Neatkarīgās aprēķini atklāj pārdesmit santīmus mēnesī, ar kuriem valdība skaitās izpildījusi savu solījumu pārlikt nodokļu slogu no darba uz patēriņu, kā arī uz turīgākiem cilvēkiem.
Finanšu ministrs Andris Vilks vakar nāca klajā ar skaļiem paziņojumiem par to, kā viņš darbojoties "saskaņā ar Vienotības priekšvēlēšanu programmu, kurā norādīts, ka nepieciešams ieviest sociālā taisnīguma principu nodokļu politikā, īstenojot pakāpenisku nodokļu sloga pārdali no ienākuma nodokļiem uz patēriņa, kapitāla un īpašuma nodokļiem, kā arī nepieciešams ieviest nodokļu sistēmas progresīvu reformu". Viņa apgalvojumus tikai daļēji pamato skaitļi, turklāt tādi skaitļi, kas uzrāda tikai santīmus.
Ņemsim strādājošo ar pirmsnodokļu algu 447 lati, kurus šā gada jūnijā pelnījis statistiski vidējais valsts kalpotājs (pagaidām pēdējais ieraksts Centrālās statistikas pārvaldes datu bāzē). Viņa algai uzlikto nodokļu slogu pazeminās iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes samazināšana par vienu procentpunktu līdz 25% un neapliekamā minimuma palielināšana no 35 līdz 45 latiem, bet toties palielinās sociālo apdrošināšanas iemaksu likmes paaugstināšana par diviem procentpunktiem – līdz 35,09% uz nodarbināto (ne darba devēju) iemaksu rēķina. Ja viņam nav apgādājamo, tad šādai pēcnodokļu algai būtu jāsarūk no 310,11 latiem pašlaik līdz 309,62 latiem pēc 1. janvāra. Tādējādi vismaz neprecīzs ir iepriekš vairākkārt atkārtotais Ministru prezidenta Valda Dombrovska solījums, ka vismaz līdz 500 latu bruto algai cilvēku ienākumi pieaugšot. Iznāk, ka Ministru prezidents attiecībā uz savu statistiski vidējo kalpotāju samelojies par 49 santīmiem, bet tikai to viņam varētu pat piedot. Ņemsim tādu kalpotāju, kuram ir divi apgādājamie (bērni), par kuriem ar nodokli neapliekamais minimums tiks palielināts no 63 līdz 70 latiem mēnesī. Tādā gadījumā kalpotājs patiešām saņems par 1,75 latiem vairāk, kas tad nu jāuzskata par V. Dombrovska un A. Vilka apsolītā taisnīguma triumfu.
Jāprecizē gan, ka viens un tas pats apgādājamais nedrīkst būt vairāku strādājošo apgādībā, tāpēc no neto algas pieauguma vienam bērnu vecākam jāatrēķina neto algas samazinājums otram, ja viņi pa abiem veido vienu ģimenes budžetu. Līdz ar to sociālais taisnīgums sarūk: 1,75 – 0,49 = 1,26, bet uz vienu ģimenes locekli tiek iegūts 1,26 : 4 = 31 santīms sociālā taisnīguma mēnesī. Pretī tam stāv nodokļu sloga palielinājums par aptuveni 30 latiem mēnesī uz katru šīs ģimenes locekli un bērnu uzturēšanai izmaksāto 8 latu mēnesī atņemšana, jo nebūs taču tā, ka pabalstu atstās personām ar statistiski vidējiem ienākumiem.
Salīdzinājumam šie paši aprēķini izdarīti ģimenei ar abu pelnītāju bruto algu 560 lati mēnesī. Tiem sociālā taisnīguma cena izrādās 27 santīmi uz vienu ģimenes locekli mēnesī. Tādējādi atrodas jau nākamā liecība par V. Dombrovska valdības iedibināto sociālo taisnīgumu 31 – 27 = 4 santīmu vērtībā, jo patiešām – cilvēkiem ar lielākiem ienākumiem tie pieauguši mazliet lēnāk.
Darba algai uzlikto nodokļu atlaides ir tik niecīgas attiecībā pret visu pārējo nodokļu paaugstināšanas izraisīto izdevumu pieaugumu, ka mudina pamest darba tirgu, lai drīkstētu pretendēt uz tikai nestrādājošiem solītām nodokļu atlaidēm u.c. sociālās drošības pasākumiem. Arī ar algas nodokļu likmju palīdzību Dombrovska valdība liek iedzīvotājiem, kuri vispār paliks Latvijā, apgādāties ar bēdu stāstiem par izjukušu ģimeni un pārcelties uz patversmi vai vismaz uz sociālo māju.