«Piecu pirkstu saturs nav ne dzejā, ne dramaturģijā izsmeļams. Dzejas trauciņi ir par mazu, un dramaturģijas sietiņam daudz kas birst cauri. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka proza ir žanru karaliene,» saka rakstniece Māra Zālīte pirms sava debijas darba prozas žanrā – romāna Pieci pirksti klajā nākšanas.
Gada nogale dzejniecei bijusi blīva – nesen pirmizrāde notika viņas un komponista Jāņa Lūsēna kopdarbam – mūziklam Meierovics, ar jaunu iestudējumu tika atzīmēta leģendārā mūzikla Lāčplēsis tapšanas 25 gadu jubileja, un jau nākamnedēļ klajā nāks Māras Zālītes pirmais romāns Pieci pirksti.
– Romānā rakstāt par mazas meitenes ģimenes atgriešanos Latvijā pēc izsūtījuma Sibīrijā. Kāpēc tieši tagad gribat runāt par to laiku? Vēlējāties, kā mēdz teikt, no sevis norakstīt nost atmiņas vai tam ir cita motivācija?
– Gan, gan. Taisnība – arī norakstīt nost, jo diezgan smagi ir tos akmeņus nēsāt katru dienu līdzi un neizstāstīt nevienam. Kad ir izstāstīts, tad, no psiholoģijas teorijas zināms, cilvēkam kļūst vieglāk. Tomēr ne jau tādēļ vien, lai atvieglotu savas dvēseles nastu, es rakstīju Piecus pirkstus. Jutu, ka nu tas brīdis ir pienācis, ka es nedrīkstu ilgāk turēt sevī un man ir arī diezgan unikāla pieredze. Latviešu literatūrā ir daudz rakstīts par izsūtījuma laiku Sibīrijā, un pārsvarā tie ir atmiņu stāsti, bet nav rakstīts literārs darbs par to laiku. Pat Melānijas Vanagas brīnišķīgais un satriecošais darbs Veļupes krastā ir atmiņu vēstījums, bet mans nolūks bija rakstīt literatūru. Un nevis par izsūtījumu Sibīrijā, bet par ģimenes, patiesībā – ģimenes pārpalikuma, atgriešanos dzimtenē. Man tāda pieredze ir, un jutu, ka mans pienākums ir par to runāt – kā tolaik es kā bērns redzēju pasauli. Kādreiz ikdienišķās sarunās esmu ieminējusies, ka ābolu es pirmo reizi ieraudzīju piecu gadu vecumā. Parasti cilvēki brīnījās, kā tā var būt, bet tā bija – ziemeļos āboli neaug. Savu Latvijas atklāšanu es atceros ļoti spilgti, es gribēju to uzrakstīt.
– Romāns ir autobiogrāfisks, tomēr galvenā varone nav Māra, bet Laura.
– Tāpēc, lai es distancētos, lai justos brīvāk, lai nebūtu tik ļoti piesaistīta savai dzīvei. Jo, rakstot par sevi, nedrīkstu ne solīti paiet ne pa labi, ne pa kreisi. Ja izmantoju sevi kā prototipu, tad varu mainīt detaļas, teiksim, mājas, kas bija pie dzelzceļa, romānā nolikt pie upītes... Es atļāvos arī tēlos sakombinēt vairākus prototipus, līdzībās izsakoties – no viena kaimiņa fotogrāfijas paņēmu augšdaļu, bet apakšējo daļu – no cita kaimiņa.
Līdz piecu gadu vecumam uzaugu ar stāstiem par Latviju, cik tā ir skaista. Latvijā ir mājas, Latvijā ir brīvība, Latvijā ir viss pats labākais, kas vien var būt. Interesanti ir tas, ka dažkārt vizuālie ideāli sagādā vilšanos, kad visu beidzot ierauga realitātē, bet ar romāna varoni Lauru tā nenotiek, tieši otrādi – viņa redz Latviju vēl skaistāku nekā bija iedomājusies. Kā pa miglu atceros Sibīrijas barakas, dubļus vasarā, drausmīgu aukstumu ziemā un taigu visapkārt, un tad pēkšņi Latvija – skaista. Dārzs, plūmes, āboli, visādas ogas, ezīšu pilni krūmi, suņi, zirgi, kaķīši, ... Un visu laiku ir ko ēst!
– Vai tie bērni, kas šajos laikos piedzimst latviešu ģimenēs ārpus Latvijas, arī aug ar sapni par atgriešanos Latvijā, lai gan viņu vecāki ir aizbraukuši pavisam citu motīvu dēļ? Vai starp šiem notikumiem un procesiem vispār var vilkt kaut nosacītas paralēles?
– Nez vai. Nesaku, ka tā ir, bet, iespējams, tiem bērniem saka: «Nē, bērniņ, mums jādzīvo šeit, jo Latvijā ir slikti. Tu šeit iesi skolā, man maksās pabalstus, un Latvijā mēs tik labi nedzīvotu.» Jo cilvēki ir aizbraukuši brīvprātīgi un arī meklē attaisnojumu tam, ka pametuši dzimteni, bet, protams, nesaku, ka tā ir visiem aizbraukušajiem. Kad uz Sibīriju izsūtīja manus vecvecākus un kopā ar viņiem manu mammu, viņai bija tikai desmit gadi, un es jau esmu trešā paaudze – esmu dzimusi kā buržuāziski nacionālistisks elements. Manam vectēvam bija tikai 37 gadi, kad viņš Vjatlagā gāja bojā. Tas bija pavisam kas cits – varmācīgi, netaisnīgi, ar svešu varu izrauts no mājām, un vienīgais, kas vispār palīdzēja izdzīvot tajos vājprātīgajos apstākļos, kuros patiesībā nebija paredzēts izdzīvot, bija ilgas pēc Latvijas. Un ticība, ka mēs izdzīvosim, lai atgrieztos. Un dzīvotu.
– Kāpēc šobrīd nenovērtējam to, ka varam dzīvot savā zemē, savā valstī?
– Izlaidušies esam. Tas ir smags jautājums. Ar sirdi es tos cilvēkus nesaprotu. Ar prātu saprotu, lai gan arī redzu, ka Latvijā ir ārkārtīgi daudz iespēju. Kad mēs ar vīru esam mūsu lauku mājās, nereti esam sprieduši – ja mums būtu kaut vismazākais uzņēmēju gēns, mēs noteikti kaut ko darītu šajā jomā. Esam saskārušies, ka bieži vien pa visu novadu jāmeklē kāds speciālists, kas varētu paveikt kaut mazus darbiņus, teiksim, iztīrīt skursteni. Ļoti daudz cilvēku ir degradējušies, bezdarbnieki un arī alkoholiķi vienlaikus. Diemžēl šāda sabiedrības daļa ir diezgan liela. Es nevienu nenosodu, tiesāšana nav cilvēka, bet Dieva ziņā. Ja man nebūtu ko darīt, es gan domātu, kādu biznesu uzsākt, kaut vai, teiksim, paipalas audzēt.
Mums ir jāsaprot un pašiem sev jāatzīst – ar mums ir notikusi tā sauktā negatīvā selekcija. Šo domu izsaku arī savā romānā – mēs esam pārpalikums. Mēs esam tie, kas laimīgas nejaušības rezultātā ir palikuši pāri. Jau sākot ar 1. pasaules karu, kad Krievijas impērija lika izvākt iedzīvotājus no Latvijas teritorijas, notika piespiedu evakuācija, būtībā – izsūtījums. Apmēram miljons Latvijas iedzīvotāju klīda pa Krieviju, pārsvarā – Maskavu, Pēterburgu, Kazaņu, Baku... No aizvestajiem atpakaļ atgriezās knapi trešā daļa. Nerunāsim nemaz par tiem strēlniekiem, kas krita karā, par tiem latviešu sarkanajiem strēlniekiem, kas aizgāja neceļos pa Krievijas ārēm, tika izmantoti kā boļševistiskās Krievijas sargi un atbalstītāji. Runājam par deportācijām 1940. gadā, bet jau Baigajā gadā tika likvidēta inteliģence un visi, kas varēja traucēt padomju varas nostiprināšanai.
– Tāda smadzeņu amputēšana tautai.
– Absolūta. Un tad vēl trimda – 1944. gadā aizbrauca, tā var teikt, labākie, un 1949. gada izvešanas. Esam nepārtraukti fiziski, morāli un emocionāli vājināta tauta. Protams, ataudze jau notiek, bet tam vēl nepieciešams laiks.
– Kas varētu paātrināt šo procesu? Izglītība?
– Lai cik tas būtu skumji, bet jāsaka – pēdējos 20 gados man radies iespaids, ka jaunā paaudze ir daudz mazāk izglītota nekā, teiksim, mana paaudze vai vēl puspaaudze pēc manis. Protams, tajā nevar vainot izglītības sistēmu vien, bet arī globalizāciju un informācijas tehnoloģijas. Esam informācijas sabiedrības pirmie upuri, mums nav imunitātes pret to. Teiksim, es ik pa laikam gribu palasīt komentārus internetā, jo man gribas zināt, ko un par ko cilvēki domā, bet, redzot, kāds vājprāts tur ir, saprotu, ka labāk izvairīties. Atzīstu – man nav imunitātes pret šo vardarbīgo un brutālo plūsmu internetā, bet jau nākamajai paaudzei šāda imunitāte ir, to varu vērot savos bērnos un mazbērnos. Agrāk mēs nepievērsām uzmanību dažādām rupjībām uz sabiedrisko tualešu sienām, sapratām, ka ir kāda sabiedrības daļa, kurai ir nepārvarama tieksme apķēpāt sienas, rakstīt un zīmēt rupjības. Tagad vismaz tualešu sienas ir tīras.
Imantam Ziedonim ir jauks dzejolis: Dzelzu mans tēvis bija/Tēraudiņa māmuliņa/Vai mēs bērni salasīti/No veciem pakaviem? Mēs esam salasīti no veciem pakaviem. Es ticu, ka vecos pakavus var pārkausēt un atkal būs gan dzelzu, gan tēraudiņa. Mēs vēl esam vāji, bet es nezaudēju cerību un absolūti nepiekrītu pesimistiskām prognozēm, pat glupībām, ka 2040. gadā ar latviešiem būs cauri. Man ir četri mazbērni, kuri tajā laikā būs spēka gados, tad kāpēc lai būtu cauri ar latviešiem? Viņi ir un būs latvieši, moderni un eiropeiski latvieši, bet – latvieši. Protams, ja mēs kā tauta pieprasīsim tādu politiku, kas veicina Latvijas izaugsmi. Bet arī šajā ziņā mēs esam vēl diezgan vārgi. Tas ir dzīves likums – ideālu pieprasījumam ir jāizaug no sabiedrības. Mēs nevaram gaidīt no valdības un parlamenta, lai mums dod ideālus, mums pašiem kā tautai ir jāsaprot, ko mēs gribam, kādas ir mūsu vērtības, un tās jāizvirza par nosacījumu politiķiem.
– Tomēr ir jāsāk ar sevi un vispirms pašam sev jānoformulē vērtības, un arī jāievēro tās. Bieži vien cilvēks ir apjucis, nesaprot – kas, ko, kā, kāpēc, visam atmet ar roku un brauc prom. Kāpēc latvietis necīnās te, bet brauc prom?
– Pat sunītis zina, kas ir labs, kas ir slikts, pat sunītim ir labā un ļaunā apziņa. Katrs cilvēks ļoti labi saprot, kas ir labi, kas – slikti, tikai šodien mēs esam tik gudri, ka pamatojam savus sliktos darbus, izdomājam argumentus tam, kāpēc nedarām labu vai darām sliktu. Merkantilisma vārdā, izdzīvošanas vārdā. Cilvēkam dažkārt var trūkt politiskās koordinātu sistēmas, bet cilvēkam kā indivīdam ir labā un ļaunā koordinātu sistēma no Dieva dota, un, ja cilvēks to noliedz, viņš pats sevi māna.
– Grib mānīt. Pats atļaujas darīt visādas mērglības, bet grib un pieprasa, lai valsts ir laba.
– Precīzi. Katrs savā nodabā dara mērglības, bet no citiem pieprasa, lai ir kristāltīri. Jāsaprot, ka valdība un it īpaši parlaments ir tāds kā augsnes analīzes paraugs, kas ņemts, lai pārbaudītu zemes kvalitāti. Mūsu priekšstāvji ir paraugs no mūsu kopējā lielā lauka.
Mēs vairs neesam vulgārie materiālisti, kas domāja, ka primāra ir matērija un sekundāra ir apziņu. Tie ir dziļi un degradējoši maldi.
– Vai tad ekonomiskais burbulis un emigrācija nav visspilgtākais pierādījums tam, ka šī sabiedrība par primāro uzskata matēriju, un šis uzskats ņem arvien lielāku virsroku?
– Ceru, ka mēs kā sabiedrība pēc krīzes mācības vismaz sākam nojaust, ka apziņa ir primāra. Nevar teikt, ka visa sabiedrība ir degradēta, ir ļoti daudz gaišu cilvēku, un man ir izjūta, ka šobrīd garīgā līmenī norit izšķirīga cīņa. Mēs svārstāmies – var redzēt gan lielas neģēlības, gan milzīgu cilvēcību, pašaizliedzību, līdzjūtību, sirsnību...
– No kā atkarīgs, ka kolektīvajā apziņā svari nosvērsies uz vienu vai otru pusi?
– No katra cilvēka, no viņa izvēles – uz kuriem svaru kausiem nostājas. Mēs nonākam pie tā, ka viss slēpjas individuālā izvēlē un cilvēku apziņas un morāles līmenī. Ja uzskatām pretēji – ka morāle nav svarīga, ka viss ir relatīvs, tad mums viss jūk un brūk. Un ne jau tikai Latvijā tā notiek, līdzības ir saskatāmas visā pasaulē. Šajā informācijas laikmetā, mūsu prāti tiek pakļauti, notiek manipulācijas ar cilvēku apziņu tādā veidā, kā agrāk nemaz nebija iespējams.
– Tad iznāk – ir kādi, kas grib to darīt.
– Protams. Ir cilvēki, kas formulē savu mērķi, iedarbina visas modernās iespējas, sākot ar korupciju šā vārda visplašākajā nozīmē. Korupcija nav tikai tad, ja kāds kādam iedot piecus latus vai piecus miljonus latu, lai panāktu savu vajadzību realizāciju, bet korupcija var būt arī, piemēram, glaimi. Mākslinieku vidē šis ir ļoti izplatīts emocionālās korupcijas veids. Sociālā korupcija, kad uzpērk veselu sabiedrības slāni, piemēram, pensionārus, vai rīdziniekus. Piesola šo, vai to, un cilvēks pat nepaspēj atskārst, ka mazais pirkstiņš atdots. Ka paņems visu roku. Un tad sākas morāles problēmas. Neko mēs nesakārtosim ne valstī, ne pasaulē, ne ar kādiem miljoniem arī neatpirksimies no upuriem, kas radušies šā morāles haosa dēļ, ja mēs neatgriezīsimies pie pamatu pamatiem. Kamēr mēs šajā labā un ļaunā cīņā nenostāsimies labā pusē. Godīgi sakot, es pašlaik runāju ļoti caur puķēm.
– Varat nerunāt caur puķēm.
– Uz vecumu esmu kļuvusi līdzcietības pilna. Es negribu nevienam sist, negribu nevienu klapēt, bet varbūt tomēr vajadzētu. Varbūt citā sarunā. Ir Adventes laiks, negribas. Arī pēc tiem pārdzīvojumiem, kas nesen bijuši, negribas. Tomēr esmu pārliecināta, ka šādai sarunai ir jābūt. Arī par to, ka katrā hokeja spēlē īpašā ložā ir jāredz mūsu bijušais prezidents kopā ar Krievijas ietekmes aģentiem, kam jārūpējas par Latvijas atkarību no Krievijas enerģētiskajiem resursiem. Vai tiešām viņi domā, ka mēs visi esam muļķi un nesaprotam, cik ļoti šīs saiknes spēcīgi darbojas? Pasakiet, vai varat iedomāties, ka Angela Merkele sēdētu vienā ložā ar bijušajiem Stasi augsta ranga darbiniekiem? Sarunai jābūt arī par to, ka tajā pašā ložā ir jāredz Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre, faktiski – otrā persona šajā struktūrā, tas nozīmē – ar visām piekļuvēm slepenajai informācijai, kopā ar augsta ranga čekas darbiniekiem, kuri nekad nav bijušie. Tas ir ne tikai morāli nepieņemami, tas normālā valstī būtu politisks skandāls. Mēs esam notrulinājušies, jo nepārtraukti redzam līdzīgas situācijas, un politiķi atļaujas arvien vairāk, jo tauta klusē un neprotestē.
– Ir teiciens – ja cilvēks ar kaut ko netiek skaidrībā, neatrisina kādu situāciju, tad dzīve, liktenis vai Dievs cilvēku atkal un atkal noliks analoģiskā situācijā. Mēs kā tauta taču esam piedzīvojuši padomju kara bāzes savā teritorijā, tagad ir citāda veida bāzes.
– Citādas bāzes, naftas un gāzes. Nekustamo īpašumu lobija un hokeja hobijs! Ilūzija, ka esam baigi brīvi un neapdraudēti.
– Jo aiz mums ir NATO un ES?
– Redz, NATO mūs var aizstāvēt fiziski, bet mūsu apziņu NATO nevar aizsargāt. Ne mūsu sirds apziņu, ne mūsu dvēseli, ne vērtības – tās nevar aizsargāt ar militāriem līdzekļiem. Kas ir valsts drošība? Pilsoņu lojalitāte, pilsoņu emocionālā saikne. Ekonomiskā izaugsme vispirms ir pilsoņu vēlme darīt, un darīt sev, un būt neatkarīgam no citu žēlastības. Turēt mazu veikaliņu un pārtikt no tā. Dzīvot viensētā un pārtikt no tās. Taisīt mazu ražotnīti un pārtikt no tās. Tas ir vērtību un apziņas jautājums. Piecdesmit okupācijas gadus mēs varam vainot tajā, ka tie mums atņēma izpratni par to, ka katrs ir pašradošs indivīds, kas atbildīgs par sevi, un neviens cits nav atbildīgs par mani – nedz par manu materiālo, nedz emocionālo stāvokli, nedz par manu bagātību vai nabadzību.
– Kāpēc visas iepriekšējās pakļautības, tajā skaitā Krievijas impērijas sastāvā, kādas mums bijušas, neatņēma latviešiem šo apziņu, bet tieši padomju okupācija to saplosīja?
– Tāpēc, ka padomju sistēma ielika cilvēku būrī. Iedomāsimies zooloģisko dārzu – tur taču lauvām, ziemeļlāčiem, ronīšiem, žirafēm ir sava teritorija, visus baro, un nevienam ne par ko nav jārūpējas. Izlaidiet tos zvērus un viņu pēcnācējus ārā pēc 50 gadiem un paskatieties, cik no viņiem izdzīvos brīvībā. Un cik cilvēki ir priecīgi par to, ka viņiem ir mazs dzīvoklītis, ka viņiem valsts maksā mazu naudiņu, bet – garantētu, par to pretī paņemot brīvu izteikšanos, pārvietošanos pa pasauli, respektīvi – visu to, kas citiem pasaulē šķiet pašsaprotams. Vienai daļai būrīšu modelis ir ļoti pievilcīgs, jo katru rītu saņem savu banānu, kāds arī atnāk un iztīra. Un tad ir cilvēku tips, kas ienīdīs būri, kas gribēs brīvībā, lai arī tur viņu sagaida cīņa par izdzīvošanu. Un tā atkal ir vērtību lieta.
– Vai 25 gadus pēc radošo savienību plēnuma atkal ir nobriedusi situācija kādam līdzīgam intelektuālam forumam? Protams, šoreiz nebūtu skaidri izteikts – pret ko.
– Kā nu nav pret ko?
– Pašiem pret sevi?
– Ētiskā pašizcīņa. Negribu uzmesties par pravieti, bet es jau atmodas laikā rakstīju, ka brīvība neko neatrisina. Mēs bijām lieli ideālisti, tauta parādīja viscēlāko, skaistāko un labāko, kas tajā ir, un tas nekur nav zudis. Protams, bija arī naivums, jo bijām būrī auguši. Mēs domājām, ka, tikuši no būra ielā, brīvi iesim pa džungļiem dziedādami un nekā mums netrūks. Brīvība ir tikai nosacījums, lai cilvēks varētu realizēt savu cilvēcisko potenciālu. Kad to sākām apjēgt, sākās liela vilšanās, ka brīvība neko uzreiz neiedeva. Protams, visu laiku ir arī liela pretdarbība mums. Mēs taču zinām, kā lielvalstis mēģina nostiprināt savu ietekmi visur, kur vien var un kā vien spēj. Mums, tām mazajām tautām, ir jābūt ļoti gudrām, visupirms jau jāsaprot, kas notiek, un jāprot turēties pretī un realizēt savas intereses. Arī attiecībā uz cilvēka apziņu. Nevar teikt, ka nav jāmācās latviešu vēsture, ka šī viela ir integrēta Eiropas vēsturē, un vispār – kāda Latvijā ir vēsture? Atliek palasīt Andrejs Johansona vēstures stāstus, lai saprastu, cik fantastiskas lietas te ir notikušas, ka principā mēs jau bijām Eiropas sastāvdaļa, īpaši Kurzemes hercogistes 250 gadu ilgajā vēsturē.
Mēs neprotam sagatavot savai valstij lojālus pilsoņus, un nedomāju, ka būtu vajadzīgi kaut kādi ideoloģiskie spiedieni vai kas tamlīdzīgs, cilvēki vienkārši ir jāizglīto. Protams, tas nav viegli šajā informācijas laikā, kad visapkārt ir tik daudz kārdinājumu, bet jau kopš paradīzes laikiem Dievs dod cilvēkam izvēli. Diemžēl pēdējos 20 gadus esam domājuši tikai par ekonomiku, novārtā atstājuši apziņu. Mēs gluži kā padomju laikos gaidām visu no valsts, bet nemaz nestrādājam paši ar savu apziņu, no kuras atkarīga gribēšana darīt un pašam būt atbildīgam par savu dzīvi un iztikšanu, un, līdzko tādi kļūsim, arī valsts ekonomika attīstīsies. Protams, valsts ir jākritizē, jo grozi, kā gribi, zivs tomēr pūst no galvas, bet nevar arī visas savas neizdarības, savu slinkumu un neuzņēmību, dažkārt arī nekrietnību padarīt par valsts atbildību. Ja miljons cilvēku dara sliktas lietas, tad otrs miljons cieš no tā, kaut arī nedara sliktu.
– Ko jūs gaidāt no nākamā gada?
– Gribu cerēt, ka mēs neapsīksim Zolitūdes traģēdijas analīzē. Ka turpināsim. Ka to nenoslaucīs jaunas aktualitātes, kā, piemēram, valdības maiņa. Un šajā ziņā es visvairāk ceru uz medijiem, jo kurš gan cits sabiedrībā uzturēs taisnības un patiesības garu?
Man ir bail, ka mēs izdarām skaistus un cēlus žestus, esam dziļi jutuši līdzi un jūtam vēl tagad, saliekam svecītes un puķītes, saziedojam daudz naudiņas, un tad mums liekas, ka savu pienākumu esam izpildījuši. Un dzīvojam tālāk, kā bijis. Bet mēs nedrīkstam dzīvot tāpat tālāk, mums ir jāpanāk, lai notikušais būtu morāls lūzums sabiedrībā, lai sāktu dzīvot citādāk, apzinīgāk, godīgāk. Jo mēs taču redzam, kā morāles un apziņas deficīts noved pie materiālu lietu grūšanas, ka garīgu skrūvju vājums noved pie traģēdijām fiziskajā pasaulē. Nevar atpirkties no tā, cilvēkiem ir sevi jāmaina, lai sabiedrība mainītos.