Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas deputāti nodibinājuši deputātu grupu onkoloģijas pacientu atbalstam un pagājušo ceturtdien parakstījuši memorandu. Viens no galvenajiem uzdevumiem būs onkoloģijas jomu noturēt kā prioritāti vēl vairākus gadus.
Kas pamudinājis deputātus izveidot šādu grupu un ko tā plānojusi darīt, Neatkarīgās saruna ar Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijas priekšsēdētāju un atbalsta grupas vadītāju Romualdu Ražuku (Vienotība).
– Pagājušais gads bija veltīts onkoloģijai jeb, precīzāk, tas bija Onkoloģiskās modrības gads. Ne reizi vien vēža ārstēšanas jautājumi un aktuālās problēmas pārrunātas arī Saeimā. Kādu jūs redzat situāciju onkoloģijas jomā kopumā?
Romualds Ražuks: – Sāksim ar labo, jo esam pieraduši runāt par slikto, lai gan viss tik slikti nemaz nav. Veselības ministrija ir priecīga un lepojas ar Onkoloģiskās modrības gadā paveikto, un es viņus varu arī saprast, jo izdarīts ir daudz. Ļaundabīgo audzēju atklāšanas un ārstēšanas problemātika izskanējusi visā Latvijā, un tas ir ļoti pozitīvi, bet vienlaikus tā atpalicība pašā nozarē ir tik liela, ka cilvēki, kuri uzrunāti tieši vai netieši šā gada laikā, un tie ir pacienti un mediķi, ir sākuši runāt par problēmām pēc būtības. Lai nenotiktu vilšanās – parunājām, un viss, mēs arī izveidojām deputātu grupu onkoloģisko pacientu atbalstam. Mēs neveidojam nekādu jaunu struktūru, darbosimies Sabiedrības veselības apakškomisijas paspārnē. Kopumā papildus šīs apakškomisijas deputātiem pievienojušies arī citi, kuriem onkoloģijas tēma šķitusi svarīga. Mūsu mērķis ir panākt, lai nebūtu pārrāvuma starp Onkoloģiskās modrības gadu un turpmāko darbu. Mēs vēlamies, lai šis darbs turpinās, un darīsim visu, lai identificētās problēmas tiktu risinātas. Otrs iemesls ir tas, ka noslēgusies arī programma onkoloģisko slimību izplatības mazināšanai. Sanāk tā, ka viss šajā jomā beidzas, to nevar pieļaut.
– Kā jums radās ideja par deputātu grupu?
– Par to sāka celt trauksmi pacientu organizācijas un vadošie valsts onkologi. Mums notika diskusijas par sasniegto, par vēl darāmo, līdz krūts vēža pacientu atbalsta biedrības vadītāja Irina Januma ierosināja vērsties pie deputātiem un panākt, lai Onkoloģiskās modrības gadā aizsāktās lietas turpinātos un varētu panākt reālu risinājumu problēmām.
– Jūs teicāt, ka Onkoloģiskās modrības gadā ir panāktas labas lietas, bet vai varam apgalvot, ka tagad Latvijā ir šī modrība attiecībā uz saslimšanu ar ļaundabīgiem audzējiem?
– Es paskaidrošu savu viedokli, izmantojot salīdzinājumu. Galvenais nāves cēlonis Latvijā ir sirds asinsvadu slimības, un par šo jomu es kā mediķis un kā veselības aprūpes organizētājs varu teikt – tā ir sakārtota sistēma, jā, ar dažādām nepilnībām, bet sakārtota. Ļoti daudz ir darīts un panākts, ka visa sabiedrība zina par sirds asinsvadu slimību risku. Arī ārsti daudz par to runā. Onkoloģijā, neraugoties, ka vēža saslimšanas ir mirstības cēlonis numur divi, es šādu sistemātisku pieeju neredzu. Mēs grābstāmies, kas, kur, kā, vai tur ir zaļais koridors vai nav… Onkoloģiskās modrības gads izgaismoja problēmas, bet tagad gatavojamies to visu pamest un darīt ko citu. Nē, tā nevar. Onkoloģijā ļoti daudziem cilvēkiem saslimšanu atklāj darbspējas vecumā, un te mēs varam runāt ne tikai par viena cilvēka veselību, dzīves kvalitāti, bet par valsts ekonomiku. Ieguvēji, sakārtojot onkoloģijas jomu, būtu visi. Mēs nedrīkstam zaudēt cilvēkus. Mūsu iniciatīva, kas nāca no pacientiem, nav Veselības ministrijas apkarošana, vienkārši es jūtu, ka tam vajag visas sabiedrības iesaisti un spēkus.
– Vai varat tomēr minēt konkrētu piemēru, kas pērn tika sasniegts?
– Galvenokārt ir uzlabota cilvēku izpratne par šīm saslimšanām un vispirms par skrīningu (profilaktiskām vēža pārbaudēm – aut.). Pacientu biedrības gan kritizē, ka valsts finansējuma pieaugums, tostarp arī zālēm vēža ārstēšanai, ir niecīgs un tikai tur, tādu zāļu apmaksai, kur pacientu skaits ir mazāks. Ministrija centās kaut ko darīt savu iespēju robežās, bet, jā, lielākoties problēmas aktualizēšanai. Darbam pašlaik nav turpinājuma. Mēs ceram, ka ar ceturtdien parakstīto memorandu mēs būsim tuvāk problēmu risinājumam.
– Vai deputāti bija atsaucīgi atbalsta grupas izveidē?
– Jā, nevienam tā nebija spiesta lieta, un mēs esam priecīgi, ka atsaucās deputāti, kuri nav Sabiedrības veselības apakškomisijā. Pašā memorandā ir uzskaitīti pasākumi, par kuriem mēs iestāsimies. Viena no ierosmēm ir divus turpmākos gadus onkoloģiju atzīt par prioritāti, lai panāktu problēmu reālu risinājumu. Man jāmin piemērs par to, kādas diskusijas notika pērn. Tā sauktais zaļais koridors – ko tas nozīmē? Vai uz izmeklējumiem un konsultācijām pie onkologa nonāk bez rindas pacienti, kuriem vēl nav vēža diagnoze, vai arī tādi, kuriem ir, bet jāuzsāk ārstēšana? Abos gadījumos vajadzētu pacientiem pie ārsta nokļūt bez rindas, pēc iespējas ātrāk. Onkoloģijā ir jābūt rīcības plānam – nevar pieļaut tādu nenoteiktību. Mūsu doma, iespējams, ir arī tāda – paņemt vienu onkoloģijas šaurāku jomu un sakārtot līdz pilnībai, kā piemēru onkologi nosauc kolorektālo jeb zarnu vēzi. Mēs diskutēsim ar pārējiem speciālistiem, bet doma nav slikta, sākt vismaz ar kaut ko. Pēc tam šos principus piemērotu citu vēža lokalizāciju ārstēšanai. Protams, nevaram atstāt bez ievērības nevienu saslimšanu. Rīcības plānā visam ir jābūt atspoguļotam. Savulaik ministrija nāca klajā ar ideju par nulles budžetu onkoloģijai, proti, ka līdzekļi, kas tiek ietaupīti, tiek novirzīti onkoloģijai, lai ieviestu un apmaksātu jaunākus un efektīvākus medikamentus. Vēl viena lieta, kas tuvojas Saeimai, ir sabiedriskā aktivitāte manabalss.lv, parakstu vākšana, lai palielinātu finansējumu onkoloģisko slimību ārstēšanai. Mums Saeimā tas būs jāskata. Es šo iniciatīvu atbalstu, bet tas noteikti notiks paralēli ar veselības aprūpes finansēšanas reformu.
– Jūs pieminējāt «zaļo koridoru» – kā jūs domājat, vai tāds darbojas?
– Man ir radies iespaids, ka tas nefunkcionē, formāli, jā, saskaņā ar Veselības ministrijas direktīvām jā, bet nefunkcionē, par to ziņo gan pacientu organizācijas, gan mediķi. Realitātē – ja ir aizdomas par vēža saslimšanu, dažādu iemeslu dēļ ir jāgaida mēnešiem, bet onkoloģija atšķiras no citām nozarēm ar to, ka rīkoties vajag ļoti ātri. Izņēmums ir gadījumi, kuros aizdomas par onkoloģisku saslimšanu atklātas skrīninga ietvaros, tur «zaļais koridors» darbojas. Te mēs atkal redzam veselības reformas nepieciešamību. Tas ir skaidrs man, un tas ir skaidrs jums, ka valsts ir garantējusi vairāk, nekā spēj apmaksāt, un tāpēc rodas problēmas ar «zaļo koridoru», ja slimnieku ir vairāk, nekā slimnīca vai sistēma var uzņemt un pārbaudīt. Nekavējoties ir jāsanāk darba grupai par veselības reformu, un tās galvenais jautājums būs, kādu likumu par veselības apdrošināšanu mēs pieņemsim un ko valsts grozā piedāvāsim. Par to visu būs jāvienojas. Dažbrīd man šķiet, ka Veselības ministrija ir bezizejas situācijā kā čekas bunkurā. Pār viņiem nāk ļoti liels politisks spiediens, un viņi piekrīt tam, ko nemaz nevar izdarīt.
– Kāda veselības reforma varētu būt? Kā zināms, pret iepriekšējo veselības apdrošināšanas likumu, ko virzīja bijusī veselības ministre Ingrīda Circene, bija liela pretestība, un arī, kad tas nonāca jau Saeimā, bija skaidrs – to nepieņems…
– Ingrīda Circene bija upuris valdībā, upuris Saeimā biju es. Toreiz es biju Nodokļu apakškomisijas vadītājs un kā šā likuma fans es to virzīju Saeimā tālākai izskatīšanai. 11. Saeima nepaspēja, bet 12. Saeima nolēma neturpināt pie tā darbu. Ja man pēkšņi vajadzētu likt galdā jaunu likumu, ārkārtīgi daudz no iepriekšējā likuma ir izmantojams. Kāda tur bija neveiksme? Tur bija strīds starp Veselības ministriju un Labklājības ministriju par to, kādu avotu veselības finansēšanai izmantot. Vai būtu izmantojams sociālais vai cits budžets? Igaunijā, piemēram, veselības apdrošināšana iet kopā ar sociālo nodokli. Bet Latvijā mēs gribējām sasaistīt ar ienākuma nodokli, taču tas, manuprāt, veselības jomai neko nedotu. Tikai parādītu jeb izgaismotu cilvēkus, kuri maksā nodokļus, bet papildu naudu pats par sevi veselības aprūpei tas nenozīmētu. Varbūt tikai nedaudz no tā, ka ārzemēs dzīvojošie un tur maksājošie nodokļus veselības aprūpi Latvijā vairs nesaņemtu. Arī Lietuvā tas tiek iekasēts kopā ar sociālo nodokli, pēc tam nodalot no sociālā budžeta. Mēs pat Lietuvas likumu bijām pārtulkojuši latviski!
– Tātad veselības apdrošināšanas sistēmu vajadzētu veidot sasaistē ar sociālo budžetu?
– …jo tas nozīmē pozitīvu sistēmas attīstību. Nelielu daļu sociālo iemaksu varētu novirzīt veselības jomai, apdrošinot tos, kuri paši nevar apdrošināties. Pašlaik es nevaru pateikt, cik lielu daļu vai procentus varētu tam pārdalīt. Tas būtu labs ieguldījums, jo palielinātos pieejamība veselības aprūpes pakalpojumiem. Jau šajā Saeimā ir pieņemts būtisks lēmums, ka mikrouzņēmumos strādājošajiem jāmaksā sociālās iemaksas vismaz no minimālās algas. Tas dos papildu līdzekļus veselības budžetā. Vēl viens finanšu avots ir solidaritātes nodoklis. Es teiktu – Circenes modelis bija stimulējošs un audzinošs, bet pliks finansējuma ziņā, tagad es redzu makroekonomiskās nodokļu pārdales līmenī būtiskas kustības, lai reformu īstenotu. Reformu bez naudas izdarīt nevar, un, ja kāds saka – reformu uztaisīsim, lai ieekonomētu līdzekļus, – tās ir muļķības.
– Ģimenes ārsti protestēja pret šo Veselības aprūpes finansēšanas likumu tieši tāpēc, ka neredzēja, kā tas panāks lielāku finansējumu veselības aprūpei.
– Šajā aspektā ģimenes ārstiem piekrītu. Tāpēc ir svarīgi atrast finansēšanas avotus. Mums veselības nozares finansējums patiesībā ir nevis trīs procenti no IKP, bet 5,4 procenti, tikai atšķirība tā, ka cilvēki no savas kabatas samaksā pusi. Kāpēc mūsu slimnieki nevar ārstēties Valgā, jo tur par pakalpojumu valsts slimnīcai maksā divreiz vairāk nekā Latvijā, un Latvijas iedzīvotājam tad ir pašam puse vēl jāpiemaksā papildus klāt tam, ko samaksā valsts. Domāju, nodokļu iekasēšana Igaunijā ir sakārtota labāk. Sociālās iemaksas, kas ir individualizētas, ļaus tam visam izsekot.
– Es tikko kā intervēju Eiropas komisāru veselības jautājumos Vīteni Andrukaiti un jautāju, kā Lietuva ieviesa savu veselības apdrošināšanas sistēmu. Viņš teica: mēs visu izdiskutējām un ieviesām, šāda vienošanās jāpanāk arī Latvijā. Varbūt mums trūkst drosmes to izdarīt?
– Lieta ir sarežģīta, un varu minēt vairākus aspektus, kāpēc Latvijā notiek tā, kā notiek. Kopš pirmās Godmaņa valdības līdzekļi veselības aprūpei tiek piešķirti par maz. Veselības nozarē nekad nav kompensētas visas vajadzības. Gods kam gods, gan igauņi, gan lietuvieši ieviesa tādu sistēmu, kur politiķu lēmumiem nav izšķirošās lomas veselības finansējuma sadalē. Sistēma funkcionē pati par sevi, politiķiem nav jāuztraucas un nav jāiejaucas. Bet mums tas visu laiku ir jutīgs temats. Kopumā veselības aprūpei tiek izlietoti milzīgi līdzekļi, un tāpēc tas, protams, ir politiski ass temats. Tāpēc katru gadu mums ir diskusijas, vai un cik papildus piešķirt, un, piešķirot desmit miljonus gadā, uz kopējā fona tas nav nekas. Padomājiet, ja pacienti piemaksā pusi no visiem veselības aprūpes izdevumiem, tas nozīmē, ka mums būtu jādubulto veselības aprūpes budžets – kur mēs varam ņemt tādu naudu? Turklāt 25 gadu laikā ir izaugusi jauna ārstu paaudze, kas jau ir pieradusi izdzīvot šādas «badainas» sistēmas ietvaros. Pretestība no ārstu puses arī ir liela, jo daudzi ārsti dzīvo ierastas sistēmas ietvaros. Taču šogad situācija var mainīties, jo pirmoreiz valdības līmenī ir vienošanās par reformas nepieciešamību. Uz Vienotības aicinājumu, nomainīt Belēviču ministra amatā, premjerministrs Māris Kučinskis teica: nē, lai turpina.
– Vai valdības apņemšanās ļauj cerēt, ka vārdu salikums «veselība ir prioritāte» beidzot īstenosies?
– Tas ļauj cerēt. Jūs pieminējāt Vīteni Andrukaiti. Es pazīstu viņu no jaunības laikiem, kad viņš bija medicīnas students, un vēlāk, kad bija jau veselības ministrs. Mēs bijām pie viņa kopā ar Circenes kundzi aizbraukuši, lai pārrunātu Lietuvas veselības apdrošināšanas sistēmu.
– Viņš teica, ka politiķiem jāvienojas, kādu reformu viņi vēlas redzēt, kādu nodokļu sistēmu, un jārunā, jārunā un jārunā, līdz panākta vienošanās…
– Te mūsu sarunā jūs esat nonākusi pie svarīga jautājuma, ka jāvienojas par vienotu viedokli ar pacientiem, ar ārstiem, ar visiem. Tas ir ļoti svarīgi.
– Jūs pieminējāt, ka Vienotības ieskatā Belēvičam nevajadzētu turpināt darbu. Kāpēc?
– Šīs sarunas bija ministru posteņu sadales laikā. Mēs rosinājām, ka ministri, kurus varētu pamainīt, lai darbs uzlabotos, ir tieslietu un veselības ministri. Veselības ministrs iešāva sev kājā ar koncentrēšanos uz farmācijas jomu, bet domāju, ka viņš ir mācījies. Viņa galvenais uzdevums būs vienoties ar visiem par to, ka veselības reformai ir nepieciešams papildu finansējums.
– Vai varat atklāt, kādu kandidātu Vienotība varēja piedāvāt veselības ministra amatam?
– Mēs piedāvājām Dinu Šmitu, ekonomiski un loģiski domājošu cilvēku, kurš diemžēl neizturēja Stradiņa slimnīcas dzirnavās. Bet tagad es esmu priecīgs, ka palika Belēvičs.
– Kā jūs vērtējat tā saukto bulciņu skandālu?
– Es personīgi pilnīgi piekritu šai veselības ministra idejai, jo saldas bulciņas nav veselīgas un tās nav jāēd ikdienā. Tās ir pašas uztura piramīdas augšgalā, jā, tās var ēst, bet ne pusdienu vietā. Domāju, pie šā jautājuma būs jāatgriežas un Veselības ministrijas nostāja ir aizstāvama.
– Vēlreiz atgriežoties pie deputātu grupas onkoloģisko pacientu atbalstam, kādi ir pašlaik galvenie izvirzītie punkti jūsu memorandā?
– Memorands satur uzdevumus, kas jārisina. Viens no tiem – onkoloģijas jomu uzturēt prioritāru vēl vismaz divus gadus. Šajā laikā pie Saeimas deputātiem nonāks pacientu iniciatīva par papildu naudas piešķīrumu onkoloģijas pacientu ārstēšanai un papildu finansējumam onkoloģijai. Šis jautājums mums būs jāskata. Mums arī jāpanāk, lai tiktu izstrādāts rīcības plāns vai programma onkoloģisko slimību izplatības samazināšanai.