Bislans Abdulmuslimovs: par valdības vadītāju būtu jākļūst Anrijam Matīsam
Par Saeimas vēlēšanu rezultātiem, situāciju Latgalē, valdības veidošanu, Krievijas sankciju ietekmi uz Latvijas pārtikas ražotājiem saruna ar uzņēmumu grupas AB Holding īpašnieku, čečenu izcelsmes uzņēmēju Bislanu Abdulmuslimovu.
– Kā jūs vērtējat 12.Saeimas vēlēšanu rezultātus?
– Teikšu tā – šajās vēlēšanās Zaļo un zemnieku savienībai lielus panākumus nodrošināja Aivars Lembergs. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš ir ietekmīgs tautsaimnieks. Faktiski viņš ir ietekmīga tautsaimnieka zīmols Latvijā. Tautsaimnieks ir cilvēks ar mugurkaulu. Lembergam tāds ir. Es viņu varētu salīdzināt ar Henriju Fordu, tiesa gan, atšķirība ir tā, ka Henrijs Fords vispirms darbojās tautsaimniecībā un tad devās politikā, bet Lembergam ir otrādi. Es uzskatu – ja viņš nodarbotos tikai ar tautsaimniecību, nevis politiku, tad... viņam Eiropā vispār nebūtu konkurentu. Tik augsta līmeņa tautsaimnieka Eiropā šobrīd vispār nav, jo Eiropā ir smaga līderu krīze. Skatieties, Ungārijas premjers Viktors Orbans ir personība, un viņu uzreiz metas noknābāt. Personību krīzei Eiropā ir vairāki iemesli, es pat teiktu, lāsti: interneta ietekme, freidiskais pieņēmums, ka visu var izskaidrot ar psihoanalīzi, tolerance pret homoseksuāļiem, fašisms, pēckara pazemotā Vācija un tās zemapziņā gruzdošā vēlme atspēlēties... Arī vēlēšanu rezultātus Latvijā noteica kompleksi, kas ir tautas zemapziņā, kuri sakņojas nemitīgajā vēlmē lūkoties pagātnē.
– Runājot par vēlēšanām, nevar apiet balsu pirkšanas skandālu. Tas guļ kā ļoti netīra ēna pār Vienotību.
– Mani šis skandāls uzvedina uz pārdomām par ko citu: ciktāl vispār ir novesti cilvēki Latgalē, ka viņi pārdod savu balsi, savu politisko izvēli, savu nākotni par pieciem eiro? Es domāju, pat nabadzīgākie čigānu tabori Rumānijā vai Ebolas mocītie afrikāņi par pieciem eiro savu balsi vēlēšanās nepārdotu. Kas tas ir?! Tā ir slimība – savu nākotni par pieciem eiro pārdot! Šeit atsedzas ļaunuma sakne – tauta Latgalē ir gatava pārdoties par šņabja pudeles cenu. Būtiskākais nav tas, vai Dzintars Zaķis ir kaut ko pircis vai nav. Būtiskākais ir tas, ka Vienotības kā valdošās partijas politika ir novedusi daļu tautas līdz tādam stāvoklim. Šeit būtu jāsauc talkā visi iespējamie dakteri un konsiliji, lai šo situāciju labotu.
Laimdota Straujuma jau var ticēt Dzintaram Zaķim, kurš saka, ka balsis nav pircis. Bet es zinu, ka Latgalē ir ļoti daudz cilvēku, kas dzīvo zem nabadzības robežas. Un viņi ir novesti līdz tam, ka ir gatavi pārdot savu balsi. Politiķiem nav jāvirza šis jautājums savas darba kārtības pirmajā vietā, jo svarīgākais jautājums ir tautas labklājība. Lūk, ar ko viņiem jānodarbojas. Ar balsu pirkšanas skandālu lai nodarbojas Drošības policija.
– Ja jūs sakāt, ka balsu pirkšana ir blakne nabadzības slimībai, tad kāda būtu jūsu recepte, lai uzvarētu slimību?
– Vienkārši – nav jāskatās pagātnē, vajag pie varas laist jaunos, uzņēmīgos. Laimdota Straujuma bija lieliska Valsts prezidenta izvēle Ministru prezidenta amatam pēc Zolitūdes traģēdijas. Tautai bija nodarīta milzīga trauma, un tikai mierīga, līdzsvarota, mātišķa sieviete varēja situāciju glābt. Straujuma prata nomierināt satrauktos sabiedrības prātus, un tas bija viņas lielākais panākums. Bet tagad – es nepiekrītu, ka tagad Latvijai vajag ieslīgt mierīgā pašapmierinātībā. Sabiedrībai taču nav mūžīgi jālieto antidepresanti!
– Kuri tad būtu tie jaunie, uzņēmīgie? Latvijas politikā paaudžu maiņa vēl nav notikusi.
– Vienotībā ir personības, kurām nevajadzētu pazust no politiskās skatuves kopā ar brūkošo partiju. Es uzskatu, ka par valdības vadītāju būtu jākļūst Anrijam Matīsam. Viņš ir ilgstoši strādājis valsts pārvaldē – gan kā valsts sekretārs, gan ministrs, viņam piemīt visas valsts krīzes menedžerim vajadzīgās īpašības. Blakus viņam varētu strādāt divi vicepremjeri, lai būtu skaidra varas pēctecība situācijās, kad Ministru prezidents atrodas ārpus valsts, un arī skaidri iezīmējot valdības darba prioritātes. No šobrīd valdības sarunās figurējošiem vārdiem es šajos amatos redzu divus cilvēkus – Danu ReiznieciOzolu un Jāni Dūklavu. Manuprāt, šie trīs cilvēki valdības priekšgalā nodrošinātu trīs valstij vajadzīgas lietas: līdzsvarotību, attīstību un izaugsmi. Tāda ir mana recepte. Bet vai mani gribēs sadzirdēt – tas jau ir cits stāsts.
– Jums piederošie uzņēmumi ir vieni no lielākajiem pārtikas ražotājiem Latvijā. Šobrīd Krievijas sankciju dēļ pārtikas nozare Latvijā cieš vislielākos zaudējumus. Jūs jūtaties nolikts zem sitiena?
– Pēc būtības es jau gandrīz vienīgais arī esmu zem sitiena – Rēzeknes gaļas kombināts cieš ļoti lielus zaudējumus aizvērtā Krievijas tirgus dēļ.
Mans izteiktais ierosinājums valdības ministru izvēlei izriet no situācijas, kādā nonākusi manis pārstāvētā nozare un es kā uzņēmējs. Redziet, es netaisos politiķus uzpirkt un sūtīt lobijus, lai ministrus, politiķus spiestu darīt savu darbu. Viņiem ir jāsaprot, ka, palīdzot virzīt Latvijā saražoto produkciju ārvalstu tirgos, viņi veicina valsts un tautas labklājību. Tas ir viņu pienākums. Es uzskatu, ka šiem pieminētajiem trim politiķiem ir šī pienākuma apziņa un viņi ir spējīgi izveidot komandu, kur būs arī citi ar tādu pašu pienākuma apziņu.
Saprotiet, ja es lūgšos – «godātais kungs, lūdzu, lūdzu, palīdziet Rēzeknes gaļas kombinātam», to jau var uzskatīt par sava veida korupciju. Bet es nevēlos ar to nodarboties. Politiķim, ministram tas ir jādara pašam – ar entuziasmu, ar bezkaunību, pastumjot malā leišus un poļus, kas laužas Latvijas uzņēmumu tirgus nišā! Jo politiķim jāsaprot – mēs, uzņēmēji, nodrošinām darba vietas un ieņēmumus budžetā, viņš strādā nevis mūsu, bet Latvijas nacionālo interešu labā!
– Jums ir ļoti plašs skatījums uz to, kas ir vai nav korupcija.
– Man? Nē, manuprāt, citiem ir – tāpēc jau mums tā daudzi cenšas iedabūt konkrētus cilvēkus pie varas – lai dabūtu valsts pasūtījumus, dotācijas un ko vēl ne. Atcerieties, pietika Uldim Krievāram būt Valda Dombrovska padomniekam, un uzreiz viņš varēja dabūt pārdesmit miljonus eiro savam Latvijas pienam! Kāpēc to naudu nedeva Rīgas piena kombinātam, kas ir liels uzņēmums ar teicamām rekomendācijām?! Kāpēc Preiļu sieram nedeva?! Es šeit saskatu visīstāko korupciju. Brīnos, ka neviens nesēž.
Bet liekulības gan mums netrūkst – piemēram, Danu ReiznieciOzolu par ekonomikas ministri likt nedrīkstot, jo viņai vīrs, lūk, ar ministriju saistītā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā strādā! Bet Dombrovskim ar Krievāru – visu drīkst! Kur skatās Streļčenoks?! Kur skatās Maizītis?! Kur visas tieslietu struktūras?! Ā, nu ja, pareizi, viņiem jau nav laika, viņiem jādzenājas pakaļ Lembergam, viņiem jādzenājas pakaļ man! Nu, nu...
– Jūs nosaucāt trīs savas cerības. Ir vēl kāds? Šajās vēlēšanās bija arī tāds fenomens kā Artuss Kaimiņš, kurš spēja no 35. vietas sarakstā pacelties uz pirmo. Jūs domājat, ka viņš savu politisko resursu arī spēs piepildīt?
– O, priecājos par šo jautājumu. Artuss Kaimiņš ir lielisks aktieris, īsts brīnumbērns. Ar preses starpniecību varu vērsties pie viņa ar lūgumu: nevajag taisīt parlamenta komisiju Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanai. Ar Zolitūdes traģēdiju saistās ļoti lielas cilvēku ciešanas. Lai bojāgājušiem ir vieglas smiltis, nevajag tur jaukties.
Bet ir gan cits jautājums, kam viņš varētu pievērsties: kāpēc Liepājas metalurgam ir jāmaksā konsultantu kantorim Prudentia divi miljoni eiro? Kāpēc faktiski katram Latvijas iedzīvotājam ir jāsamaksā Prudentia pa vienam eiro?!
– Prudentia taču meklēja investorus....
– Kas tie tādi par zelta padomiem?! Kā viņi investorus meklēja?! Caur internetu? Komisija ir jāveido tūliņ, kamēr vēl tā naudiņa nav no valsts budžeta aizpeldējusi! Tas ir Saeimai jādara, jo man nav ticības, ka tiesībsargājošās institūcijas ar to nodarbosies. Kurš par šādām summām ar Prudentia līgumu parakstīja? Dombrovskis un Vilks! Cietumā tādus! Kur Streļčenoks skatās?! Viņa birojs taču saucas Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. NOVĒRŠANAS! Tātad tas ir viņa tiešais pienākums – novērst skaidri redzamu korupcijas gadījumu. Tūliņ, tūliņ, lai jaunais Saeimas spīdeklis Kaimiņš raksta iesniegumu Streļčenokam – novērsīsim valsts naudas izsaimniekošanu!
– Valdība nupat kā solīja nākt pretī visiem uzņēmumiem, kas cietuši Krievijas sankciju dēļ. Kā palīdzība izskatās praksē? Rēzeknes gaļas kombinātam jau ir palīdzēts?
– Pirms Saeimas vēlēšanām visi solīja – būs kompensācijas! Straujuma solīja, Andris Vilks solīja, Vjačeslavs Dombrovskis solīja, visi solīja – tādu unisonu, pat Līgo dziesmas dziedot, nedzirdēsi, kā vienā balsī visi dziedāja par atbalstu Latvijas pārtikas ražotājiem.
Bet praksē... Neviens nezina, kā to realizēt. Paskaidrošu – 15% no Rēzeknes gaļas kombināta apgrozījuma nonāk Krievijā. Valsts iestādēm, Valsts ieņēmumu dienestam, par to ir ļoti viegli pārliecināties, visi dati ir viņu datoros – viens klikšķis, un tas ir redzams. Mēs nosūtījām VID vēstuli ar lūgumu par nodokļu atvieglojumiem. Bet viņi mums atbild: pierādiet! Kas mums jāpierāda? Ka nevaram ar Krieviju tirgoties?
Es domāju, ka valdības palīdzība Krievijas skartajiem uzņēmumiem Latvijā ir goda lieta. Ja reāli pirmsvēlēšanu solījumi netiks pildīti, tad tas pilnībā sagraus uzņēmēju ticību ne tikai šai, bet arī nākamajai valdībai ar Vienotību.
Ja uzņēmēji nesaņems solīto palīdzību, tad neviens man nevar aizliegt domāt, ka VID attiecīgs rīkojums – noslīcināt labo nodomu birokrātiskā papīru būšanā – ir dots no valdības puses. Zinot Vienotības augstprātību un lepnību, es par to nebrīnīšos. Bet tad ar savu augstprātību un atļaušanos nepildīt tik konkrētu priekšvēlēšanu solījumu viņi izdara lāča pakalpojumu paši savai partijai.
Es jums svinīgi solos – es neatstāšos no solījuma par palīdzību uzņēmējiem. Es informēšu presi, stāstīšu par katru VID vēstuli un atrakstīšanos. Es ziņošu par visu kā Pavļiks Morozovs. Un arī tad, ja tiešām palīdzība atbildīs solījumiem, es paziņošu – cepuri nost, viss ir kārtībā. Bet es negribu, lai mani kā uzņēmēju, it kā piedāvājot palīdzību, pazemo. Es netaisos tikties ar politiķiem, lūgties un ubagot, lobēt, vai lai Pārtikas ražotāju asociācijas vadītājs Didzis Šmits kaut ko lobē. Nekāda tirgus ar politiķiem nebūs. Jo šāda tirgošanās – mēs tev palīdzību, tu mums atbalstu pirms vēlēšanām – tā ir pūstoša liekulība. Es gribu, lai tā beidzas.
– Krievijas embargo pienam un gaļai pagaidām neattiecas uz Latvijas šprotēm. Vai jautājums varētu aktualizēties?
– Neapšaubāmi. Nākamgad sākas Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā, un jautājums par sankciju paplašināšanu var tieši skart arī Latviju. Neskatīsimies uz «šprotu jautājumu» šauri – jāņem vērā, ka šprotu ražošana un eksports ir tikai redzamā daļa – no tās pārtiek gan zvejniecība, gan skārda iepakojuma ražotāji, gan transporta loģistika. Ja visas šīs nozares cieš, tas ir ārkārtīgi liels kaitējums Latvijas ekonomikai. Pēc būtības – krahs.
Situāciju būtu varējusi glābt drošības spilvena – attīstības bankas – izveide, kaut vai uz Citadeles bāzes, un par to es runāju jau pirms pieciem gadiem. Bet tagad – Vienotība notirgoja Citadeli par sviestmaizi, principā – izsaimniekojot nodokļu maksātāju naudu.
– Žurnālā Forbes jūs pirms vēlēšanām nācāt klajā ar ideju par eksporta ministra posteņa izveidi. Uzstājat uz to?
– Protams. Tā ir nepieciešamība, ko mūsu kaimiņvalstis jau ir apzinājušās. Igaunijā, Somijā un, cik man zināms, no nākamā gada arī Lietuvā šādas institūcijas jau ir izveidotas. Eksporta valsts ministram būtu jāstrādā ārlietu ministra pakļautībā. Bet es diemžēl nevaru nosaukt nevienu cilvēku no pārtikas ražotāju asociācijas, kuri vēlētos šodien strādāt kopā ar ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču.
– Jūs domājat, ka jūsos ieklausīsies?
– Es nevienu politiķi netaisos lūgties. Eksporta ministra amata izveide ir saprātīga un laba ideja. To atbalstu es kā lielākais uzņēmējs pārtikas ražošanas nozarē, un to atbalsta pārtikas ražotāju asociācija. Un patiesībā nevis uzņēmējiem bija jāpiedāvā šī ideja politiķiem, bet otrādi.
Vēl vairāk – es pat domāju, ka šo amatu varētu uzticēt Saskaņas pārstāvim. Lai taču pierāda, ka viņi spēj praktiski realizēt savus labos kontaktus ar Krievijas un Ķīnas vadošajām partijām. Es ne par ko neaģitēju, tas, protams, ir sarežģīts politisks jautājums. Bet asociatīvi – Saskaņas nelaišana pie varas izskatās tāpat, kā visiem banketa dalībniekiem likt samaksāt par viesībām proporcionāli savu uzlūgto viesu skaitam, bet pēc tam lielāko maksātāju pie galda nelaist. Situācija ar Saskaņas dzīšanu prom no varas galda ir šķeltniecība, un tam var būt arī neprognozējamas sekas. Un tas valstij nav vaja dzīgs. Tuvojoties valsts svētkiem 18. novembrī, es aicinu atcerēties Raiņa vārdus no poēmas Daugava: «Turēt vajag to, ko guvām. Uzcelt vajag to, kas postīts.»