzinās, teiksim, kultūrmarksistu interesēm.
– Nav teikts, ka sabiedriskajam radio jāpieskaņojas visām grupām un vajadzībām. Es teiktu tā: sabiedriskajam medijam jāveic tie uzdevumi, kurus nepaveic komerciālie. Uzdevumi būtībā ir tie paši: izglītot, informēt, izklaidēt. Mums noteikti ir jāpiedāvā analītiskāks, izvērstāks saturs, mēs arī šajā dinamiskajā laikmetā piedāvājam cilvēkiem nesteidzīgu klausīšanos un iedziļināšanos konkrētās tēmās. Tāda pieeja, protams, prasa pietiekami lielas izmaksas, kuras nevar atļauties komercmediji. Tā ir noteiktu tēmu uzturēšana, mēs arī definējam savus darba kārtības jautājumus, aktualizējot tēmas. Kā piemēru varu minēt labdarības maratonu Dod pieci!, kas notika jau otro gadu Latvijas Radio kanālā Pieci.lv. Esam pateicīgi uzņēmumiem, kas sedza tehniskās izmaksas, bet arī mēs paši tur daudz ko ieguldījām, un šādi pasākumi nav no tiem, kuros LR var kaut ko nopelnīt.
– Pieci.lv jums savulaik sarūpēja ne tikai labdarības pasākumu, bet arī vienu otru eksplozīvu notikumu, piemēram, lamāšanos ēterā... Problēmu vairs nav?
– Smejamies, ka tā bija Pieci.lv reklāmas kampaņa... Problēmas ir atrisinātas, bet teikt, ka viss ir kārtībā – arī nevar. Šobrīd veicam koncepcijas pārskatīšanu. Kopumā Pieci.lv auditorija pieaug. Sākotnēji Pieci.lv dalīja ēteru ar Radio Naba, tagad ir atsevišķas frekvences, un auditorija pieaugusi divkārt.
– Jauni formāti, jaunas frekvences...
– Jā. Pērn, piemēram, uzdāvinājām 4. maija svētkus Rēzeknei, arī tas bija jauns radio formāts: divas dienas vairākās programmās raidījām no Rēzeknes. Šogad – par godu Barikāžu divdesmit pieciem gadiem – mēs veidojām īpašus raidījumus, un man ir žēl, ka nauda šādam notikumam netika iezīmēta valsts budžetā: tieši tajā laikā mainījās valdības, un nevienam īsti nebija laika domāt par Barikāžu gadadienu... Lielu artavu šo svētku radīšanā ielika Renārs Zaļais un Barikāžu muzejs.
– Augustā svinēsim Latvijas Republikas de facto atjaunošanas 25. gadadienu. Valsts ir piešķīrusi līdzekļus šī notikuma atspoguļošanai? Bet, jādomā, arī bez šāda piešķīruma Latvijas Radio varētu atkal kļūt par nacionālu, patriotisku informācijas aprites centru – tāpat kā 1991. gada augustā.
– Protams, mēs saturā to atspoguļosim, tomēr nevarēsim iekāpt tajā pašā upē. Budžetā nauda šim pasākumam diemžēl nav plānota. Idejas mums ir, centīsimies to padarīt par notikumu, kas paliek atmiņā.
– Parunāsim par mūziku. Nesen runāju ar rokmūziķi Hariju Zariņu. Viņš piekrita, ka latviešu radio formātā jābūt gan popmūzikai, gan šlāgerim. Bet kāpēc tik katastrofāli maz ir rokmūzikas?
– Šādi jautājumi visu laiku ir apritē. Un Latvijas radio 2 vairs nav tikai popmūzika un šlāgeris. Mums pirmām kārtām ir jādomā, lai mūsu programmas savstarpēji nekonkurētu. Latvijas radio 2 ir savs formāts, un šim kanālam ir augstākie reitingi. Vai rokmūzika būtu iekļaujama LR 2 programmās? Iespējams. Bet – kādās devās un proporcijās? Patlaban domājam par Pieci.lv formātu – iespējams, tur varētu atrasties vieta rokmūzikai. Piedāvājumam jābūt kvalitatīvam, nevis mehāniski saliktām pleilistēm, kas iet uz riņķi. Šo žanru paralēli varētu pieskatīt gan Pieci.lv, gan Radio Naba. Taču arī rokmūzika kļūst par klasiku, un es neizslēdzu, ka atsevišķi raidījumi varētu skanēt arī programmā Klasika. Reizēm notiek koncerti 1. studijā, un tie varētu būt kā platforma šādiem raidījumiem.
– Būtu interesanti radio palaist arī vecos rokgrupu ierakstus, kas tapuši 1. studijā.
– Jā, tas nebūtu slikti. Redzu, ka jāpilnveido klausītāju auditorijas analīze, lai mēs saprastu, ko grib dzirdēt cilvēki. Taču jāatceras, ka mums nav jāpieskaņojas masu patēriņam: būšu politnekorekts un teikšu, ka lielāku uzmanību pievērsīsim to cilvēku viedokļiem, kas jūtas piederīgi Latvijai un vienlaikus ir izglītoti un informēti, aktīvi seko līdzi sabiedriski politiskajām un kultūras norisēm – tas būtu kodola segments, uz kura vērtējuma mēs varētu balstīties kā sabiedriskais medijs. Ja šādi cilvēki vērtēs, kas mūsu programmās ir labi vai slikti, tas būtu labs indikators, kā koriģēt virzienu, kurā ejam.
– Vai nav domāts par analītisko raidījumu kvalitatīvām vai kvantitatīvām izmaiņām?
– Satura attīstības jautājumi nav manā tiešajā pārziņā. Bet nedomāju, ka būtu jāpalielina apjoms, drīzāk gan analīzes dziļums. Katrs pakāpiens, ceļot kvalitāti, ir saistīts ar finansēm. Taču ne sabiedriskais radio, ne TV nav ne tuvu mūsu kaimiņiem – igauņiem un lietuviešiem – finansējuma ziņā. Lietuviešiem ir divas reizes augstāks finansējums, igauņiem – nedaudz mazāk par divām reizēm. Nav pat vērts skatīties uz «vecajām» valstīm – tur ir pavisam cits finansējums un cits tirgus. Mums jāmēģina iztikt ar to finansējumu, kāds mums pieejams, un tas diemžēl ir pat samazināts – salīdzinot ar laiku, kad strādāja iepriekšējā valde... Līdz ar to mūsu budžets ir saspringts, mums gan nav kaut kas strauji jāsamazina, taču jābūt piesardzīgiem, plānojot jaunas aktivitātes. Kur tas būs iespējams, veiksim uzlabojumus. Mēģināsim gūt arī papildu ienākumus. Esam pateicīgi, ka mūs atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds, bez viņu palīdzības nebūtu iespējams ierakstīt virkni Radioteātra raidījumu. Nebūtu arī raidījumu par mūsu kultūras personībām: sarunas ar tām un par tām ierakstām ne tikai audio, bet arī video formātā. Tādā veidā ieejam multimedialitātē, cik to līdzekļi atļauj. Patlaban radiomājas bijušajā ogļu pagrabā top multimediju studija. Otrs projekts tiek veidots uz Saeimas akceptēta piešķīruma bāzes: arī Rēzeknē veidojam multimediālu studiju. Konkrētais raidījumu formāts vēl jāizstrādā.
– Kā konkurējat ar citiem radio?
– Mums ir atbildība pret pārējiem nozares spēlētājiem. Mums jābūt tādā līmenī, lai mēs nesāktu pārāk dominēt – lai citiem spēlētājiem mēs nepadarītu neinteresantu darbošanos radio nozarē.
– Bet jūs būtu ieguvēji.
– Kādu laiku – noteikti. Taču mazinātos dažādība, mazinātos komersantu interese darboties nozarē, paliktu tikai margināli spēlētāji, un kādā brīdī mēs attaptos, ka esam vienīgie...
– ...konkurence beigtos, un tas būtu radio nozares pagrimuma sākums.
– Tā ir. Bet mēs negribam nevienu apslāpēt vai nobīdīt malā. Tāpēc ir saprātīgie griesti, līdz kuriem tiekties.
– Dažkārt šķiet, ka sabiedriskajam radio – medijam ar vislielāko auditoriju – pārāk bieži uzmācas ultraliberāļi, kultūrmarksisti, sorosīti un citas minoritātes. Kā tiekat galā?
– Tās ir uzmanīgi komentējamas lietas. Mēs veidojam administratīvo un tehnoloģisko rāmi, kura ietvaros var darboties programmas. Savukārt programmu ietvaros var darboties producenti un žurnālisti, kuriem var būt atšķirīgs skatījums uz lietām un atšķirīgas intereses. Tā ka izvēle – ko intervēt, ar ko sarunāties – ir pašu žurnālistu rokās. Protams, tiekam vērtēti no atzītu mediju ekspertu puses, savukārt klausītājs jau vērtē pēc savas gaumes, simpātijām un interesēm. Ja ir kādas sabiedriski svarīgas tēmas, kas izraisa plašas diskusijas, tad sabiedriskajam medijam nevajadzētu nostāties vienas vai otras puses pozīcijās, bet dot platformu visiem viedokļiem un uzskatiem. Taču reālajā dzīvē ir tā, ka kāda no pusēm mēdz būt aktīvāka. Mums jāmācās atrast veidu, kā to līdzsvarot.
– Ideoloģiskās nostādnes netiek dotas?
– No valdes puses katrā ziņā – nē. Ikviena redakcija veido savu redakcionālo politiku. Un tā evolucionē, tā nav iecirsta akmenī. Ja ir kādas lielas tēmas, piemēram, nelegālie imigranti, mēs pārrunājam, kā labāk šīs tēmas atspoguļot. Tieši tā veidojas redakcionālā politika. Ja viedokļi tiek pasniegti nepilnīgi vai vienveidīgi, tad arī tie ir jautājumi, kuri jāapspriež.