Šovasar pie sava debijas atskaites punkta beidzot tikusi arī grupa, kuras nosaukumu cenzūras (un arī sabiedrībā pieņemto uzvedības normu dēļ) rakstīt nav pieņemts, taču katrs pats viegli var nojaust, kas slēpjas aiz zvaigznītēm. Vai izlasīt to uz albuma vāka.
Neķēpājoties ar sīkumiem, “P” bliezuši ārā uzreiz divus albumus un praktiski vienlaicīgi: jūnijā izdevumu “P****i nāk” ar 13 kompozīcijām un jūlijā “Dzīve ir skaista” ar deviņiem skaņdarbiem. Stilistiski - eksperimentālais pankroks ar psihedēlijas iezīmēm, lai gan šo grupu ievietot kādos žanra rāmjos ir nereāli. Un arī nevajag.
“Pēc sūri pavadītiem trīs gadiem nemainīgā sastāvā, visi četri bītli (ar piekto aizkadrā) ir sasnieguši atskaites punkta ejakulāciju, publicējot caurklausāmos audiālos karagājienus pret komercstandartiem,” tā šos albumus pieteikusi pati grupa. “Abos digitālajos rimbuļos saklausāmas pankroka, graindkora, “d-beat”, kameransambļa un klasiskās, radio roka, “drone doom”, šlāgera, džeza un eksperimentālās mūzas silueti, pie to radīšanas pielaižot kokles, vijoles, čella, trompetes, klarnetes, ģitārmūzikas un perkusiju mūziķus.” Noticējāt? Ja nē, tad lieki, jo šajos albumos tiešām ir varens mikslis no visa (vai gandrīz visa) šeit minētā.
Neliela atkāpe. Grupa izveidota 2022. gadā, un, neskatoties uz trakulīgo mūziku, tajā spēlē visnotaļ pieredzējuši mūziķi ar “diskultūristu” vadoni Dāvi Avotiņu (spēlē arī grupā “Smertj”) un ģitāristu Gustavu Gailīti (“Advanced Blues”) priekšgalā, pie basa ir kāds Armands, savukārt pie bungām - Dāvis Bikšus, kurš šobrīd ir pie sitamo instrumentu krāvuma arī “death’n’roll” blicē “Sanctimony”. Turklāt pirmais no minētajiem Dāvjiem savējiem izkārtojis neskaitāmus koncertus ārpus dzimtās zemes robežām, tostarp Austrijā, Polijā (festivāls “Queer Week”), Zviedrijā (“Fragile Mountaine”) un citur. Pieredze viņiem ir, jauda arī.
Albumu “P****i nāk” atstāsim klausītāju pašu izvērtēšanai (tas pieejams vietnē Bandcamp) - tas ir pavisam, pavisam eksperimentāli eksperimentāls pankroks, kas laikam radies mēģinājumu telpās un atbilstošu vielu stimulēts. Savukārt otrs albums ir apskatāmāks (tas pieejams arī Spotify), jo tajā “P” tomēr radījuši kaut ko daudzmaz formulējamu.
Ja kāds sadomātu tikai garāmejot “uzmest ausi” šim “P” sacerējumam, tad pēc pirmās dziesmas droši vien nodomātu, ka tas ir kāds džeza albums - ievadošajā dziesmā “Gāzes dienests” tikai pēc četrarpus minūšu ilga skanējuma sākas īsts un kārtīgs hārdkors. Starp citu, ar noslēdzošo dziesmu, pusakustiski melodisko
“P****i nāk” ir līdzīgi - ja ne teksts, to droši varētu nosūtīt visām radiostacijām (līdzīgi kā “PND” hitu “Ei tu skaistā meitene”).
Interesanta ir dziesmu hronometrāža - nikni hārdkorīgie gabali nesasniedz pat divas minūtes, savukārt psihedēliskāki vēstījumi aizstiepjas pat līdz septiņām minūtēm. Tas ir vēl viens arguments tam, ka “P” “neiegrāmatojas” nekādos rāmjos, grupu var tikai nosacīti pielipināt pankrokam. Piemēram, “Dzīve ir skaista” vai “Bļitkotājs”, kas šis ir - “psychedelic jazz hardcore punk”? Dažbrīd gan ar šo eksperimentēšanu ir pārspīlēts, piemēram, kompozīcija “D***ā” nav nekur liekama, tomēr lielākoties ir interesanti.
Atzinība par skaņdarbu tekstiem (ja vien kādam izdosies tos saprast) - tieši tā, kā dziesmās “Mirsti nost” un “Īstu brīvību”, vajadzētu izklausīties pankrokam. Labākie un ieteicamākie gabali… Pat grūti pateikt. Informatīvos nolūkos droši vien vajadzētu vienkārši noklausīties visu albumu, bet, darīt to vai nē, tā ir katra paša atbildība - pret sevi, savu veselību, apkārtējiem un kaimiņiem. Starp citu, to tūlīt varēs izdarīt arī dzīvajā: “P” ir noslēdzošie festivāla “Kartupeļpalma Baltajā naktī” piedāvājumā - šis pasākums notiks 6. septembrī Sporta ielas kvartālā, un “P” uzstāsies īsi pēc diviem naktī, uzreiz pēc “Inokentija Mārpla”. Starp citu, ieeja rokpublicista Ulda Rudaka izlolotajā “Kartupeļpalmā” ir par brīvu, līdz ar to nevajadzētu laist garām arī citus pieteiktos - “Suņu Barība”, “Lietuvēns”, “Alis P”, Keitija Bārbale ar grupu, “Martas Asinis”, “Voiceks Voiska”, “LLL” un “Mona de Bo”.