Pansionāta iemītniece: Badošos līdz nāvei, bet prom neiešu

«Nu, ko jūs izlēmāt – slēgsiet mūs vai ne?» viesošanās laikā sociālās aprūpes centrā Rauna vairākas reizes man pārjautā gados jauns puisis, lai gan ne jau žurnālisti izlemj pansionātu likteni Latvijā. Pēdējo nedēļu notikumu gaisotnē pansionātā valda trauksme – cilvēkiem nav skaidrs, kāpēc pansionāts jāslēdz un uz kurieni viņus pārcels, tāpēc jājautā ikvienam, kurš atbraucis viesos. No augšas dots uzdevums situāciju normalizēt un uztrauktos prātus nomierināt, taču kā to izdarīt, ja pašiem darbiniekiem asaras riešas acīs, runājot par pansionāta, tā iemītnieku un arī pašu nākotni? «Es badošos līdz nāvei, bet prom neiešu,» Neatkarīgajai saka iemītniece Ērika Grunšteine, kura Raunā dzīvo desmit gadus.

Labklājības ministrija pieņēmusi lēmumu slēgt divus pansionātus jeb sociālās aprūpes centru filiāles – Kauguri un Rauna. Galvenais oficiālais iemesls ir telpu neatbilstība sociālās aprūpes centra vajadzībām un fakts, ka ēkas, kur jau kopš 1945. gada izvietots pansionāts, pieder baznīcas draudzei, ne valstij, tāpēc nekādi ieguldījumi, piemēram, telpu renovācijā, nav veicami. Visus iemītniekus plānots izmitināt par Eiropas naudu renovētajā centrā Ezerkrasti. Raunas vadītāja Lelde Buliņa piesardzīgi komentē izveidojušos situāciju, taču neslēpj, ka arī pati parakstījusies pret pansionāta slēgšanu. «Mums jāpilda tas, ko mums saka... Jāpanāk, lai cilvēki pārceļas uz citiem pansionātiem, taču emocionāli ir ļoti smagi,» atklāj L. Buliņa, kuras kabinetā ir atzinības raksts par profesionālu darbu sociālajā aprūpē.

Diena ar saulīti

Tādos aprūpes centros kā Rauna vai Kauguri (vai arī līdz šim jau slēgtajos Nītaurē, Piltenē, Istrā) dzīvo cilvēki ar pirmo vai otro invaliditātes grupu, par viņiem pilnībā rūpējas valsts, jo lielākoties smagās invaliditātes (psihiskas saslimšanas, garīgās attīstības traucējumi) viņi pašreizējā situācijā patstāvīgi dzīvot nevarētu. «Pašreizējā situācijā», jo valsts politikas iecere ir ar laiku mazināt cilvēku skaitu pansionātos, nodrošinot viņiem iespēju dzīvot sabiedrībā.

Taču pagaidām daudziem cilvēkiem ar invaliditāti vienīgās mājas ir pansionāts – gan Dainai, gan Ērikas kundzei, gan Margrietai, gan citiem, ar kuriem piektdienas pēcpusdienā, kad aiz loga jau krēslo, tiekos Raunā. Aprūpes centrs atrodas netālu no novada centra, skaistā vietā. Cilvēki ir ļoti atsaucīgi un labprāt vēlas runāt, stāstīt, kā viņiem klājas pansionātā.

Daina (56 gadi) iepriekš dzīvojusi citā pansionātā – daudz lielākā, kur jutusies nemierīgi. Raunā izbauda klusumu. «No sākuma es šeit nonācu nodaļā, kur bija tikai gulošie cilvēki, un, redzot, kā viņus visu laiku apgroza gultā, maina pamperus, lai nerastos izgulējumi, es apraudājos. Es nekur tādu attieksmi nebiju redzējusi,» stāsta Daina. Viņa pansionātā nonākusi pēc ārstēšanās Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā. «Te ir diena ar saulīti, iemītnieki nestrīdas, darbinieki savā starpā nerīvējas. Uzzināju par slēgšanu no radio. Ko lai jums saka – es ļoti skaudri to uzņēmu. Esmu dzimusi laukos, te arī gribu palikt, Rīgā visi tādi švītīgi, man patīk miers un klusums.»

Skaitām lūgšanas

Ērikas kundze Raunā dzīvo vairāk nekā 10 gadus – jau pieaugušā vecumā saslima ar garīgu saslimšanu, nonākusi slimnīcā, tad pansionātā. «Nesaprotu, kāpēc jāslēdz?» vaicā Ērikas kundze, «daudz ko esmu pieredzējusi un zinu, kā ir citās vietās, taču te man ir labākā aprūpe, kas vien bijusi. Tas ļoti daudz atkarīgs no cilvēkiem, kuriem tu neesi vienaldzīgs. Vai mūs neuzskata par cilvēkiem? Kāpēc mūsu domas nejautā? Es jums vēlos vaicāt, kas mums jādara, lai te paliktu pansionāts?» Sirmā kundze atklāj, ka kopā ar citiem skaita lūgšanas, lai pansionātu neslēgtu. «Esmu gatava arī badoties, bet prom negribu. Neparko.»

Centra Rauna vadītāja Lelde Buliņa tikai pirms nedēļas uzzinājusi lēmumu par pansionāta slēgšanu, to paziņojis valsts sociālās aprūpes centra Vidzeme direktors. Centrs Rauna ir Vidzemes filiāle. Tas bija praktiski vienlaikus ar radio ziņām par divu pansionātu slēgšanu. Tiesa, dažādas runas virmojušas arī pirms septiņiem, pieciem gadiem, taču nekad neviens oficiāls lēmums nav bijis pieņemts un izziņots. L. Buliņa teic: arī pašvaldībai pērn atbildēts, ka pagaidām nekāds lēmums par Raunu nav pieņemts, tomēr, zinot, ka pārmaiņas laika gaitā varētu skart arī viņas vadīto centru, kopā ar pašvaldību ir apspriestas iespējas nākotnē pansionātu reformēt, iespējams, veidojot kādu alternatīvu sociālo pakalpojumu modeli, izmantojot Eiropas struktūrfondu naudu.

«Taču šis lēmums nāca ļoti strauji, pat nebija iespēju sagatavot darbiniekus, tāpēc emocijas bija un ir, un bez tā nevar,» saka L. Buliņa, «visvairāk sirds sāp par cilvēkiem, kur šeit dzīvo vairāk nekā desmit gadus. Mēs nenoliedzam, ka mūsu centrs ir tikai pielāgots aprūpes vajadzībām un telpas nav tādas, kādas tās būs Ezerkrastos, taču mūsu centrs nav liels, kas ļauj ar katru cilvēku individuāli strādāt, mēs cits citu zinām ļoti labi, un ne velti mums saka: paldies par profesionālu darbu.» Tagad centra vadītājai atliek tikai pildīt uzdoto – pēc iespējas mierīgāk noorganizēt cilvēku pārcelšanu uz citiem pansionātiem.

Tie ir mūsu cilvēki

Ne mazāk svarīgs jautājums ir par centra darbiniekiem, kuri visi ir Raunas un tuvējo novadu iedzīvotāji. Visiem šeit ir ģimenes, bērni. Viņiem varētu piedāvāt darba vietas kādā citā pansionātā, taču tuvākais centrs ir 50–70 kilometru attālumā, un to darbiniekiem ar sociālās aprūpes iestādēs strādājošo atalgojumu ik dienu izbraukāt praktiski nav iespējams. Doties strādāt uz Rīgu? Vai tas nebūs tas pats, kas uz Īriju vai Angliju?

Sašutusi ir visa Raunas novada sabiedrība. Iedzīvotāji sākuši vākt parakstus pret centra slēgšanu. Aktīvi parakstās cilvēki domē, veikalos, bibliotēkā. Viena no parakstu vākšanas iniciatorēm, jaunatnes lietu speciāliste Linda Kručāne saka: nav neviena, kas aizstāvētu centra iemītnieku intereses un arī darbiniekus. «Vai tiešām kādam liekas, ka sanitārais mezgls, kas izremontēts pēc Eiropas standartiem, cilvēkam ir svarīgāks par apkārtējo vidi, sabiedrību, cilvēki Raunā dzīvo gadu desmitiem, te ir viņu mājas, no kurām nevar tā vienkārši vienā jaukā dienā aizvest citur,» citējot iedzīvotāju rakstīto vēstulē, saka Linda, «šie cilvēki mums ir svarīgi, tā ir Raunas daļa.»

Ar Raunas novada domes, kas bija nepatīkami pārsteigta par šo lēmumu, viedokli Neatkarīgā iepazīstinās nākamajās publikācijās. Pašlaik zināms, ka pret pansionāta slēgšanu parakstījušies jau vairāk nekā 1000 novada iedzīvotāju.