20.jan 2015
«Nu, ko jūs izlēmāt – slēgsiet mūs vai ne?» viesošanās laikā sociālās aprūpes centrā Rauna vairākas reizes man pārjautā gados jauns puisis, lai gan ne jau žurnālisti izlemj pansionātu likteni Latvijā. Pēdējo nedēļu notikumu gaisotnē pansionātā valda trauksme – cilvēkiem nav skaidrs, kāpēc pansionāts jāslēdz un uz kurieni viņus pārcels, tāpēc jājautā ikvienam, kurš atbraucis viesos. No augšas dots uzdevums situāciju normalizēt un uztrauktos prātus nomierināt, taču kā to izdarīt, ja pašiem darbiniekiem asaras riešas acīs, runājot par pansionāta, tā iemītnieku un arī pašu nākotni? «Es badošos līdz nāvei, bet prom neiešu,» Neatkarīgajai saka iemītniece Ērika Grunšteine, kura Raunā dzīvo desmit gadus.