Pensiju fondi atdod daudz mazāk nekā saņem no Latvijas

Pēdējo trīs gadu laikā Latvija palielinājusi savas iemaksas pensiju otrajā līmenī par vairāk nekā divsimt miljoniem eiro gadā, turpretī Latvijas pensionāriem atdodamās naudas daudzums palicis iepriekšējais.

Latvijas iemaksas pensiju otrajā līmenī pēdējos gados strauji augušas atbilstoši tam, kā ierēdņu un citu valsts kalpotāju algas rāvušas uz augšu Latvijas vidējās algas rādītāju, taču tajā pašā laikā pensijā ejošos pensiju fondu klientus tas ietekmējis minimāli. Paliek, protams, cerības, ka pēdējo gadu iemaksu pieaugums izpaudīsies pensiju pieaugumā pēc vairākiem desmitiem gadu, bet vēl lielākas ir bažas par inflāciju, kas šo gadu desmitu laikā atņems naudai pirktspēju. Pensiju fondu darbošanās reālie rezultāti apgāž šo fondu solījumus jeb skaidrojumus par lēcienveidīgu uzkrājumu pieaugumu tāpēc, ka aizvien lielāks procentos nopelnītās naudas daudzums pietiekaqmi ilgā laikā nesīs aizvien lielākus procentus. Šādai pelnīšanas mašīnai vajadzēja apdzīt inflāciju, bet šī mašīna stāv uz vietas.

Arnis Kluinis

Pusmiljards vai miljards eiro prom, simts miljoni eiro atpakaļ

Latvijas kopējās iemaksas pensiju fondos pieaugušas no 568,9 miljoniem eiro 2020. gadā līdz 776,6 miljoniem eiro pagājušajā 2023. gadā. Tagad baņķieri ļoti apvainojušies par valdošās koalīcijas nodomu nebūt ne izbeigt, bet mazliet samazināt Latvijas iemaksas pensiju fondos pret solījumu, ka nauda tikšot atdota nezināmā un pasakainā nākotnē.

Latvija, tātad, dažu gadu laikā palielinājusi savas iemaksas vairāk nekā par 1/3 daļu, kamēr pensijā aizgājušo cilvēku kopējā uzkrājuma vērtības pieaugumam no 97,2 miljoniem eiro līdz 98,8 miljoniem eiro atbilst 1/100 daļa jeb procents. Mazliet optimistiskāku vērtējums par fondu atdevi padara fakts, ka samazinājies to cilvēku skaits, starpo kuriem nauda jāsadala. 2020. gadā pensijā aizgājuši 21 387 pensiju fondu klienti, bet 2023. gadā - 18 418 klienti.

Ilgākā laika periodā, toties, konstatējams pensionējušos fondu klienti skaita pieaugums. Pārlūkojot pēdējos desmit gadus, ne vispār vecuma pensijā aizgājušo, bet jau ar pensiju otrā līmeņa kapitālu apgādājušos pensionāru kopskaits šajā laikā dubultojies no 9 564 cilvēkiem 2014. gadā līdz 18 418 cilvēkiem 2023. gadā. Tādam pieaugumam ir jābūt, jo aizvien tālākā pagātnē paliek 2001. gads, kad Latvijā tika ieviesti pensiju otrā līmeņa fondi. Tad tika skaidrots, ka pirmspensijas vecuma cilvēkiem tajos iesaistīties vairs nav jēgas, jo procentu nauda nepaspēs nopelnīt nākamo naudu un pensiju fondu rezultāti nebūs tik spoži, cik spoži tie kļūšot proporcionāli ieguldījumu laika ilgumam. Valsts Sociālās apdrošināšanas aģentūra aprēķinājusi, ka tie, kuri pensijā aizgāja pagājušajā gadā, otrā līmeņa uzkrājumus veidojuši vidēji 17,3 gadu garumā.

Pensijā aizgājušo pensiju fondu klientu skaita pieaugums nav vienmērīgs gadu no gada. Īsākos laika nogriežņos šo skaitu ietekmē pensionēšanās vecuma paaugstināšana, priekšlaicīgās pensionēšanās noteikumi un to maiņa, pensiju fondu aktivitāte, piesaistot tos vecāku gadagājumu cilvēkus, kuriem iemaksas pensiju fondos nav obligātas, un varbūt vēl citi faktori. Pavisam īpatnējs ir bijis 2022. gads ar pensiju otrā līmeņa naudas piešķiršanu 31 983 cilvēkiem. No tiem apmēram 13 tūkstoši bija jau iepriekš pensionējušies cilvēki, kuri bija atlikuši savu pensiju otrā līmeņa uzkrājumu izmantošanu. 2022. gada janvārī stājās spēkā likums, ka viņu uzkrājumu konti jāslēdz un šie uzkrājumi jāpievieno pensiju pirmā līmeņa uzkrājumiem, kas nodrošināja Latvijai netipiski lielu atgūtās naudas apjomu kaut tikai vienu gadu.

Vai tiešām valsts izšķērdētu 7 miljardus eiro?

Tas, ka pensionāriem aprēķināto pensiju otrā līmeņa kopsummas 2020. gadā un 2023. gadā atkal ir gandrīz vienādas pretēji tam, cik ļoti pieaugušas Latvijas iemaksas pensiju fondos, atkal liek uzdot daudz jautājumu par pensiju otra līmeņa jēgu un atdevi.

Pirmkārt, Latvijas iemaksu pieaugums atspoguļo naudas pirktspējas zudumu, bet tad jautājums, kā pensionāriem izdzīvot ar to mazvērtīgi naudu, kādu viņiem izmaksā pensiju fondi. Tas pats attiecas arī uz pensiju pirmo līmeni, taču šajā līmenī valsts tomēr kompensē naudas vērtības samazināšanos ar naudas nomināla palielināšanu. Tātad ar pensiju indeksāciju, kas notiek ar lieliem tračiem un pensionārus neapmierina. Vairumam pensionāru tiek tikai iztikas minimums. Valsts nevar atļauties badā mirstošus cilvēkus savā teritorijā, bet pensiju fondiem nekādas teritorijas nav. Tiem ir tikai grāmatvedība, kā uzskaitīt katra klienta veiktās iemaksās un par šo naudu veikto ieguldījumu vērtības izmaiņas. Fondi nenes nekādu atbildību par to, lai šīs izmaiņas nenotiktu samazinājuma virzienā. No ieguldījumu vērtības pieauguma tempa turēšanaš l'dizi inflačijai nav ne ziņas, ne miņas.

Otrkārt, vai tiešām valsts apsaimnieko savus resursus tik slikti, neefektīvi, kaitnieciski, ka labāk, lai valstij naudas mazāk? Ja ne šogad, tad nākamgad iemaksās pensiju fondos varētu pārsniegt miljardu eiro. Vai tiešām šādu naudu nav iespējams ieguldīt Latvijā tā, lai tā nestu atdevi nākotnes pensiju pirmā līmeņa indeksācijai? Jā, naudas iztērēšanai vienmēr ir riski, ka nekādas atdeves nebūs, ne iztērējot to “kapacitātes celšanai", t.i., ierēdņu algu paaugstināšanai, ne kādas ēkas vai tilta celšanai. Var gadīties, ka celtniecības vienīgais rezultāts ir nākamie izdevumi, lai ēku vai tiltu uzturētu un ekspluatētu (kā "airBaltic" tagad un "Rail Baltica" nākotnē). Tomēr gadījumā, ja Latvijas valsts visu naudu tiešām izšķērdētu, tā nespētu kaut vai tikai indeksēt pensijas jau vairāk nekā 30 gadu garumā. Tātad daudzi ieguldījumi tomēr ir bijuši pareizi. Tas attiektos arī uz 7,1 miljardu eiro, cik bija sakrāts pensiju fondos līdz pagājušā gada beigām.

Nedrīkst palaist garām to, ka lielai daļai pensijās izmaksātās naudas faktiskais avots ir valsts parāds. No vienas puse, tas ir kārtējais apliecinājums, ka saprātīgi saimniekot valsts nemāk un tāpēc labāk, ka naudas tai mazāk. Bet, no otras puses, naudas atdošana pensiju fondiem ir viskliedzošākais nesaimnieciskums. Valsts par velti (īstenībā ar vismaz tādu piemaksu, kādus tēriņus prasa naudas savākšana no iedzīvotājiem) atdod naudu tiem, kuri pēc tam šo pašu naudu aizdod Latvijai uz procentiem, no kuriem lielāko daļu pievāc paši, bet nelielu daļiņu atmet pensionāriem kā pensiju fondu peļņu. Tūlīt redzēsim, kā fondu peļņa tiecas uz nulli.

Pensiju fondi pelna aizvien mazāk

Pensiju fondi uzrāda tik zemu efektivitātes jeb ienesīguma līmeni, ka valsts uz to fona izskatās ļoti labi. Var teikt arī otrādāk, ka pensiju fondi izskatās ļoti slikti un par pagājušo gadu uzrāda tādus rezultātus, ka iemaksu turpināšanu tajos viegli apšaubīt:

Avots: VSAA

Caurmēra rādītāji tādi, ka jau nosaukto 17,3 gadu garumā pensiju fondi spējusī nopelnīt saviem 18 418 klientiem 205 eiro no tiem tūkstošiem eiro, cik uz katra klienta vārda šajos fondos ieskaitīts. Pensiju fondiem adresējamo pārmetumu smagumu mazina tas, ka iemaksu nomināla lielākā daļa veikta pēdējos gados un nav tādējādi nevarēja tikt izmantota procentu, procentu no procentiem utt. pelnīšanai visu to laiku, kamēr pensiju fondi snieguši klientiem naudas apsaimniekošanas pakalpojumu.

Iepriekš fondiem ir bijuši arī daudz labāki laiki, kad Eiropas Centrālā banka drukāja un dalīja kovidnaudu, ko fondi iegrāmatoja kā savu klientu peļņu. Tomēr arī par to jautājums, kāpēc vajadzīga visa šī varenā mašinērija, kuras vēsturiski maksimālā jauda ir atbildusi vienai minimālajai Latvijas mēnešalgai. Ar to nav pieticis inflācijas nodarīto zaudējumu segšanai un nepietiks nekam, kad pensiju fondu klientam nāksies no šiem "augļiem" pārtikt 15 gadus jeb 15x12=180 mēnešus pensijā.

Kopā ar pensiju fondu nopelnīto naudu klienti saņems arī fondu saglabāto naudu (cerams, ka kopumā vismaz pamatieguldījums tiks vismaz saglabāts par spīti zaudējumiem no atsevišķiem ieguldījumiem vai visiem ieguldījumiem īsākos laika periodos), taču naudas tik un tā pārāk maz, lai izdzīvotu vai nu bez pensiju pirmā līmeņa kā iztikas līdzekļu pamatavota, vai ar valūtā, zelta stieņos, nekustamos īpašumos un varbūt vēl daudz radošākos veidos izdarītiem ieguldījumiem.