Šadurskis: Nodokļiem jānāk sabiedrībai par labu

Saruna ar Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētāju Kārli Šadurski par jauno nodokli sālim un cukuram; par iespējam samazināt iedzīvotāju ienākumu nodokli; par to, vai augsti nodokļi bremzē vai, tieši otrādi, veicina attīstību, un vai Latvijā nepieciešama progresīvā nodokļu likmju skala, kā arī par veidu, kā budžetā samērā vienkārši atrast papildus 20 miljonus eiro.

– Veselības ministrs ir ierosinājis ieviest jaunu nodokli tā dēvētajai neveselīgajai pārtikai – sālim, cukuram un atsevišķiem taukiem. Kā budžeta komisija vērtē šo ierosinājumu?

– Šim priekšlikumam ir divi aspekti – veselības un fiskālais. Lieka naudiņa budžetā noderēs, bet jautājums ir – vai Veselības ministrija ir gatava pietiekami īsā laikā izstrādāt attiecīgo normatīvo bāzi, lai šis nodoklis iekļautos vienotā sistēmā. Kad, strādājot ar alkohola akcīzi, vērām vaļā akcīzes likumu, jau bija doma, ka vajadzētu ieviest akcīzi arī pārsaldinātajiem dzērieniem. Toreiz tas viss tā noslāpa, jo mums jau grūti gāja ar alkohola akcīzi un likās, ka mēs ar to pietiekami īsā laikā galā netiksim. Tagad ar šo ierosinājumu nāk Veselības ministrija. Attiecībā uz cukuru un sāli jābūt noteiktiem normatīviem, kurus pārsniedzot, varētu uzlikt papildu akcīzi šādiem produktiem. Kas attiecas uz taukiem, tad esmu skeptisks, jo, ja ķersies pie pārāk plaša spektra, tad beigās čiks vien sanāks. Jānosprauž konkrēts ceļš, pa kuru ejam.

– Ja runājam par fiskālo komponenti, tad, piemēram, sāls ir ļoti lēts produkts un, uzliekot tam pat ļoti lielu akcīzi, ienākums budžetā varētu nebūt tik liels, kā troksnis, šo nodokli ieviešot. Kā tas izskatītos?

– Akcīze būs nevis uz pašu sāli, bet izstrādājumiem, kuri, atbilstoši VM izstrādātajiem normatīviem, ir pārsālīti. Tehniski tas būtu līdzīgi kā ar alkohola akcīzi, kur tas tiek uzlikts uz izstrādājumā esošo etanolu. Tātad akcīze būtu uz izstrādājumā esošo sāls daudzumu.

– Tātad nodoklis uz šo sāls daudzumu ievērojami pārsniegtu šā sāls cenu?

– Acīmredzot. Mājsaimniece, kura grib gatavot ļoti sāļu ēdienu pati, nopērk sāli, kā tas maksā veikalā, un brūvē savā virtuvē, ko grib.

– Kāds ir gaidāmais budžeta ienākums no šiem nodokļiem?

– Tie varētu būt desmit miljoni eiro vai nedaudz uz augšu. Belēviča kungs šobrīd runā par drusku lielāku summu, bet nedomāju, ka tas ir reāli.

– Kad šis nodoklis jau varētu sākt darboties?

– Ja arī tas tiks pieņemts kopējā budžeta paketē, tad no 1. janvāra diez vai, jo jādod uzņēmējiem laiks sagatavoties. Tas varētu sākt darboties nākamgad no 1. aprīļa vai 1. jūlija.

– Vai tiks palielināta arī akcīze alkoholam un tabakai?

– Jā. Bija Finanšu ministrijas izstrādātais trīs gadu akcīzes pieauguma plāns, pie kura mēs [komisijā] sākām strādāt, iegrimstot spraigās diskusijās un lielās domstarpībās. Rezultātā likumā ir nostiprināts akcīzes pieaugums no 1. augusta. Par 2016. un 2017. gadu neesam lēmuši un ir pieņemts lēmums, ka šis jautājums tiek skatīts kopā ar budžeta paketi. Tas nozīmē, ka nākamais alkohola akcīzes pieaugums varētu būt no 2016. gada 1. aprīļa.

– Parasti dažādi ražotāju un tirgotāju lobisti cenšas panākt atsevišķām produktu grupām – vīnam, alum, stiprajam alkoholam – labvēlīgākus akcīzes nosacījumus.

– Vīnam, alum, brūvējumiem akcīzes pieaugums ir 4–5% gadā, stiprajam alkoholam nedaudz mazāk. Tas šoreiz nav alkohola lobija jautājums, bet gan izvērtējums tam, kādā veidā mazumtirdzniecības cenas pieaugums var ietekmēt gan patēriņa struktūru, gan nelegālā alkohola apriti.

– Vai šobrīd šī akcīze pa alkoholisko dzērienu grupām ir sabalansēta? Vai nav parādījušies kaut kādi pārspīlējumi vai tieši otrādi?

– Stiprā alkohola akcīzes lēnāku pieaugumu rada tas, ka kontrabanda mums praktiski ir tikai šajā segmentā. Citur tās nav, līdz ar to mēs varam diezgan droši rēķināt, cik lielā mērā akcīzes pieaugums ietekmē patēriņu un ienākumus valsts budžetā. Stiprajam alkoholam akcīzei jāpieaug mērenākos tempos, bet regulāri, gadu no gada. Ja stiprā alkohola cena veikalā mainās par 10–20 centiem, tas nevienu nespiedīs meklēt citus iegādes avotus, bet, ja pieaugums būs puseiro vai lielāks, tad tas var mainīt legālā un nelegālā alkohola proporcijas.

– Kā šis līdzsvars attiecas uz cigaretēm?

– Vēl neesam sprieduši, bet neformālā sarunā ar premjeri un finanšu ministru ir doma, ka jāiet uz priekšu. Finanšu ministrija veiks aprēķinus un nāks ar pirmo piedāvājumu. Jāņem vērā, ka šajā segmentā apmēram 30% ir nelegālais tirgus. Strauji palielinot akcīzi, kontrabandisti berzē ķepas – mums būs vairāk klientu.

– Kādas nodokļu izmaiņas tiek plānotas nākamā gada budžetā, ņemot vērā, ka pirms vēlēšanām tika solīts samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli par 1%, bet tajā pašā laikā jāpalielina izdevumi aizsardzībai?

– Moderni runājot, fiskālā telpa nākamgad būs negatīva. Līdzekļi būs jāatrod, un, godīgi sakot, neredzu iespēju nākamgad par vienu procentu punktu samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli. Šis samazinājums kopumā maksā nepilnus 60 miljonus eiro, no kuriem apmēram 12 miljoni ir valsts pamatbudžets un pārējais – ap 48 miljoni – pašvaldību budžeti. Ja ietu šādu ceļu, tad ir jāatrod veids, kā kompensēt pašvaldībām šo iztrūkumu. Es neredzu šādu iespēju. Tāpēc domāju, ka no šā ierosinājuma ir jāatsakās un tā vietā varētu runāt par sociālo iemaksu samazinājumu, šo vienu procentu punktu sadalot 0,5% uzņēmēju daļā un 0,5% darba ņēmēju daļā. Finanšu ministrijas darba grupā strādājam arī pie minimālo obligāto sociālo iemaksu mehānisma izveides. Runa ir par tiem cilvēkiem, kuri saņem atalgojumu zemāku nekā minimālā alga un mikrouzņēmuma nodokļa maksātājiem, kas paliek pilnīgi neapdrošināti pret visiem riskiem – bezdarbu, maternitāti, darba nespēju, vecuma pensiju utt.

– Vai paredzētas kādas būtiskas izmaiņas mikrouzņēmuma nodokļa likmēs?

– Darba grupā ir izkristalizējies viedoklis, ka jāver vaļā mikrouzņēmumu likums un no mikrouzņēmuma nodokļa jāizņem sociālās iemaksas, kas maksājamas atsevišķā pozīcijā, un tad arī mikrouzņēmumu nodoklis samazinātos līdz kādiem 5%. Tātad mikrouzņēmuma īpašnieks samaksā 5% no apgrozījuma plus minimālai algai atbilstošas sociālās iemaksas par visiem darbiniekiem, kas tur strādā.

– Eiropas Komisija savā ziņojumā norāda, ka Latvijā ir ļoti zems caur budžetu pārdalāmais IKP – tikai 28%, kamēr attīstītākajām ES valstīm caur budžetu tiek pārdalīts 40% un vairāk. Pretēji agrāk pieņemtajam, tagad tiek uzskatīts, ka zemi nodokļi bremzē attīstību, jo nepietiek naudas zinātnei, izglītībai, infrastruktūrai utt. Latvijā jebkuras runas par nodokļu paaugstināšanu izraisa izteikti negatīvu reakciju. Kādā veidā šo pretrunu var atrisināt?

– Visos tēriņos, kuri nāk no valsts budžeta un caur to tiek pārdalīti – veselība, izglītība, drošība –, tur mums ir salīdzinoši maz naudas. Ja paskatāmies Eurostat tabulas, tad redzam, ka augstā nodokļu sloga valstis, kur caur budžetu tiek pārdalīts līdz pat 50% no IKP, – Dānija, Beļģija, Francija, Zviedrija, Austrija, Itālija, Somija – visas ir diezgan labklājīgas valstis. Savukārt, valstis, kurās caur budžetu tiek pārdalīts zem ES vidējā, – Lietuva, Latvija, Bulgārija, Rumānija, Slovākija – ir ne tik labklājīgas valstis. Jo mazāka IKP daļa tiek pārdalīta caur nodokļiem, jo augstāka ir nevienlīdzība, mazākas sociālās garantijas.

– Tas ir skaidrs, bet kurā sektorā šos papildu līdzekļus ņemt, jo, pieskaroties jebkuriem nodokļiem, pirmā reakcija ir – nē, tur likmi palielināt nevar. Dažreiz vienīgi dzirdamas runas par iespēju palielināt nekustamā īpašuma nodokli.

– Ja paskatāmies makroskaitļos, tad redzam, ka nekustamā īpašuma nodoklis ir skaitliski salīdzinoši maza pozīcija. To var celt un kāpināt, bet tas neradīs būtisku ietekmi uz budžetu kopumā, toties daudziem cilvēkiem (piemēram, vecajiem jūrmalniekiem) radīs reālas problēmas. Tas nav risinājums. Mūsu uzņēmēji pārsvarā cieš nevis no augstiem nodokļiem, bet no ēnu ekonomikas. Ja vienā nozarē viens maksā nodokļus un otrs nemaksā, tad godīgam maksātājam peļņas norma ir tik maza, ka nav attīstības perspektīvu. Visās valstīs ar augsto nodokļu īpatsvaru ēnu ekonomika ir līdz 10%, kas mazāk ietekmē konkurenci. Latvijā šis īpatsvars ir virs 20%. Tāpēc pirmais solis ir efektīvi pasākumi ēnu ekonomikas mazināšanā, un tad nākamais solis – varam runāt par patēriņa nodokļa celšanu.

– Ko mēs ar to tieši saprotam?

– Galvenais patēriņa nodoklis ir PNV.

– Nevar teikt, ka Latvijā PVN likme – 21% – būtu salīdzinoši zema.

– Atcerēsimies diskusijas par visām pēdējām PVN izmaiņām. Kad krīzes laikā PNV cēla, tad visi vaimanāja – šausmas, šausmas, kas gan tagad notiks? Tad, kad PVN samazināja par vienu procentpunktu, lai papildus nodrošinātos pret Māstrihtas kritērijiem atbilstošu inflāciju un iestātos eirozonā, tad reakcija bija – kas tas ir? Nekas. Nodokļu celšana vienmēr ir sāpīgāka nekā labums no to samazināšanas. Ja mums izdotos veikt reālus pasākumus ēnu ekonomikas apkarošanā un investīciju piesaistē, tad mums agri vai vēlu būs jādomā arī par PVN celšanu.

– Jūs jau pieminējāt valstis ar augstu labklājības līmeni un valstis ar zemāku. Tur ir vēl viena sakritība. Visās labklājības valstīs ir progresīvā iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN) likme, savukārt plakana likme parasti ir valstīs ar zemāku labklājību.

– Latvijā ir 15% strādājošo, kas saņem zem minimālās algas. Ļoti liels skaits strādājošo saņem minimālo algu un nedaudz virs tās. Šos cilvēkus nekāda nodokļu progresivitāte neietekmēs. Algu struktūra ir smagi sablīvējusies ap minimālo algu. Ja mēneša ienākumus mēs apliktu ar kaut kādu progresīvo skalu, tad ienākums būtu niecīgs, troksnis liels, bet jēgas maz. Lielo algu saņēmējiem, kuri nestrādā valsts pārvaldē, bet privātajā sektorā, pavērtos daudz iespēju nodokļu optimizēšanai. Rezultātā ieguvums būtu mazāks, nekā skatoties exel tabulās.

– Interesanta loģika. Ēnu ekonomiku apkarojam, cīnoties ar automehāniķiem, zobārstiem un frizieriem, bet lielo algu saņēmējiem nav jēgas piemērot progresīvo nodokli, jo tie jau tāpat nodokļus «optimizēs», kā viņiem izdevīgāk.

– Ja runājam par ēnu ekonomikas apkarošanu, tad tur ir divas galvenās jomas – PVN izkrāpšanas shēmas un mazumtirdzniecības kases aparāti. Ja mēs spētu atrisināt šīs divas lietas, tad ēnu ekonomikas īpatsvars mums nokristu par pieciem procentu punktiem. Atgriežoties pie IIN, pirmais solis būtu jāveic ienākumu ikgadējā deklarēšanās, un ar progresīvo skalu varētu aplikt gada ienākumus.

– Vai tas nozīmē, ka līdz nākamajam vēlēšanu ciklam progresīvo IIN likmi nav paredzēts ieviest?

– Pie Latvijas algu līmeņa īpatnībām mums daudz svarīgāks ir diferencēts IIN neapliekamais minimums, kas dos mērķētāku injekciju tieši maznodrošinātajā sabiedrības daļā. Lielo algu saņēmēji, ja viņiem nebūs neapliekamā minimuma, drusku paraudās pie pirmās algas, bet turpmāk iztiks. Mazo algu saņēmējiem tas būtu būtisks ieguvums.

– Kā tas varētu izskatīties skaitliskā izteiksmē?

– Normāla situācija būtu, kā daudzviet civilizētajā pasaulē, ka no minimālās algas vispār nav jāmaksā nekādi nodokļi.

– Kad uz to varam cerēt?

– Ar laiku. Es ļoti priecātos, ja mēs valdošajā koalīcijā un valdībā spētu panākt konsensu un iet uz šo vispārējo ienākumu ikgadējo deklarēšanu.

– Kāpēc cilvēku, kurš saņem jau tā minimālo algu, vēl nepieciešams apgrūtināt ar kaut kādām ikgadējām deklarācijām?

– Deklarācija varētu būt ļoti vienkārša, jo VID par katru strādājošo visu jau zina. VID varētu izsūtīt veidlapu, kuru paraksta un nosūta atpakaļ, ja visam tam piekrīt. Ja ir kaut kas papildus deklarējams, to pieraksta klāt un nosūta.

– Tātad nākamajā gadā nodokļu sistēmā būtiskas izmaiņas nav gaidāmas?

– Tā to var teikt. Man gan ir viena ideja. Man ir bijusi neformāla saruna ar Ministru prezidenti un finanšu ministru, un neviens nav šai idejai pateicis nē. Mums ir sociālo iemaksu griesti, kas būtībā ir nodokļu regresivitāte. Šiem griestiem ir loģisks pamatojums – ja nav griestu, tad pie ļoti lielām iemaksām ir milzīgas izmaksas risku iestāšanās gadījumā. Mans ierosinājums būtu – izmaksām no sociālā budžeta atstāt visu, kā ir, bet atcelt iemaksu griestus. Tas, kas ir virs pašreizējiem griestiem, vairs nebūtu sociālā iemaksa, bet to varētu nosaukt, piemēram, par solidaritātes, labklājības vai bagātības nodokli, kas aizietu vispārējā valsts budžetā. Tur ir no 20 līdz 30 miljoni eiro. Tas būtu viens sociāli taisnīgs pasākums.

– Atgriežoties pie sāls un cukura nodokļa, vai ieņēmumi no tā kaut kādā veidā tiks novirzīti tieši veselības aizsardzībai?

– Akcīzes ieņēmumi, kas papildus varētu tikt iekasēti no paaugstināta sāls un cukura daudzuma produktos, būtu jānovirza veselības aizsardzības budžetā. Varbūt ne strikti – te ieņēmām 25 miljonus, tad še tev, Belēvič, 25 miljoni, rosies, bet tā, lai var sajust, ka šis nodoklis nāk sabiedrībai par labu.