Nedēļas nogalē iesākusies koncerttūre Draugs, nejautā. Alfrēds Vinters, kas ir draisks un rotaļīgs dziesmu stāsts 30. gadu kabarē stilā. Tā horeogrāfe ir vienmēr smaidīgā Ieva Kemlere, kura šajā izrādē redzama arī uz skatuves – sev ierastajā dejotājas lomā.
Uzvedums kabarē stilā
Koncertuzvedums ir veltīts leģendārajam mūziķim un komponistam Alfrēdam Vinteram un viņa šoruden atzīmējamajai 110 gadu jubilejai. Gaujas laivinieks, Trīs vītušas rozes, Kā var aizmirst, Pasta balodītis, Antons un citas - šīs dziesmas zina visi, taču droši vien ne visi zina, ka tās ir Alfrēda Vintera rakstītas. Kabarē koncertstāstā ir gan dzīvespriecīga bohēma un saldsērīga vientulība, gan nevainīgs flirts un kvēla ilgošanās, bet pāri visam - tēvzemes mīlestība. Uz skatuves to izdzīvos, izdziedās un izdejos Ieva Pļavniece, Mārtiņš Brūveris, Rihards Lepers, Annija Putniņa, Mārtiņš Ruskis, Kristīna Zaharova, Ieva Kemlere, Rolands Šteinbergs un Oranžo meiteņu trio. Režisors - Valdis Pavlovskis, par muzikālo ietērpu gādā Mārcis Auziņš, bet horeogrāfe ir Ieva Kemlere. «Strādājam roku rokā ar režisoru, kas iesākumā izstāsta kopējo ideju, ko viņš vēlētos no šā koncerta, bet pēc tam visus ciku-caku smalkumiņus izstrādāju es, protams, sadarbībā ar mūziķiem. Mārcis man iepriekš atsūtīja aranžijas par muzikālajām tēmām, kādas viņš grasās veidot, pēc tam tās izanalizēju, lai zinātu, kurā vietā vai taktī dziedātājs atradīsies un ko darīs - tas ir mans galvenais darbiņš,» skaidro Ieva. «Horeogrāfs jau nemāca tikai deju solīšus, bet veido arī attiecīgo numuru - iestudē kustību partitūru, kas konkrētajā brīdī jāveic, lai šis stāsts būtu vizuāli saprotams.»
Droši vien profesionālai dejotājai nav viegli iemācīt deju soļus dziedātājiem? «Šajā gadījumā man ir ļoti paveicies, jo uzvedumā nav tikai dziedātāji, bet arī aktieri, turklāt gan Annija Putniņa, gan Kristīna [Zaharova] ir pabeigušas skolas ar aktieriskām un arī dejas ievirzēm, līdz ar to ar viņām viegli strādāt - tikai Mārtiņš Ruskis ir papildus skolojams,» smejas Ieva. «Taču lielāko darbu horeogrāfijā iznesīsim paši - es ar savu deju partneri [Rolandu Šteinbergu].» Ieva bija horeogrāfe arī šā gada sākumā uzvestajā Eduarda Rozenštrauha simtgades koncerttūrē Bij vasara toreiz tik zaiga, kur tomēr darbiņš bijis vieglāks: «Rozenštrauhā bija ļoti vienkārši - uz pirmo pantiņu saejam kopā, uz otro viens no otra paejam nost, uz trešo viens pagrieziens, un viss. Jaunajā programmā mācu arī čarlstonu, un, kā izrādās, mūsdienu paaudzei to izpildīt ir diezgan sarežģīti. Iedomājies, 20.-30. gados taču visi čarlstonu laida ballītēs! Bet iemācīt var.»
No klavierēm līdz horeogrāfijai
Ieva Kemlere plašākai publikai kļuva pazīstama pēc dalības šovā Dejo ar zvaigzni, kura trešajā sezonā kopā ar Aināru Ančevski pat uzvarēja. Dejo viņa jau no bērnības. «Laikam biju jau dzimusi ar dejošanu sirdī,» domā Ieva. «Es biju tāds bērns, kas mājās nevarēja nostāvēt mierā - pat vēl neko nesaprotot no dejošanas, jau esot pa māju izmēģinājusi dažādus griezienus. Mammu visi bakstīja - tā meitene taču kaut kur jāsūta! Tā nu mani aizveda uz dejošanas nodarbībām,» smejoties atminas Ieva. Tā kā patikusi kustība savienojumā ar mūziku, paralēli meitene sūtīta skoloties arī mūzikas skolā - iesākumā dzimtajā Dzērbenē, bet vēlāk, kad ģimene pārcēlusies dzīvot uz galvaspilsētu, Cēsīs un Rīgā. Tā nu Ieva kļuvusi par diplomētu pianisti. Arī citas radošās sfēras viņai nav svešas. «Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskolā esmu mācījusies arī mākslu. Šī skola tolaik darbojās tikai gadu, un tur bija ļoti brīvi domājoši pasniedzēji, kas necentās uzlikt kādus rāmīšu. Atceros, ka bija 1. septembris, un mēs uz pirmo nedēļu vienkārši aizbraucām plenērā zīmēt. Apguvu zīmēšanu, gleznošanu, veidošanu, kompozīciju un pārējos mākslas pamatus. Diplomdarbā veidoju, man bija komplektiņš - kafijas kanniņa un divas krūzītes.»
Jau no skolas laikiem metusies sporta deju apguvē, vēlāk Ieva tās kādus 12 gadus mācījusi arī citiem, lai gan bijusi pat doma dejošanu pamest. «Beidzot vidusskolu, uzmācās jautājums - kā pelnīt, kā nodrošināt sev iztiku, kā dzīvot?! Iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē, lai mācītos arhitektūru. Nomācījos divus gadus, bet mani ievilka atpakaļ dejotāju vidē: kāda skolotāja uzaicināja pastrādāt ar bērniem - tev taču tik labi sanāk! Nenoturējos. Strādāju ar grupām, ar pieaugušiem cilvēkiem, ar bērniem - visādi, katru vakaru līdz pat desmitiem. Braukāju, jo man bija grupiņa arī ārpus Rīgas. Man bija nenormāls piekusums, sapratu, ka jūtos šausmīgi izpumpēta. Nolēmu to pamest, lai atvilktu elpu mākslinieciskām izpausmēm. Un tā arī notika! Valērijs ar Agitu [Mironovi] vāca dejotājus šovam Dejo ar zvaigzni, kas bija uz sporta deju bāzes. Kā horeogrāfe būtībā sāku strādāt jau šovā, jo to, ko varēja redzēt televīzijā, izdomājām taču mēs, dejotāji! Pēc pirmā šova iestājos Latvijas Mūzikas akadēmijas Horeogrāfijas nodaļā. Lielākoties mācības bija uz klasiskā baleta bāzes, un akadēmijā sapratu, cik tas ir interesanti, ja nav strikti jāpieturas tikai pie viena stila, piemēram, tango, bet to var samiksēt arī ar modernajām dejām, klasiskā baleta elementiem un citiem stiliem, kas rada interesantu ķīmiju,» stāsta Ieva.
Diplomdarbam viņa izveidojusi 45 minūšu garu izrādi Dvēseles tango, kas rādīta Operas mazajā zālē, taču līdz savas dejas izrādes iestudēšanai vēl nav nonākusi. «Man pēc akadēmijas iestājies tāds kā pārdomu laiks, kas, iespējams, ir mazliet ievilcies,» atzīst Ieva Kemlere. «Dejas izrādes ir personīgā māksla, bet es esmu ļoti prasīga pret sevi un negribu taisīt šādu mākslu tikai tāpēc, ka tā pieņemts vai tā stilīgi izskatās. Taču visu šo laiku esmu strādājusi dažādos projektos, un, manuprāt, tas ir izcils treniņš, kad neesi viens, bet tev apkārt ir komanda - režisors nāk ar savu ideju, kuru es realizēju. Jā, ir šāda vēlme [par savu dejas izrādi], nu jau kādus divus gadus tāda ir, un paralēli visiem šiem projektiem tā arī top. Es ļoti ceru, ka pavasarī to palaidīšu apskatei.»
Par savu hobiju dejotāja saka vienkārši - tas ir mans darbs! «Es nevaru nodalīt darbu no hobija, jo darbs - tā pie viena ir arī mana dzīve!
Cik ilgi? Līdz sirmam vecumam!
Dejošana prasa teicamu sportisko formu. «Daudziem šķiet - ai, kas tad tur, tā taču tikai deja! Nē, sporta dejas - tas tiešām ir reāls sports!» norāda Ieva. «Mums treniņnometnēs jau astoņos no rīta bija kārtīgs kross, visu dienu pamatīgi treniņi un spēka vingrinājumi. Pēc tām vidusskolā līdzīgas distances varēju skriet, pat neiesildoties. Man gan sports patika. Vienmēr piedalījos visās sporta dienās, ir pat čupiņa ar diplomiem par izcīnītajām pirmajām un otrajām vietām, jo man vienmēr bijis mērķis būt pirmajai. Arī šobrīd ar savu otru pusīti braucam ar velosipēdiem, ziemā ar distanču slēpēm. Pat vakaros pēc garākas darbadienas ap desmitiem - aiziet, braucam uz Lucsavsalu, noslēpojam kādus 15 kilometrus un tikai pēc tam mājās! Tas ir forši, jo sports iedod kustību, asinis ķermenī sāk riņķot un vari daudz vairāk izdarīt.»
Par savu hobiju dejotāja saka vienkārši - tas ir mans darbs! «Es nevaru nodalīt darbu no hobija, jo darbs - tā pie viena ir arī mana dzīve! Ja arī kaut ko daru ārpus darba, tas vienalga kaut kā ir ar to saistīts,» saka Ieva. Ar savu deju partneri Rolandu Šteinbergu, ar kuru dejo kopā jau gadus divpadsmit, Ievu aicina uzstāties arī dažādos korporatīvajos pasākumos. «Starp citu, viena no pēdējos gados pieprasītākajām dejām tajos ir tieši čarlstons! Retro laiki atgriežas. Ejošs ir arī tango, arī salsa, bet sākām savulaik ar latino programmu. Taču manā gadījumā - ja vajag, piedalos arī projektos ar, piemēram, laikmetīgo deju. Tāpat esmu kādus divus vai trīs gadus dejojusi arī moderno baletu, kas ir pavisam cita sfēra.» Tiesa, dejošana šķiet gados jauno nodarbe, kam gan Ieva Kemlere nepiekrīt: «Mēs esam pieraduši skatīties uz gados jauniem dejotājiem, kas lēkā un vingro uz deju plača, bet īstā sajūta, manuprāt, ir tikai pēc 30. Nesen LTV rādīja ļoti labu filmu Pēdējais tango. Tajā bija stāsts par kādu pāri, kas bija dejojuši tango visu dzīvi, un galvenais motīvs bija tāds: ja kaut kas ir dziļi sirdī, tas ir līdz kapa malai. Šajā filmā kungs, kuram bija jau pāri 80 gadiem, mācīja horeogrāfijas un arī pats joprojām dejoja. Ļoti iespējams, ka es arī tā varētu - līdz sirmam vecumam!»
Ieva Kemlere
Dziesmu stāsta Draugs, nejautā. Alfrēds Vinters horeogrāfe
Dzimusi 1984. gada 10. jūnijā Cēsīs. «Esmu no Dzērbenes, tas ir Cēsu pusē. Ļoti brīnišķīga, skaista vieta! Vispār jau viss Vecpiebalgas novads ir ļoti skaists. Arī tagad bieži braucu pie mammas uz turieni atpūsties»
Izglītība: Dzērbenes sākumskola (1991-1995), Rīgas Centra daiļamatniecības pamatskola (1995-2000), Rīgas 49. vidusskola (2000-2003), Rīgas Tehniskā universitāte, Arhitektūras fakultāte (2003-2005), Latvijas Mūzikas akadēmija, Horeogrāfijas nodaļa, bakalaura grāds (2008-2012). Dzērbenes mūzikas skola (1990-1994), Alfrēda Kalniņa Cēsu mūzikas skola, klavieru specialitāte (1994-1995), Rīgas pilsētas 1. Mūzikas skola, klavieru specialitāte (1995-1999)
Horeogrāfe un dejotāja televīzijas šovā Dejo ar zvaigzni, 2008., 2010. un 2012. gadā. Kopā ar aktieri Aināru Ančevski uzvarējusi šovā Dejo ar zvaigzni 3
Kopš 2003. gada deju pedagoģe, galvenokārt sporta un Latīņamerikas dejās. Latvijas Sporta deju federācijas izlases dalībniece (1998-2006). Nozīmīgākie panākumi kā dejotājai - trešā vieta Latvijas čempionātā pieaugušo grupā Latīņamerikas dejās (2003), otrā vieta Latvijas reitingā pieaugušo grupā standarta dejās (2006)
Kopš 2008. gada apguvusi un dejojusi dažādus deju stilus, tostarp Indras Reinholdes modernā baleta izrādēs Bolero, Gaisma un pelni, Klaunu dienasgrāmata, Gulbja dziesma u.c., kā arī Viktora Runtuļa iestudētajās muzikālajās izrādēs Cabaret «Bombaloo» un Cabaret Picalo
Mākslinieciskā vadītāja un horeogrāfe iestudējumiem Promenādes stāsts un Mīlestību vai naudu (2013-2014), koncerta iestudējumam Jāņa Petera teātra dziesmu gadatirgum Spraud man puķi (2016), koncertam Manas tautas likteņdziesmas (2016), koncertuzvedumam Streiča kinonakts mistērijas (2017), Eduarda Rozenštrauha simtgades koncertam Bij vasara toreiz tik zaiga (2018) u.c.
Koncerttūres Draugs, nejautā. Alfrēds Vinters norises vietas un datumi: 12. oktobrī Valmierā, 13. oktobrī Krustpilī, 19. oktobrī Tukumā, 20. oktobrī Jelgavā, 21. oktobrī Alūksnē, 26. oktobrī Aizkrauklē, 28. oktobrī Liepājā, 3. novembrī Madonā, 4. novembrī Rīgā, kultūras pilī Ziemeļblāzma.