Mājdzīvnieki

Īrijā izveidotas vairākas suņu šķirnes, taču šķiet, ka paši īri visvairāk lepojas nevis ar citviet pasaulē ļoti populārajiem seteriem vai spanieliem, bet gan ar milzīgajiem un iespaidīgajiem vilkusuņiem.

Amerikāņu buldogs kopš šķirnes rašanās brīža un vēl aizvien ir īstens darbarūķis un cīnītājs. Salīdzināms ar filmās redzētiem reslinga ringā baismīgajiem spēkoņiem, kuri ārpus ringa ir gluži lādzīgi lopu gani.

Ungāri lepojas ne tikai ar saviem vīna dārziem un vīniem. Slaveni un citās zemēs itin iecienīti ir arī ungāru dzinējsuņi un aitusuņi.

Nē, par padomju pionieriem, kam bija šāda devīze, šeit nebūs ne vārda. Šāda devīze atbilst arī angļu bulterjeram. Kādā šķirnes aprakstā minēts, ka šie suņi ir vienmēr gatavi cīņai, lai gan paši kašķi nebūt nemeklējot.

Tāpat kā daudzās citās valstīs, savulaik arī ķīnieši aizrāvušies ar suņu cīņām. Un, protams, šīm vajadzībām tika meklēti vispiemērotākie suņi. Tādi tika atrasti – šarpeji.

Kā mēdz teikt mednieki, medības bez suņiem ir kā kāzas bez muzikantiem. Un ar to nebūt nav domāta suņu muzicēšanas prasme, bet gan tas, ka – protams, medīt bez suņa var, taču... kaut kā pietrūkst...

Kolliji parasti asociējas ar populāro Lesiju – garspalvaino kolliju. Taču šķirnes, kuru nosaukumā ir vārds «kollijs», ir vairākas.

Šoreiz stāsts par kādu irbju, fazānu u.c. lauka putnu meklētāju – Gordona jeb skotu seteru.

Nezinātājs, pamanot Beļģijas aitusuni malinuā, varētu nospriest, ka sastapis vācu aitusuni ar nestandarta apmatojumu – bez melnajiem segliem.

Par spanieliem varētu rakstīt daudz un dikti. Viņu patiešām ir daudz šķirņu. Taču, lai neapvainotos citu suņu tipu mīļotāji, šoreiz vien paturpināšu stāstu par angļiem, kas pārtapuši amerikāņos, bet pēc tam stāsts būs par ko citu.