Ceturtdiena, 8.decembris

redeem Gunārs, Gunis, Vladimirs

arrow_right_alt Kā Būt Laimīgai

Sindija Vilde: Kad esi nokritis zemāk nekā jebkad, no savas esības dzīlēm tu pēkšņi saņem milzu spēku

© Aiga Rēdmane

Beidzamie pāris gadi pasākumu un svētku rīkotājai Sindijai Vildei ir bijuši kā amerikāņu kalniņi, kuros lielas ieceres mijušās ar vilšanos. Bet… tagad Sindija saka: pagājušais viņu ir darījis tikai stiprāku. “Kad esi nokritis zemāk nekā jebkad, no savas esības dzīlēm tu pēkšņi saņem milzu spēku.” Sindija ir jauna ceļa sākumā, bet nu jau viņa ir mainījusies – jā, viņa atkal kaļ lielus plānus, bet pieņem arī to, ka dzīvei var būt savs plūdums, kas nesaskan ar cilvēka iedomāto vīziju. Un tas nekas – lai dzīve pārsteidz!

- Kad janvāra vidū tev zvanīju, lai uzrunātu intervijai, tu sacīji, ka atkal esi nonākusi nulles punktā.

- Jā, decembra sākumā, kad svinēju savu dzimšanas dienu, secināju: atkal viss jāsāk no jauna... Pirms nedaudz vairāk nekā gada atgriezos Latvijā no Portugāles. Toreiz biju nonākusi situācijā, kad man vairs nebija ne savu māju, ne darba, ne naudas. Apritēja gads, un es atkal nokļuvu identiskā situācijā, tikai šoreiz minētajam sarakstam klāt nāca arī salauzta sirds... Teikšu godīgi: nekad iepriekš neesmu jutusies tik zemu kritusi.... Bet zini, kas ir interesantākais? Brīdī, kad šķita - sliktāk vairs nevar būt -, no kādām dzīlēm, kuras sevī iepriekš pat neapzinājos, es burtiski uzsūcu milzu spēku. Tas palīdzēja trijās nedēļās atrast jaunu darbu un dzīvesvietu. Atkal esmu kļuvusi par Rīgas centra lēdiju.

- Bet kas notika? Man šķita, ka pēc atgriešanās no Portugāles tava dzīve pamazām sakārtojās.

- Tā arī bija. Viss skaisti sāka salikties pa plauktiņiem - tiku pie burvīgas dzīvesvietas Mežaparkā, es biju atradusi darbu, lai gan ne tādu, kas mani patiesi aizrautu. Piedzīvoju brīnišķīgu mīlestību, šķita esmu atradusi savu ģimeni. Man bija pasakaini deviņi mēneši - viņš mani iedvesmoja un atvēra jaunu pasauli. Nevienam neesmu tik patiesi un dziļi atklājusies… Šķita, ka esmu atradusi savu mājas izjūtu un patvērumu. Tas tiešām bija vārdiem neaprakstāmi. Un tad… Šķiršanās notika tik zibenīgi! Vēl no rīta kopā baudījām kafiju ar mīlestību acīs, bet vakarā es vairs nebiju vajadzīga. Tas bija milzīgs un straujš kritiens, jo… Savā ziņā tā bija arī vilšanās sevī, jo acīmredzot es par otru cilvēku biju uzbūvējusi lielas ekspektācijas un ignorējusi sarkanos karodziņus, kas ik pa laikam signalizēja. Bet šī pieredze daudz ko iemācīja. Piemēram, es biju iedomājusies, ja dzīvē ienāk otrs cilvēks, tu ar viņu dali gan prieku, gan arī bēdas. Taču tagad apzinos, ka tikai katrs pats esam savas laimes kalējs. Tikai katrs pats varam sevi izglābt. To nedrīkstam gaidīt un pieprasīt no otra.

- Skumja atziņa.

- Var jau būt, bet man tā iedeva spēku. Jo, kad atrados savā zemākajā punktā, es sev pajautāju, kādu dzīvi vēlos. Un atbilde lika man rīkoties. Man šķiet, ka tieši piedzīvotie kritieni vislabāk parāda to, kādi lēmumi mums jāpieņem. Tā mēs vislabāk spējam sevi iepazīt un mainīt.

- Un tomēr tas taču ir tikai dabiski, ka mēs grūtā brīdī gaidām atbalstu no saviem tuvākajiem.

- Atskatoties secinu, ka izjukušajās attiecībās bija par daudz manu ilūziju, gaidu, cerību. Attiecības izgaisa kā mirāža. Man ir talants vēlamo vizualizēt ar visām maņām. Tas lieliski noder darbā, kad līdz detaļai jāiztēlojas, kādam jābūt pasākumam, bet privātajā dzīvē šī iezīme diemžēl traucē, jo es mēdzu vēlamo uzdot par esošo. Mūsu attiecību sākums bija tiešām brīnišķīgs - es nekad mūžā nebiju jutusies tik ļoti mīlēta, lolota, piepildīta un vajadzīga. Šajās attiecībās es arī iegāju ļoti patiesa, jo sevi jau biju atradusi, zināju, ko vēlos un ko ne. Bet… cilvēku pa īstam mēs iepazīstam grūtībās. Un ar tām mēs kā pāris netikām galā.

Es ilgi nevarēju atrast darbu. Jā, man ģimene ir pirmajā vietā, bet man ārkārtīgi svarīgs ir arī darbs un tajā gūtie augļi. Bez darba nespēju būt laimīga. Vēl vairāk: man zūd pašcieņa, iekšēji es kļūstu ļoti trausla, bet ārēji - prasīga. Tas, protams, nav patīkami vīrietim, kam pašam ir savas raizes un problēmas, kuras es, iespējams, pat neapzinājos. Vīrietis nenoticēja, ka būs labāk, un mūsu attiecības beidzās.

- Un kā tu kāpi laukā no izjūtas, ka esi savas dzīves zemākajā punktā?

- Agrāk, kad man bija slikti, uzliku savu dežūrsmaidu un apkārtējiem rādīju, ka viss ir kārtībā. Bet tas nav pareizi. Jo, uzlikusi masku, es pārdzīvojumus turēju sevī un tos arī nēsāju līdzi kā smagu nastu. Bet tagad, kad sāpēja, es ļāvu sev izraudāties līdz sirds dziļumiem, kaucu kā vilcene. Un to darīju arī tuvāko klātbūtnē. Esmu ļoti pateicīga savai māsai, viņa bieži sacīja: izbēdājies!

Es ļāvos savām izjūtām: ja negribēju ēst, neēdu, ja gribēju saldējumu, varēju notiesāt kaut divus kilogramus. Sevi nekur nedzinu. Savām sāpēm drosmīgi paskatījos tieši sejā.

Katras beigas ir jauns sākums, bet tajā taču var iesēt visu, ko vēlies! Sāku biežāk satikties ar draugiem, vairāk laika veltīt sev un bērnam, darīju visu, kas man patīk: apmeklēju teātri, kino, daudz staigāju, sportoju, lasīju un iedvesmojos no citiem. Devos arī pie psihologa un kouča, jo sapratu, ka gribu atkal lidot, bet mani spārni vēl ir vāji - ir vajadzīgs skatījums no malas, lai saprastu, kurā virzienā doties.

- Un tu mērķtiecīgi sāki meklēt jaunu darbu.

- Savu uzņēmumu - pasākumu aģentūru Bordo - esmu iemidzinājusi, jo pandēmijas apstākļos pasākuma organizēšana ir riskants bizness. Bet es ļoti vēlos veikt radošu, dinamisku darbu. Šoreiz mācījos no savas iepriekšējās pieredzes un darbu meklēju, izmantojot profesionālus instrumentus un arī starptautisku vidi - savu CV ieliku platformā LinkedIn. Jo iepriekš, kad atbraucu no Portugāles (un tas bija izmisuma sauciens), es darbu meklēju, sociālajos tīklos publicējot video. Tas nenesa gaidīto rezultātu. Vēl vairāk… Iepriekš nebiju domājusi, ka man varētu būt grūti atrast darbu, jo man ir liela pieredze, esmu vadījusi uzņēmumu un man ir plašs redzējums. Bet potenciālajās darbavietās dzirdēju vārdus: “Viss būtu ļoti labi, bet mums traucē tas, ka esi sieviete no žurnālu vākiem, tava atpazīstamība ir mīnuss, nevis pluss…” Ikvienam atpazīstamam cilvēkam ir sava publiska pagātne, un darba devēji nevēlas, ka viņu klienti to sāk asociēt ar pašu uzņēmumu.

Šobrīd strādāju brīnišķīgā starptautiskā uzņēmumā, kas saistīts ar mārketingu un reklāmu, un esmu ļoti laimīga, jo tiešām jūtos savā vietā. Taču, kad valstī būs atļauts plašāk organizēt pasākumus un kāzas, līdztekus esošajam darbam noorganizēšu arī kādu notikumu vai retrītu. Man ir arī plāns izveidot īpašu lēdiju apvienību, kas palīdzētu izplest spārnus arī citām sievietēm.

- Izklausās labi! Bet atskatīsimies pagātnē. Tev senāk bija viss, ko mēs ierasti saistām ar laimi, - veiksmīgs uzņēmums, labklājība, vīrs un dēliņš, arī skaista āriene. Sindij, kā tev trūka?

- Tā izskatās ārējā laime, ko uzliek sabiedrības spiediens. Bet ir vēl mūsu iekšējās prasības. Es tiešām biju laimīga, bet… Manī ir ārkārtīgi izteikts dzinulis, man visu laiku vajag attīstību, dinamiku. Jau tolaik, kad bijām kopā ar bijušo vīru (dīdžejs Jānis Spinga - aut.), es gribēju atplest spārnus un atvērt savas aģentūras filiāles dažādās pasaules vietās. Bet Jānis to nevēlējās. Tagad to pasaku skaļi, bet - es nebiju gatava savu sapni ziedot attiecībām. Esmu nemiera gars… Es nedrīkstu apstāties. Tiklīdz tas notiek, kļūstu īgna un ar sevi neapmierināta.

Bet, atgriežoties pie jautājuma, es gribēju vienu, bet Jānis - ko citu. Un viņš jutās nekomfortabli par to, ka viņa sieviete viņu nemitīgi baksta… Mēs bijām pārāk atšķirīgi.

- Ja tu gribēji uzņēmumu veidot ar vēl lielāku vērienu, tad kāpēc pēc šķiršanās to samazināji?

- Tā nenotika! Sākotnēji, kad nodibināju aģentūru, vēlējos, lai viss ir absolūti ekskluzīvi, tāpēc štatā bija pieņemts pat dekorators, tehniskais darbinieks, gaismotājs. Mums bija liela noliktava ar pasākumiem nepieciešamām dekorācijām. Darbinieku bija tik daudz, ka es kļuvu par personāldaļas vadītāju, kuras galvenā loma bija rūpēties par darbinieku labklājību. Bet es esmu radošs cilvēks! Sapratu - daudz brīvāk jutīšos, ja atstāšu komandas kodolu, bet papildspēkus piesaistīšu no ārpuses.

Tā kā vēlējos rīkot pasākumus plašākā mērogā, savas aģentūras meitenes atstāju darboties Latvijā, bet pati braucu uz starptautiskām izstādēm, kur dibināju kontaktus. Diemžēl nepārzināju aizkulises un pieļāvu kļūdas. Piemēram, vēlējos strādāt ar turīgu un inteliģentu klientu, bet nebiju rēķinājusies, ka pasaulē ir arī daudz turīgu, bet tukšu cilvēku. Viņi mētājas ar naudu, dižojas ar saviem Lamborghini, dzer dārgu šampanieti no kristāla glāzēm un izklaidējas ar kokaīnu… Viņi ir vērsti uz ārišķībām, bet nespēj novērtēt cilvēku ieguldīto darbu un uz skatuves radīto mākslu. Šī publika tevi uzskata par kalpu. Pēc pāris šādiem pasākumiem es pārdegu, jo neguvu gandarījumu.

Kad atgriezos Latvijā, izrādījās, ka mana uzticēšanās komandai tika izmantota, - biju palikusi viena. Tobrīd biju tik ļoti nogurusi, ka izlēmu iepauzēt. Man bija pietiekami lieli uzkrājumi, un tā izlēmu pārcelties uz pilsētu, kas mani iedvesmo, - Liepāju. Vienkārši, lai atpūstos un pavadītu vairāk laika ar dēlu. Kā tev šķiet, cik ilgi man tas izdevās?

- Nedēļu?

- Divas. Man šķita: ja nevaru strādāt ārzemēs, ārzemniekus varu aicināt uz Latviju. Rakstīju dažādus projektus, mēģināju piesaistīt investorus. Biju izlēmusi veidot ar veselības tūrismu saistītus retrītus, jo tam mums ir viss, kas nepieciešams: brīnišķīgi speciālisti, fantastiska daba, kvalitatīvs serviss un arī lētākas cenas. Bet nesalikās… Bija brīži, kad investors jau bija sarunāts, taču projektu neizdevās saskaņot ar pašvaldību. Un, ja kaut kas neizdodas, es uzreiz domāju, kādas ieceres manā plānā bija nākamās. Tā atnāca Portugāle… Savulaik ar kādas Portugāles villas īpašniekiem, kuriem pieder četrdesmit divi hektāri zemes, zirgi, dārzi, iepazinos kādā starptautiskā izstādē. Sazinājos ar viņiem, un mēs vienojāmies, ka braukšu uz villu un tur būšu atbildīgā par pasākumiem un retrītiem. Ļoti gribēju izmēģināt retrītu formu - cilvēkiem radīt īpašus brīžus, palīdzēt viņu pašizaugsmei, viņus pārsteigt un iepriecināt, bet bez alkohola klātbūtnes. Lai nākamajā rītā…

- Dvēsele dzied, nevis sāp galva?

- Tieši tā.

2020. gada 22. februārī uz Portugāli aizbraucu cerību pilna. Uzreiz gan sākās runas par kovidu, bet sākotnēji jau visiem šķita - tas notiek tikai Ķīnā, bet tā ir tālu. Bet drīz vien arī Portugālē sākās ierobežojumi, un man bija jāpieņem lēmums - atgriezties Latvijā vai palikt, nezinot, kas notiks tālāk. Es visu biju pārdevusi - ne man Latvijā bija darbs, ne mājas. Mans plāns bija iekārtoties un pēc laika šurp pārcelties ar dēlu un suni. Tāpēc izlēmu palikt un savu sapni Portugālē mēģināt īstenot. Neizdevās, jo Portugālē tika ieviests pilnīgs lokdauns - neviens pat no sava ciemata izbraukt nedrīkstēja bez īpašas atļaujas, vilcieni nekursēja. Visi pasākumi, protams, tika atcelti.

- Lasīju, ka villas īpašnieki kļuva neganti pret tevi.

- Es viņus varu saprast - viņi pārdzīvoja milzu stresu: projektā bija ieguldīta liela nauda, bet viss apstājās. Darbinieki, kas līdz šim strādāja villā un kopa zirgus, dārzus un māju, netika uz darbu… Pieļauju, ka pārmērīgā stresa dēļ villas saimnieki kļuva neadekvāti. Attiecīgi arī manā dzīvē nekas nenotika tā, kā biju iecerējusi, bet es esmu pateicīga šim laikam - tas kļuva par manu personīgo retrītu. Iepriekš šķita, ka darbs Portugālē būs karjeras solis augšup - beidzot sapnis par darbu ar starptautiskiem klientiem piepildīsies. Taču šī pieredze mācīja, ka dzīve ir jāpieņem tāda, kāda tā ir. Ej sevis izvēlēto ceļu, bet negaidi neko! Jo dzīvei ir pašai savi plāni… Tu vari domāt, ka rīkosi pasākumus izmeklētai publikai, bet realitātē kļūsi par laukstrādnieci. Manam ego tā bija pamatīga skola, taču… šī pieredze mani darīja brīvu. Portugālē neviens par mani neko nezināja, tur es varēju būt tāda, kāda esmu. Un šo pieredzi esmu atvedusi sev līdzi - es vairs neuztraucos par to, ko citi par mani domā vai runā.

- To es pamanīju, jo ir viegli dalīties savos veiksmes stāstos, pavisam kas cits ir atzīt sāpīgas pieredzes.

- Man pats svarīgākais ir kļuvis nemelot sev, nelikt maskas. Ir lietas, ko pasargājot dēlu, es nestāstu, bet tajā, kas skar mani vienu, man nav nekā slēpjama.

- Iekšēja brīvība ir liels ieguvums. Bet kad savā dzīvē tu esi jutusies gluži pretēji?

- Bērnībā. Kad man bija vienpadsmit gadu, mani vecāki izšķīrās. Savā ziņā mēs ar mammu tikām atstātas novārtā. Redzēju, ka viņa pārdzīvo un ir aizņemta ar savām lietām un pienākumiem, tāpēc uzņēmos atbildību par savu māsu. Ļoti ātri pieaugu. Katru rītu māsai kārtoju skolas somu, gatavoju brokastis, gāju uz vecāku sapulcēm. Biju ļoti pareiza un bērnībā par daudz sevi nospiedu. Nevienam nespēju pateikt nē, pilnīgi visiem - arī tiem, kuri pret mani neizturējās labi, - gribēju izpatikt. To atceroties, jūtu pat riebumu. Šī bērnības trauma man ilgi vilkās līdzi - līdz pat brīdim, kad aizbraucu uz Parīzi. Biju nogurusi no sava teicamnieces tēla un kopā ar savu tābrīža draugu aizbēgu uz Parīzi. Tas notika vidusskolas pēdējā klasē: ziemas sākumā aizbraucu no Latvijas, pavasarī atgriezos, lai nokārtotu skolas gala eksāmenus, un tad devos atpakaļ uz Franciju.

- No pareizās meitenes pēkšņi kļuvi par dumpinieci…

- Esmu no tiem, kam ir augsts pacietības līmenis: es krāju un krāju, līdz eksplodēju. Parīzes brauciens bija sava veida eksplozija, patiesībā pirmais solis ceļā uz iekšējo brīvību. Tad pamazām sāka taisnoties mans mugurkauls, bet tas jau jātaisno visu mūžu...

Toreiz mums ar draugu naudas bija tikai tik, lai Parīzē izdzīvotu divas nedēļas. Bet mēs bijām apņēmības pilni tur iekārtoties un palikt. Es atradu auklītes darbu, un tad uz ielas mani pamanīja modeļu aģentūras pārstāvis. Apstākļi tik perfekti salikās, ka varēju sākt savu ne pārāk garo modeles karjeru.

Parīzē kopumā pavadīju astoņus mēnešus. Modeles darbs deva pašapziņu, jo es redzēju, ka mani novērtē. Man patika darba dinamika, atšķirīgie tēli, kuros iejusties. Es būtu varējusi palikt ilgāk, bet sapratu: ilgtermiņā modeles darbs man būtu par tukšu, man bija svarīgi iegūt izglītību. Atgriezos Latvijā, lai studētu.

- Klau, bet kā pēc tavas aizbēgšanas uz Parīzi nolīdzinājās tavas un mammas attiecības?

- Nekas pat nebija jānolīdzina… Man ar mammu ir ļoti interesantas attiecības. Viņa man ir vairāk nekā draudzene. Ļoti atšķirīga no manis. Es esmu ļoti emocionāla būtne. Mamma ir vairāk praktiska, vismaz tādu es viņu pazīstu. Neslēpšu, ka būtu bijusi laimīga saņemt glāstus no viņas… Bet es neesmu varējusi ieritināties mammas klēpī. Ja runājam par mīlestības izjūtu bērnībā, es vienmēr atcerēšos savas vecmāmiņas klēpi. Viņa bija tā, kura mani mīļoja, bužināja, deva padomu un apskāva grūtajos brīžos. Bet es ļoti cienu un mīlu savu mammu par visu, ko viņa ir ziedojusi un devusi mums ar māsu. Un tagad jau to labi saprotu - mēs nevaram būt tie, kas neesam. No manis arī nevar gaidīt mierīgu cilvēku, kas neizrādīs emocijas.

- Tomēr ar tām bērnībā nepiepildītajām ilgām nav tik vienkārši - to, ko neesam saņēmušas no vecākiem, vēlāk gaidām no vīra, draudzenēm, bērniem…

- Jā, to apzinos. Droši vien to gaidu no sava dēla. Esmu pieskārienu cilvēks, man ļoti patīk bužināties un ņurcīties. Kad ar Hugo pēc darba un skolas pārnākam mājās, viņš saka: “Mammu, ejam ņergoties!” Tad ielecam manā lielajā gultā, apķeramies un ņurcam viens otru. Mums abiem tas patīk.

Ar dēlu man ir fantastiska saikne, kā ne ar vienu citu cilvēku. Bet tas man liek būt arī uzmanīgai: pārlieku nepieķerties, lai brīdī, kad viņam vairs nebūšu tik ļoti vajadzīga, dēls var veidot savu dzīvi un pats saviem spēkiem. Es būšu tikai viņa drošības spilvens. Hugo šobrīd ir deviņi gadi.

Domāju, ka arī suns daudz ko kompensē, - viņā ir absolūta beznosacījuma mīlestība. Viņš ir piedzīvojis manus jautros brīžus un tādus, kad sabrūku.

- Bet, ja runājam par vīriešiem, vai esi sapratusi, uz kādiem grābekļiem tu kāp, kāpēc attiecības līdz šim nav izdevušās?

- Es nevaru teikt, ka nav izdevušās. Katras attiecības mums kaut ko māca un arī kaut ko pasakainu uzdāvina. Esmu pateicīga ikvienam cilvēkam, kurš ir bijis manā dzīvē.

Man nav bijušas daudzas attiecības ar vīriešiem, esmu uzmanīga un ļaujos, ja zinu, ka tiešām ir pa īstam. Pēc šķiršanās no vīra piecu gadu laikā ar Rolandu man bija pirmās nopietnās attiecības, kad biju gatava viņu iepazīstināt ar dēlu...

Taču, atbildot uz jautājumu, agrāk man šķita: ja satiec īsto, attiecībām ļoti ātri jāvirzās uz priekšu. Bet - nē, nevajag steigties! Ja temps ir par ātru, apstājies, uzelpo, neļauj sevi ievilkt ritenī.

- Bet tu taču arī esi impulsīvs cilvēks! Vai nav tā, ka tu ātri ļaujies impulsam gan privātajā dzīvē, tganā darbā, kritiski neizvērtējot, vai pretim ir cilvēki, kam var uzticēties?

- Jā, es noticu idejai un esmu gatava uzreiz rīkoties. Tas tiesa - man vajadzētu piebremzēt, dot sev laiku. Jo es ļaujos emociju salūtam. Bet ir vēl kas svarīgāks - klausīties vārdos, bet uzticēties tikai otra cilvēka darbiem. Jo ar vārdiem ir tik viegli aizmiglot otram skatienu! Jo īpaši sievietēm…

- Sindij, ja mēs pamodelētu iespējamo pārredzamo nākotni, ko tu gribētu sev novēlēt?

- No vienas puses, sev novēlu mieru - lai ir stabilitāte darbā, finansēs un ģimenē, jo šķiet, ka līdz šim esmu lēkājusi kā pa batutu. Man gribas apstāties un iesakņoties. No otras puses, sev novēlu arī nemieru - ritms un izaugsme ir mans dzinējs it visā. Man vajag jaunus apvāršņus! Lai šīs abas puses varētu apvienot, ļoti gribētu sev blakus partneri, kam mans dullums neliek justies diskomfortabli, bet piešķiļ dzirksti dzīvot krāšņi. To apzinos, ka citiem mēdz ar mani būt grūti, jo esmu ļoti spontāna. Piemēram, šonedēļ nopirku biļetes, lai nedēļas nogali pavadītu Itālijā. Man dzīvē visu laiku vajag kustību. Tāpēc es sev novēlu iekšēju mieru, bet ārēju nemieru, lai dzīve dzirksteļo!

- Un ko tu negribētu sevī pazaudēt?

- Iekšējo dabas bērnu. Es joprojām esmu lauku meitene, kas dabas procesus var vērot kā performanci. Skatos, kā vītola zari vējā lokās, un tā ir mana meditācija. Dabā spēju būt šeit un tagad un esošo mirkli izbaudīt. Arī pilsētā spēju ieraudzīt skaistumu. Pašlaik dzīvoju pilsētas centrā, daudz staigāju kājām, skatos, cik skaista ir arhitektūra. Vakar ar dēlu meklējām arī ielu mākslu - grafiti, uzlīmes. Patiešām tā ir - tu vari iet pa vienu un to pašu ielu un katrreiz ieraudzīt ko jaunu. Šo spēju pamanīt skaisto nelielās lietās un notikumos un par to priecāties es noteikti vēlos paturēt! Jo tas man palīdz gan labos, gan ne tik labos brīžos.

Vēl es vēlos sevī nepazaudēt bezbailību un uzdrīkstēšanos, kā arī ticību brīnumiem. Tas ļauj atskatīties uz neveiksmi vai zaudējumu ar smaidu un sākt visu no jauna. Galvenais ir neapstāties!

Izvēlies labāko abonēšanas
piedāvājumu tieši tavām vēlmēm