Kā Būt Laimīgai

Raidījumā "Aktuālais par karadarbību Ukrainā" jaunākos notikumus komentē Jānis Slaidiņš, NBS majors, Zemessardzes štāba virsnieks.

“Lai tev jaunajā gadā daudz jaunu izaicinājumu! Tu ar tiem visiem tiksi galā!” tā draugs atraksta Vecgada vakarā. Sēžu divatā ar kovidslimnieku pie svētku galda. Negribējās atstāt vienu, tāpēc nepievienojos nevienai ballītei. Paliku mājās, zinot, ka tātad vēl kādu laiku būs jāizolējas. Novēlējums tieši laikā – tikt galā arī ar šo izaicinājumu.

Beidzamie pāris gadi pasākumu un svētku rīkotājai Sindijai Vildei ir bijuši kā amerikāņu kalniņi, kuros lielas ieceres mijušās ar vilšanos. Bet… tagad Sindija saka: pagājušais viņu ir darījis tikai stiprāku. “Kad esi nokritis zemāk nekā jebkad, no savas esības dzīlēm tu pēkšņi saņem milzu spēku.” Sindija ir jauna ceļa sākumā, bet nu jau viņa ir mainījusies – jā, viņa atkal kaļ lielus plānus, bet pieņem arī to, ka dzīvei var būt savs plūdums, kas nesaskan ar cilvēka iedomāto vīziju. Un tas nekas – lai dzīve pārsteidz!

Ir noslēgusies žurnāla “Kā Būt Laimīgai” un foruma "LĪDERE" organizētā loterija – "Pērc žurnāla “Kā Būt Laimīgai” pavasara numuru un laimē ielūgumu uz izaugsmes un iedvesmas forumu “LĪDERE” 27. maijā!”.

Reizēm bērnībā Lauras vienīgās rotaļlietas bija koki un koku saknes, ziedi, dzīvnieki, akmeņi, grants kaudze un ozols kalna galā. Tieši tur – pie ozola un tā saknēm – viņa jutās vislabāk, bezbēdnībā un drošībā. Jau bērnībā Laura skaidri zināja, ka visi resursi, kas nepieciešami cilvēka eksistencei, ir pieejami dabā – gan arkla izgatavošanai, gan kartupeļu pagraba izveidei, gan mājas uzcelšanai, gan sarunai un izzināšanai.

Nu jau kādu laiku vairs neuztveru migrēnu kā ienaidnieci, kā kaut ko svešu un baisu. Tā ir daļa manas esības, veids, kā organisms reaģē uz iekšienē un ārienē notiekošo, kā funkcionē manas smadzenes. Tā esmu es! Nonākusi līdz šādam secinājumam, sāku meklēt veidus, kā attiekties pret sevi ar lielāku pieņemšanu, mīlestību un laipnību. Vismaz man, Dagnijai, tas bija viens no pirmajiem un svarīgākajiem soļiem ceļā uz mazāk sāpīgāku un harmoniskāku dzīvi.

Neizbēgami pienāks tas brīdis, kad katra sajutīsim – es laikam novecoju. No vienas puses, pasaulē tiek tērēti miljoni pretgrumbu krēmiem, lai novērstu ārējās novecošanas pazīmes, bet, no otras, – vai mēs pietiekami daudz zinām arī par pretnovecošanas psiholoģiskajiem faktoriem? Piemēram, vai zini, ka eksperimentos pierādīts: novecošanas pulksteni ir iespējams pagriezt atpakaļ, proti, novērst novecošanas pazīmes – spēku, acu asumu –, ja vien prāts patiešām notic citādai realitātei.

Es atrados parkā, kad debesis pavērās un sāka aumaļām līt. Ar visu lietussargu pamuku zem koka, taču kājas grima aizvien dziļāk dubļos, zābaki, zeķes un miesa aši vien samirka, bet piles, kas trāpīja sejā vai aizkrita aiz apkakles, tērcītēm vien plūda pār mani.

Viņa ir stipra un drosmīga, jo, pārvarēdama iekšējās bailes, lauza aizspriedumu, ka sieviete nevar būt mācītāja, un par tādu kļuva. Viņa patiešām zina, ko nozīmē dzīve ieslodzījumā – kā mēs šobrīd mēdzam salīdzināt dzīvi ar ierobežojumiem –, jo gandrīz divdesmit gadus ir Iļģuciema cietuma kapelāne. Viņa ļoti labi saprot citu cilvēku sāpes, jo pati izdzīvojusi lielāko zaudējumu, kāds vien sievietei – mātei – var būt. Viņa izstaro tādu neaprakstāmu siltu maigumu un gaišumu. Pavadot pāris stundu viņas tuvumā, šķiet, ka esi... Dieva noglāstīta.

Ja vaicātu, kādas asociācija rodas, izdzirdot vārdu Anna Birmane jeb Anna Panna, domāju, ka vairākums teiktu: Anna ir ārkārtīgi skaisto un garšīgo kūku autore. Īsta svētku burve! Patiesi – Anna arī ikdienā jebkuru maltīti var pārvērst īpašā notikumā. Bet tas attiecas ne tikai uz ēdienu. Viņā nav nekā no pasīvas dzīvošanas – Anna tic, ka viss ir mūsu pašu rokās.

Pinta (vispār oficiāli – Elīza Kauce) ir pierādījums, ka var piepildīt bērnības sapņus un izvirzītos mērķus. Apbrīnoju viņas mērķtiecību. Viņa ir vienīgā latviete, kas vīna pasaulē sasniegusi tik daudz, ieguvusi teju visus iespējamos diplomus – ir gan vīna vēstniece, gan sertificēta someljē, gan vīna tiesnese. Bet nopietnie sasniegumi nav uzlikuši nopietnības masku.

Zita Siliņa vēl pirms pāris gadiem bija prestiža tirdzniecības centra vadītāja, kuru mediji intervēja kā veiksmīgu biznesa sievieti. Taču, kā tas bieži notiek, tā bija tikai ārēji spoža izkārtne. Viņa zina, ko nozīmē toksiskas attiecības un arī palikšana bez prestižā amata. Taču par šo pieredzi savā dzīvē ir pateicīga, jo tas viņu aizveda pie ciguna – enerģētiskās vingrošanas, kas viņu darīja laimīgu. Tāpēc tagad viņa tajā apmāca arī citus.

“Kāpēc tu mani intervē?” jautā Ilze, kad esam satikušās vienā no karstākajām vasaras dienām. Nojaušu, kāpēc tāds jautājums. Protams, lielākā daļa sabiedrības par Ilzi Grasi-Ķibildi uzzināja pirms diviem gadiem, kad Amsterdamā pēkšņi nomira viņas vīrs, populārais žurnālists Mārtiņš Ķibilds. Un teju visas intervijas bijušas ne tik daudz par Ilzi, bet par un ap šo traģēdiju. Bet mani Ilze interesē kā jaudīga sieviete, spilgta personība, līdere, vadītāja, kura, būdama ļoti sievišķīga, strādā it kā vīrišķīgā nozarē – autotirdzniecībā, spēj to savienot ar bērnu audzināšanu. Ne velti viņa ir viena no lektorēm šā gada forumā Līdere, kurā uzstāsies ar tēmu Zibens spēriens sapnī, jo, protams, šī traģēdija ir daļa viņas dzīves, pieredzes, kas daudz ko mainīja. Bet tas, ka Ilze atkal smaida, ir iedvesmojoši, jo apliecina, ka pat pēc ļoti smagiem un sāpīgiem likteņa triecieniem ir iespējams ne tikai piecelties, bet arī būt laimīgai. Tikai – ja sev to ļauj.

Pasaules Veselības organizācija secinājusi, ka vidēji 50 procentu no tā, cik ilgi dzīvosim, atkarīgs no mūsu dzīvesveida. Ģenētika nosaka aptuveni 20–30 procentu, ārējās vides un ekoloģijas faktori – aptuveni 10 procentu, un tikai atlikušie 10 procenti būs atkarīgi no veselības aprūpes sistēmas.

Daudzus gadus viņu nodarbināja jautājums, kāpēc nekad nav gana. Kāpēc viena sasniegtā virsotne liek ilgoties pēc nākamās, bet panāktais tā arī nerada ilgstošu, paliekošu prieku. Rūta Dvinska. Raidījuma Māmiņu klubs vadītāja, podkāsta Funktieris radītāja un interviju veidotāja, divu meitu māmiņa, sieva. Arī dārzniece savā dārzā un siltumnīcā. “Tikai pēdējo gadu laikā man beidzot ir labi ar sevi,” teiks Rūta. Viņai šis ir iekšēju transformāciju piepildīts laiks.

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītāja Santa Purgaile savulaik karjeru sāka, strādādama par sekretāri bankā. Taču viņa nekautrējās atzīt sev un citiem, ka dzīvē vēlas sasniegt daudz vairāk.

Kopš neatminamiem laikiem gredzens ir bijis divu mīlošu siržu savienības simbols – apliecinājums, ka esam gatavi dzīvot mīlestībā un saticībā, priekos un bēdās, veselībā un slimībā, līdz nāve mūs šķirs. Saruna ar juvelieri Arvi Kotinu.

Šo stāstu rakstu, kad jaunajā vārdā oficiāli esmu no 2021. gada 21. februāra. Lai arī jūtos, ka šīs pārmaiņas esmu piedzīvojusi jau ļoti sen. Esmu beidzot pa īstam savās mājās.

Annas Gammas palīdzību meklē daudzi cilvēki, kuru dzīvi citi mēdz minēt kā piemērus TEDx motivācijas runās. Viņa ir diplomēta pedagoģe, psiholoģe, teoloģe, dzen meistare un personības izaugsmes trenere, izveidojusi un vada institūtu Zen &Leadership. Annas personības raksturojums satur arī neērto daļu, kuru oficiālos CV nemēdz pieminēt – gandrīz 50 gadus praktizējot dzenbudismu, viņa ieguvusi spējas paraudzīties aiz priekškara, kas atdala redzamās pasaules realitāti no tās, kas vairumam paliek apslēpta. Viņa redz dzimtas vēsturi cilvēka ķermenī, saprot vietu enerģētisko lauku un spēj to arī dziedināt. Šobrīd Anna Gamma attālināti vada semināru ciklu sievietēm centrā cilvēka izaugsmei Torņkalns.

Fotogrāfes Amalijas Andersones tēls ir kā izkāpis no arābu pasakām, taču zem krāšņajām drēbēm un labi pamanāmām rotām ir jūtīga sirds un arī gana nelokāms raksturs. Sieviete, kura zina, ko grib un kura neļauj sev diktēt noteikumus.

Starp foruma Līdere lektorēm, kas ar saviem stāstiem septembrī iedvesmos tūkstošus, būs arī divi harismātiski vīrieši. Viens no viņiem ir Artūrs Ķirps. Viņš ne tikai teorētiski runā par to, ko nozīmē sadzirdēt savu ķermeni, kā tam varam palīdzēt un pat sadziedēt, bet ir arī pārliecinājies par to savā dzīvē. Artūrs sevi dēvē par dzīvības pētnieku, jo pēta emociju un domu ietekmi uz šūnu bioķīmiju, pašdziedināšanās mehānismus un pārtikas ietekmi uz emocijām un ķermeni, un ir pārliecināts, ka šodienas labsajūta un veselība ir atkarīga no vakardienas domām un darbībām.

Lauku gaiss itin kā saldi biezēja, mudinot elpot dziļāk un priecāties par dzīvi. Šķita, ka dzīvot kļūst vieglāk. Visticamāk, tieši tāpēc abi ar vīru atsaucāmies uz iespēju vasaru pārlaist vecā, zālē ieaugušā lauku mājā, kura pēdējos gadus bija stāvējusi tukša. Gribējās arī tikt prom no pilsētas dzīvokļa, tāpēc pāris mēnešu bez klozetpoda un ūdens sildītāja nešķita nekas traks. Tiesa gan, tobrīd man nebija ne jausmas par jancīgo un enerģisko laucinieku dzīvesstilu, ar ko sastapšos un no kura reizēm vienkārši mukšu prom. Prātā nenāca arī, cik ļoti šī pati lauku pieredze man palīdzēs, kad atgriezīšos pilsētā un cilvēkos.