Profesors Baltiņš: Daudzi netiek vaļā no Švauksta kompleksa
Intervija ar Valsts valodas centra direktoru profesoru Māri Baltiņu – par lielākajiem pārkāpumiem valsts valodas noteikumu ievērošanā, par latvisko piekāpšanos un gļēvumu, par imigrantu nevēlēšanos mācīties latviešu valodu un par latviešu nevīžīgo attieksmi pret savu valodu.
– Vai Valsts valodas centram šobrīd darba daudz?
– Darba netrūkst. Bet visvairāk tā bija laikā ap valodu referendumu – 2012., 2013. gadā, jo tad bija vairāk cilvēku, kas agresīvi pauda nevēlēšanos runāt valsts valodā, savukārt latvieši bija jūtīgāki pret dažādiem pārkāpumiem. Patlaban pārkāpēju skaits ir stabilizējies, tomēr tas ir pietiekami liels, un nevar apgalvot, ka tas mazinātos. Ir dažādi administratīvā kodeksa panti, ar kuriem saskaramies: piemēram, valsts valodas nelietošana profesionālo pienākumu pildīšanā (tā piemērošanu sarežģī, manuprāt, nekorekti ieviestais mākslīgais nošķīrums starp valsts, pašvaldību un privātajām institūcijām), vēl ir preču marķējums, kas reizumis vai nu nav pievienots precei, vai arī pievienots nekvalitatīvā veidā. Skandalozākais gadījums, šķiet, bija ar Lattelecom izplatītajiem TV dekoderiem, kur bija ārkārtīgi zema līmeņa tulkojums, kam vajadzēja kalpot par skaidrojumu, kā rīkoties ar preci. Bija izjūta, ka tur darbojies kāds lietuviešu students, kas nav pilnībā apguvis latviešu valodu...
– Latvijā nevar atrast nevienu profesionālu tulku?
– Bet ja iet «uz lēto»? Par laimi, pantā par preču marķējumu ir mainīts regulējums, un tagad var tikt sodītas juridiskas personas. Pirms tam varēja sodīt tikai fiziskas personas. Tas nozīmēja – vajag atrast atbildīgo personu lielā uzņēmumā un sodīt, piemēram, lielveikala prečzini, nevis uzņēmumu. Diezgan muļķīgi būtu par lietvedības neievērošanu sodīt fizisku personu. Esam iesnieguši Saeimā likuma grozījumus, kur kārtējo reizi tika precizēts administratīvo pārkāpumu kodekss, ļoti ceru, ka kaut kas ies uz priekšu. Ir pietiekami daudz uzņēmumu, kuros nodarbina cittautiešus, un, ja vadības līmenī ir skaidri pateikts, ka darbiniekiem ir jāspēj sniegt konsultācijas valsts valodā, bet, ja ir nostādne – eh, nav ko iespringt!, tad ir citādi. Ir sadzīves tehnikas veikali, kuros puiši pietiekami kvalitatīvi valsts valodā paskaidro pircējam par preci, un viņiem pat prātā nenāk, ka viņi varētu to nedarīt. Tas nozīmē, ka darba devēja politika ir pareiza. Ir arī reklāmas, ar kurām grēko lielveikali. Tiek izmantotas svešvalodas, tām ierāda galveno vietu. Šie lielveikali līdztekus valsts valodai var likt skaidrojumus jebkurā citā valodā, taču valsts valodai noteikti jābūt galvenajā vietā.
– Reizēm situācija ir tieši otrāda. Atcerieties, bija troksnis par to, ka viena ārste atteicās runāt ar pacienti krieviski, teikdama, ka neviens likums viņai to nevar piespiest darīt.
– Protams. Viņa taču nesniedza akūto palīdzību. Runāt krieviski nebija viņas pienākums. Bet ir arī citādi. Daži tā dēvētie cilvēktiesību aktīvisti ir sarūpējuši pietiekami lielas nepatikšanas, pataisot mūs par sabiedrības bubuli. Runa ir par mamogrāfijas vēstulēm. Kāpēc gan šai vēstulei vajadzēja būt dublētai krievu valodā? Viens otrs klaigāja, ka tas ir ierobežojums un tamlīdzīgi. Pirmkārt, tā vēstule nebija īpaši laba ne latviski, ne kādā citā valodā, tā nebija uzrunājoša. Ne jau tās vēstules valodas dēļ kāda sieviete nāktu vai nenāktu uz mamogrāfiju. Atsaucības procents bija vienādi liels (vai mazs) gan Talsos, gan Daugavpilī. Ja vienīgā problēma, kāpēc sievietes ne sevišķi aktīvi nāca uz mamogrāfiju, būtu vēstules valoda, tad Daugavpilī vajadzētu būt mazākam sieviešu skaitam, kas atsaucās uz aicinājumu. Bet starpības nebija nekādas. Turklāt sievietes, kas tika aicinātas, bija darbspējas vecumā, nevis večiņas, kurām neviens vairs nespiedīs mācīties valodu.
– Tika pieprasīta arī tāda lieta: lai pašvaldības nāk pretī un pieņem iesniegumus no šīm večiņām, jo viņas, raugi, spēj tos uzrakstīt tikai krieviski, ko nu vairs viņas mocīt?
– Kā tad. Bet večiņu vietā uz pašvaldībām nāca sprauni dēlieši, kuri tāpat neprata (vai izlikās, ka neprot) valsts valodu. Viņiem dot atlaides? Tas nav loģiski. Bet, ja kāds vēlas izlasīt, piemēram, Ministru kabineta mājaslapu angliski vai krieviski, viņš to var darīt, jo valodas izvēle ir indivīda rokās. Taču zinu, ka šajās versijās būs nesalīdzināmi mazāk informācijas nekā latviešu valodā. Mani vienmēr ir pārsteidzis tas, ka atrodas virkne mūsu tautiešu, kas par varītēm cenšas pierādīt, kāpēc kādam nevajadzētu mācīties latviešu valodu. Piedodiet, bet mums ir principi, un jebkuru principu konsekventa ievērošana šo situāciju vienkāršotu, nevis papildus sarežģītu.
– Protams, ir tādi cilvēki, kas gatavi piekāpties, ļaujot cittautiešiem kāpt uz galvas.
– Šādi cilvēki saka: nu, jā, ja mēs runāsim krieviski, viņi labāk sapratīs, mēs nāksim viņiem pretī utt. Tas redzams arī daudzu politiķu un ierēdņu saziņā ar plašsaziņas līdzekļiem. Mēs gan nevaram vilkt paralēles ar tautas skaitīšanu, kur aptaujas anketa ir izstrādāta vairākās valodās. Tad aptaujas veicējs ieslēdz vienu vai otru valodu savā datorā, tas ir individuāls lēmums, jo aptaujātājs vēlas iegūt informāciju no aptaujājamā. Un ne jau tāpēc, ka daži nesaprot latviešu valodu, mēs sūtīsim anketas divās valodās. Protams, ne. Tāds pseidodemokrātisms drīzāk apgrūtina valsts valodas mērķu sasniegšanu. Neviens neko neierobežo, bet, skaidri nosaucot principus, mēs arī skaidri definējam, kāda būs valodas politika ilgtermiņā.
– Izskatās, latvieši paši bieži vien grūž sprunguļus valsts valodas riteņos, pieļaujot domu, ka latviešu valodu var arī nemācīties. Un, ja jau latvieši tā saka, tad kāpēc nelatvietim domāt citādi?
– Varētu daļēji piekrist... Valsts valodas normu pārkāpēji nereti ir latvieši. Dīvainas reklāmas vai nosaukumi, preces bez marķējuma – tās jau ir pavisam citas intereses. Dažkārt arī iedomātas intereses. Ir pārāk daudz cilvēku, kuri joprojām nav tikuši vaļā no Švauksta kompleksa, par ko biju spiests diezgan skarbi norādīt sakarā ar sākotnēji iecerēto Latvijas Nacionālās bibliotēkas restorāna nosaukumu. Nupat arī cits gadījums. Kāds mākslinieks Liepājā ir sapūties par to, ka muzejam, kur notiek viņa darbu izstāde, ir aizrādīts par izstādes nosaukumu māksla, kas rakstīts izkropļotā kirilicā (papildinot ar garo ā). Manuprāt, tā drīzāk būs nemāksla, mēģinājums reklamēt savu ne pārāk apmeklēto izstādi uz it kā oriģināla nosaukuma rēķina. Tāds švaukstisks komplekss: tā būs ļoti smalki! Turklāt neviens jau to muzeju nesodīja, kaut gan mākslinieks un vēl daži kliedza, ka tā esot cenzūra. Mēs vienkārši aizrādījām. Ja vecākais valodas inspektors oficiāli izsaka brīdinājumu, tas ir sods, ko ieraksta sodu reģistrā, bet mutisks aizrādījums ir tikai pirksta pakratīšana. To tik sāpīgi uztvert – tā ir nejēdzība. Ļoti daudzos gadījumos ir vērojama nepietiekama cieņa pret savu valodu, iedomas, ka latviešu valodā kaut ko nevar pietiekami precīzi izteikt, tāpēc intervijās jāiepin kāds teikums krieviski (reizēm ar latīņu burtiem)... Intelektuāļu galvās nereti rodas domas, ka jāizsakās ar krieviska teksta palīdzību, kas nav nemaz tik sarežģīts, lai to nepateiktu latviski. Tā ir iedoma, ka tas ir smalki. Protams, katrai valodai ir savas īpatnējās izteiksmes formas, kuras tiešām pagrūti atveidot citā valodā, bet 95% gadījumu to tikpat niansēti iespējams izteikt latviski. Šis komplekss beidzot ir jāpārvar un jābeidz ar necieņu izturēties pret valodu. Un gadījumā ar Kleever daži pat nesaprata, kas tiek pārmests. Tas ir pats nelāgākais. Protams, uzņēmumu reģistrā nosaukumam jābūt ierakstītam ar latīņu burtiem, un gluži formāli – dažādiem Rjumočnaja, Bļinoff vai Fkusno mums nav iemesla piesieties. Bet tad jābūt sabiedrības izpratnei par lietām, jācer uz īpašnieku veselo saprātu un gaumes līmeni. Šie krieviskie vārdi nerada latvisku vidi. Cilvēkiem, kuri nodarbojas ar viesnīcu un restorānu biznesu, tomēr vajadzētu padomāt, vai šie nosaukumi savelk iekšā vairāk cilvēku nekā tad, ja nosaukums būtu cits.
– Varbūt krievu tūristus ar tādiem nosaukumiem var savilkt iekšā?
– Es nebūtu tik pārliecināts. Piemēram, vai itālis, atbraucis uz šejieni, degs alkās apēst Rīgā picu? Līdzīgi varētu būt arī ar krievu tūristu. Manuprāt, viņam varētu būt interesantāk iepazīties ar latviešu virtuvi. Tā ir klasiskā vēlmju domāšana: ja manam restorānam būs smalks nosaukums, tad visi pie manis skries. Kopumā secinot, ir vērojama diezgan liela nevīžība pret valodu, ar to grēko daudzi, arī daži žurnālisti...
– Vēl trakāk, ja amatpersonas nemāk runāt. Joprojām dzirdams – amatpersonas jauc «ka» un «kad» lietošanu.
– Varētu saprast, ka straujā ikdienas runā misējas šo saikļu lietojums. Oficiālā runāšanā cilvēks tomēr piedomā vairāk. Abos gadījumos jēga nav viena un tā pati. Ir taču būtiska atšķirība: «es zinu, ka viņš nāks» un «es zinu, kad viņš nāks». Pirmajā gadījumā tas ir eksistenciāls apgalvojums: viņš kaut kad nāks, gluži kā Godo, atliek tikai gaidīt. Otrajā gadījumā mēs zinām laiku, kad viņš nāks.
– Jums taisnība par nevīžīgo attieksmi pret valodu. Mēs cittautiešiem varam pārmest jebko, bet, ja mēs pret savu valodu izturamies kā pret trauklupatu, tad kaut kas nav kārtībā ar mums pašiem.
– Tieši tā. Diemžēl šai nevīžībai netiek pievērsta pienācīga uzmanība. Tā vērojama arī oficiālajos dokumentos, kuru valoda ir smagnēja, tur parādās primitīvi tulkojumi, nevērība pret terminu lietojumu. Mani mulsina, ka tulki un žurnālisti nevīžo pārbaudīt elementāras lietas, piemēram, vai igauņu prezidents Tomass Ilvess ir dabūjis Laima vai Laimas slimību? Tā slimība nav parādījusies vakar, nosaukums «Laimas slimība» ir nācis no Masačūsetsas štata, kur atrodas pilsētiņa ar tādu nosaukumu un kur tā pirmoreiz konstatēta. Šim nosaukumam nav nekāda sakara nedz ar latviešu Laimu, nedz ar zinātnieku, uzvārdā Laims, vai augli ar tādu pašu nosaukumu. Tad jāsecina: cik daudz vispār es varu ticēt ziņām, kas šādi tiek publicētas? Visvairāk grēko žurnālisti, kas strādā interneta portālos. Un runa jau nav tikai par valodu, runa ir par informācijas atbilstību īstenībai. Žurnālisti taču neraksta noveļu vai epifāniju šedevrus, un tomēr... Izteiksmei tik un tā jābūt gana precīzai un skaidrai. Dažkārt ir tā, ka žurnālists pat nespēj rakstam uzlikt virsrakstu, kas būtu jēgpilns un atbilstošs.
– Protams, ja populārākais «žurnālistikas» veids ir tvitera komentārs ar 140 zīmēm, tad kādu domas dziļumu var gaidīt? Par pareizrakstību vispār nerunāsim.
– Kāds psihologs ir teicis, ka cilvēkam, kurš tikai raksta komentārus datorā, teksts fragmentējas pa rindkopām un viņam pašam kļūst arvien grūtāk uztvert tekstu, ko pats ir uzrakstījis. Fragments paliek vēl mazāks – līdz 140 zīmēm, un tad sākas rakstītā uztveres problēmas. Viena lieta, ja to dara kāds, kas mēģina pašapliecināties, nebūdams šīs jomas profesionālis, bet pavisam kas cits ir tad, ja to dara cilvēks, kas ar rakstniecību (vismaz rakstīšanu) ir saistījis savu darba mūžu. Tā, piemēram, ja es uzdziedu pie galda, tas nenozīmē, ka es konkurēju ar to, kurš to dara profesionāli uz skatuves. Bet televīzijas šovi bieži noārda šo atšķirību, un tas, kurš ērmojas, tiek uztverts gana labi un drīz vien kļūst par TV zvaigzni...
– Īpatnēja attieksme pret valsts valodu parādījusies Valsts kontrolei, kas savu atzinumu par uzņēmumu Rīgas namu pārvaldnieks (RNP) uzrakstījusi... krieviski. Mēs jau esam Krievijā vai arī VK nevar taisni nostāvēt, vai arī krieviskais teksts ir paredzēts tiem, kam īpašas grūtības ar valsts valodas apguvi?
– Es vēl saprastu, ja uzņēmumiem ar ārzemju kapitālu, piemēram, Latvijas gāzei, kopā ar pilnu atzinumu latviski būtu saīsināts variants krieviski vai vāciski. Vai tad RNP lietvedība vismaz daļēji ir krieviski? Tas ir nepārprotams pārkāpums, par ko vispār nav vajadzības diskutēt. Un izskanējušie VK aizbildinājumi, ka tas nekur neesot aizliegts, liecina par nespēju atzīt kļūdu.
– Tagad par migrantiem. Pilsonības, migrācijas un saliedētības komisija nesen secināja, ka migranti un viņu bērni nemācīšoties latviešu valodu. Turklāt arī nekādi likumi viņus uz to nespiežot. Tiek pieļauta integrācija uz krievu valodas bāzes?
– Jā, tādu likumu nav. Mēs nevaram vilkt paralēles ar bēgli no Ukrainas, kam mēs varam piedāvāt ukraiņu vidusskolu, kur viņš mācītos ne tikai ukraiņu, bet arī latviešu valodu. Tas ir viens no pozitīvajiem piemēriem, kā šī mazākumtautību skola kalpo dubultās identitātes audzināšanai – gan par Latvijas patriotiem, gan par apzinīgiem ukraiņu diasporas pārstāvjiem. Bet, ja ņem vērā, ka Eritrejas vai Sīrijas imigrantiem vienādi tumša bilde ir gan latviešu, gan krievu valoda, tad es neredzu pamatu, kāpēc mums vajadzētu stiprināt krieviskuma pozīcijas. Turklāt tiek apgalvots, ka imigranti varēšot strādāt. Kurā vietā un ko? Viņi taču neko nevarēs izlasīt, kur nu vēl saprasties ar citiem. Vai tad speciāli imigrantiem mēs kaut ko tulkosim krievu valodā? Es saprotu, varētu būt brošūras arābu vai kādā citā valodā, ar kurām patvēruma meklētājiem paskaidrot viņu tiesības. Bet vēlāk – lai viņi sāk strādāt. Ja patlaban šādu tiesisku ietvaru nav, tad tie steidzīgi ir jārada. Ja pie mums ierastos kāds cilvēks no Krievijas un mēs tiešām atzītu par bēgli, tā būtu pilnīgi cita situācija. Taču kāpēc mums vajadzētu ieguldīt līdzekļus, lai mēs Sīrijas un Eritrejas imigrantiem mācītu krievu, nevis latviešu valodu? Neredzu loģiku. Vai tad viņi taisās pēc tam skriet uz Krieviju? Visdrīzāk, ka ne. Nav manīta plūsma virzienā uz austrumiem no Zilupes. Jūsu pieminētā Saeimas komisija varētu būt izbrīnījusies, ka nav attiecīgu likumu, bet tādā gadījumā – lai tā izdara secinājumus.