Par spanieliem varētu rakstīt daudz un dikti. Viņu patiešām ir daudz šķirņu. Taču, lai neapvainotos citu suņu tipu mīļotāji, šoreiz vien paturpināšu stāstu par angļiem, kas pārtapuši amerikāņos, bet pēc tam stāsts būs par ko citu.
Runā, ka Amerikas Savienotajās Valstīs kokerspanieli esot atzīti kā atsevišķa spanielu kasta jau tad, kad britu zemē šie šuneļi vēl vērtēti vien pēc darba īpašībām un nav bijuši nodalīti no springeriem. Zināms, ka amerikāņu kokerspanieli izveidoti no angļu kokeriem. Tiesa, ilgu laiku mazie britu ļukausīši arī tur mētājās zināmā starpstatusā – amerikāņu audzētāji ķērās pie šķirnes modificēšanas, vēlēdamies iegūt ko atšķirīgu, taču, kā zināms, šķirnes izveide prasa daudzu gadu pūliņus. Zināms, ka pirmie angļu spanieli Amerikā ieradušies jau 18. gadu simtenī un jau gandrīz tūdaļ jaunā kontinenta suņumīļi ķērušies pie selekcijas. Pirmoreiz viņu lolojumi plūkuši laurus izstādē, kas notika 1883. gadā Ņūhempšīrā.
1935. gadā ASV tika nodibināts Angļu kokerspanielu mīļotāju klubs, lai gan jau tolaik Amerikas kokeri stipri vien atšķīrās no eiropiešiem. Oficiālu atzīšanu Amerikā amerikāņu kokerspanieli piedzīvoja tikai pēc Otrā pasaules kara - 1947. gadā, kad kokeri tika sadalīti amerikāņos un angļos. Ko gan šie jeņķi atšķiras no angļiem? Pirmām kārtām jau ar auguma izmēriem – amerikāņi ir mazāki. Atšķiras arī galvas forma. Tā ir ieapaļa, ar īsāku purnu. Savukārt apmatojums ir garāks. Un ir vēl kāda atšķirība. Jāteic – tipiski amerikāniska. Tāspuses ļaudīm izsenis bijusi tendence saīsināt vārdus un nosaukumus. Un arīdzan šīs suņu šķirnes nosaukums tapis apcirpts. Angļu kokerspanielu oficiāli (pat ASV) dēvē par English Cocker Spaniel, bet mazo četrkājaino jeņķīti – par American Cocker (bez Spaniel)!
Pārvilinātie britu spiegi?
Tolaik, kad amerikāņu kokeru šķirne pirmoreiz izpelnījusies ievērību, tās pārstāvji patiešām bijuši īsteni mednieki. Vēl aizvien tiek apgalvots, ka amerikāņu kokerspanieli esot viena no mazākajām medību suņu šķirnēm, lai gan... Nav īsti zināms, cik intensīvi un cik ilgi amerikāņu kokerspanieli patiešām izmantoti medībām. Iespējams, kāds tos ņem līdzi uz putnu medībām vēl šobaltdien, taču vairākums amerikāņu kokerspanielu ir izstāžu suņuki un kompanjoni. Taču pirmsākumos tie patiešām skaitījušies medību suņi – gluži kā viņu angļu senči un spanieli vispār.
Par to, ka šādu suņu patiesā senču zeme varētu būt Spānija, rodas šaubas, papētot vārda spaniel cilmi un nozīmi. Elementārākais skaidrojums jau būtu tas, ka šāda tipa četrkājainie mednieki bijuši arī Spānijā. Taču britu valodnieki aizrakņājušies līdz citām tā saknēm.
Vispirms gan neliela atkāpe... Tie spanielu entuziasti, kuriem tīk ņemt rokās nevis vēstures lāpstu, bet gan sēsties pie vēstures ekskavatora kloķiem, apgalvo, ka spanieliem līdzīgi suņi esot mitinājušies Ugunszemē. Par argumentu izmantots Čārlza Darvina apraksts, kurā pausts, ka ugunszemieši ļoti augstu vērtējuši šādus mazus, krietni matainus šuneļus ar nokarenām ausīm. Ja uznācis baiss bada periods, viņi labāk apēduši sievietes, jo no tām neesot nekāda labuma, turpretī suņi spējuši atstiept medījumu... Bet kā gan šie suņi būtu varējuši nokļūt Britu Salās?
Vēl dziļāki racēji min Apiana 2. gs. p.m.ē. rakstīto par barbariem bretoņiem, kuri audzējuši un medībās izmantojuši nelielus, pinkainus šuneļus ar nokarenām ausīm. Un šie suņi jau ir ticamāki spanielu senču kandidāti! Te nu jāatgriežas pie lingvistu pētījumiem. Iespējams, ka tiešām mūsdienās (ja par mūsdienām uzskata vismaz pāris gadsimtu laikposmu) šādu suņu apzīmējamajā vārdā mainījies uzsvars uz zilbēm. Patiesībā vārds spaniel esot cēlies iz senvārdiem ar nozīmi spiegot (meklēt, atrast) un putns...
Prasa mīlestību un uzmanību
Lai nu kā, mūsdienu amerikāņu kokeri ir ne tikai skaisti šuneļi, bet arī tādi, kas dziļi sirdī (patiesībā – instinktos) saglabājuši senos putnu mednieku dotumus. Palaisti brīvsolī, viņi pavisam noteikti vēlas visu izošņāt un izzināt. Tiesa, tas rada raizes saimniekiem. Lai gan garā vilna apbrīnojamā kārtā nedarbojas kā visvisādu nelāgumu (piemēram, dadžu) savācēja, par to nākas regulāri rūpēties. Katrā gadījumā ķemme amerikāņu kokera saimnieka arsenālā ir neatņemams instruments, kas itin bieži liekams lietā. Laiku pa laikam vajadzētu mīluli aizvest arī pie friziera.
Lai gan šie kokerīši nu jau vairāk uzskatāmi par mājas mīluļiem, viņi tomēr pirmsākumos bijuši mednieki. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Piemēram, viņu augums veidots tā, ka tam nepieciešams gana daudz kustību un krietna fiziskā slodze svaigā gaisā. Ieslodzīt amerikāņu kokeru četrās dzīvokļa sienās ir vardarbība! Nepieciešamas pastaigas. Turklāt barības daudzumam un kaloriju skaitam ēdmaņā pavisam noteikti jāatbilst suņa iespējamajai aktivitātei.