Īrijā izveidotas vairākas suņu šķirnes, taču šķiet, ka paši īri visvairāk lepojas nevis ar citviet pasaulē ļoti populārajiem seteriem vai spanieliem, bet gan ar milzīgajiem un iespaidīgajiem vilkusuņiem.
Turklāt atšķirībā no vācu un Austrumeiropas aitusuņiem, kurus mēdz dēvēt par vilkiem viņu un pelēču vizuālās līdzības dēļ, īru milži savulaik patiešām bijuši īsteni vilkusuņi – ja mednieks devās medībās ar šādu palīgu, vilkam bija maz izredžu izsprukt sveikā.
Uzskata, ka īru vilkusuņi ir lielākie suņi pasaulē. Šīs šķirnes standartā noteikts vien minimālais augstums skaustā, un arī tas ir gana iespaidīgs – suņiem 78,5 cm, bet kucēm – 71 cm. Ir atrodama arī piebilde par ideālo augstumu, un tāds ideālais īrs ir 81–86 cm augsts. Turklāt par spīti milzu augumam šie suņi ir ātri, izveicīgi un arī izturīgi.
Senie ķelti vai...
No kurienes šādi lieli suņi cēlušies, nav zināms. Taču kinologi ir vienisprātis, ka īru vilkusuņu tiešie senči dzīvojuši un palīdzējuši cilvēkiem jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Savukārt par to, no kurienes nākuši šie senči, domas dalās. Īru vilkusunim līdzīga esot kāda ar 1200. gadu p.m.ē. datēta ēģiptiešu skulptūra, zinātnieki pat atraduši sakarības starp ēģiptiešu un īru senajiem suņiem. Citi uzskata, ka radinieki ir senie dienvidzemju dogveidīgie. Vēl citi spurojas pretī un apgalvo, ka šiem milzeņiem ar dienvidzemēm nav nekāda sakara – jau 391. gadā rakstos esot minēts, ka romieši dzelzs krātiņos no ķeltu apdzīvotas salas veduši milzīgus suņus, kuri arēnās sekmīgi cīnījušies ar savvaļas zvēriem.
1336. gadā, pavērojis īru milžus darbībā, Anglijas karalis Eduards III pavēlēja šādus suņus ievest Anglijā, lai ar viņu palīdzību cīnītos pret vilkiem, kas nodarīja lielu postu lopkopjiem. 16. gadsimtā aprakstītas grandiozas medības Īrijā, kurās meža zvēriem uzrīdīti pat divi simti šādu suņu. Īru vilkusuns bijusi dārga dāvana, ko saņēmuši vairāki Eiropas karaļi un citi pasaules varenie (1641. gadā īru vilkusuņi uzdāvināti arī kardinālam Rišeljē). Tomēr ap to laiku jau bija sācies šķirnes panīkums. Apzinoties četrkājainās īru bagātības vērtību, 1652. gadā Olivers Kromvels pat aizliedza šīs šķirnes pārstāvju izvešanu no Lielbritānijas, taču pataisīt par laiskiem bagātnieku mīlulīšiem īru milžus nebija iespējams, bet vilku kļuva aizvien mazāk un mazāk, līdz ar to arī četrkājainos vilkubiedus turēt nebija jēgas. Britu salu pēdējais vilks nomedīts 1780. gadā, bet ragaiņu medībām piemērotāki bija citi medību suņi. Arī no militārista karjeras šim īram nekas prātīgs nesanāca – šie suņi tika apmācīti kaujaslaukā uzklupt jātniekiem un gāzt viņus zemē (pat kopā ar zirgiem!), taču drīz vien šāda kaujas taktika tika atzīta par mazefektīvu.
19. gadsimta vidū, kad britu armijas kapteinis Georgs Agusts Grehems iedomājās rekonstruēt seno šķirni, darbs bija jāsāk tikpat kā no nulles. Īrijā tika atrasti vien daži senajiem aprakstiem puslīdz atbilstoši suņi, un tos tad arī izmantoja vaislas darbā, krustojot viņus un viņu pēcnācējus ar vācu dogiem un arī jau pirms tam no iznīcības paglābtajiem skotu briežusuņiem. Var teikt, ka šķirne tika izveidota no jauna, senās bildītēs skatoties un skopus aprakstus lasot.
1879. gadā īru vilkusuņi izstādīti Dublinas izstādē. Īru vilkusuņu mīļotāju klubs dibināts un šķirnes standarts izstrādāts sešus gadus vēlāk – 1885. gadā. Taču tas ir viens no nedaudzajiem, kas gandrīz gadsimtu noturējies bez izmaiņām – sīki grozījumi standartā ieviesti tikai pagājušā gadsimta beigās. 1897. gadā šķirni atzina Britu kennelklubs.
Jūtīgais milzis
Uz tumšas taciņas ar šādu iespaidīgu zvēru sastapties diez vai būtu patīkami. Tomēr īru vilkusuņi esot maigi un labsirdīgi, turklāt tādi kā druscīt flegmatiski. Nokaitināt milzi esot gandrīz neiespējami, un agresīvs viņš kļūstot tikai tad, ja uzbrūk viņam vai saimniekam, taču eksperimentēt, lai uzzinātu četrkājainā indivīda pacietības robežu, nevajadzētu gan. Tad var gadīties izjust visu šā dzīvnieka spēku un arī zobu asumu. Šie suņi ir ļoti gudri un uzticīgi savam saimniekam. Par to, vai īru vilkusuņi ir arī paklausīgi, domas dalās. Zinātāji uzsver viņu neatkarīgo raksturu un patstāvīgumu lēmumu pieņemšanā. Šo iemeslu dēļ dažkārt rodoties problēmas. Taču, kā citi apgalvo, lai gan katrs šāds četrkājainais īrs ir personība, ja viņš jau kopš kucēnības pareizi audzināts, ar milzi varot doties kaut vai uz augstākās sabiedrības ballēm. Audzinot jāatceras, ka šīs šķirnes pārstāvji ir neatkarīgi un lepni radījumi, kas pieņem tikai līdzvērtīgas partnerattiecības. Jāpacenšas, lai kucēnam veidotos siltas un draudzīgas attiecības ar visiem ģimenes locekļiem, citādi... Lieta tā, ka īru vilkusuns pēc būtības ir viena saimnieka draugs, kurš pret citiem ģimenes locekļiem izturas gan maigi, gan gādīgi, tomēr, uz ilgāku laiku šķirts no mīļotā drauga, var piedzīvot pat sirdstrieku.
Trauslais spēkonis
Par to audzināšanu kopš kucēnības jāpiebilst daži būtiski teikumi. Pat šīs šķirnes jaunulis ir spēcīgāks par daudzu citu palielu suņu šķirņu nobriedušiem pārstāvjiem. Spēka un enerģijas ir milzumdaudz, taču, tāpat kā citi lielie suņi, arī īri fiziski attīstās ļoti lēni, tāpēc ar fiziskās formas veidošanu jāuzmanās. Pieaugušam īru vilkusunim vajadzīgas ilgstošas pastaigas un pamatīga fiziskā slodze, taču gandrīz līdz pat gada vecumam jaunuli notrenkāt vai jūgt ragutiņās nav ieteicams, citādi var attīstīties dažādas kaulu un locītavu kaites, var sākt streikot sirds, kam sūri jāstrādā, lai apgādātu ar asinīm milzīgo augumu. Uzturā – sabalansēta pārtika, lai augošajam organismam gan pietiktu barojošo vielu un vitamīnu, gan netiktu lieku kaloriju, kas izraisītu aptaukošanos.
Diemžēl, lai gan godprātīgi šķirnes audzētāji nemēdz vairot slimīgus eksemplārus, īru vilkusuņi nav no tiem veselīgākajiem radījumiem, turklāt nevar lepoties ar garu mūžu. Vidējais mūža ilgums ir apmēram astoņi gadi, daži īri nodzīvo pat vairāk par 12 gadiem, taču ilgdzīvošanā sacensties ar maziem kvekšķīšiem šie milži noteikti nevar.
Iespaidīga auguma, taču draudzīgi
Īru vilku suns, kad ir sasniedzis apmēram piecu gadu vecumu, paliek mierīgāks, nav vairs tik draiskulīgs. Larisas Blažēvicas ģimenē vienlīdz liela uzmanība un gādība tiek visiem pieciem šīs šķirnes suņiem.
"Nedaudz cietuši apstādījumi, kad visus izlaižam ārā paskraidīties pa pagalmu. Nav tik pievilcīgs skats, īpaši mitrā laikā, kad zeme un zāliens kārtīgi izbradāts. Gados vecākie vairs īpašu uzmanību košumkrūmiem nepievērš, bet divi jaunuļi – tie, kuriem pašlaik pusotrs gads – grib visu tuvāk aplūkot. Tāpēc krūmus esam norobežojuši ar speciālu sietu.
Pēc pāris mēnešiem vienai kucei – vecmāmiņai Bosai, kuru mājās saucam par Tīnu – svinēsim desmito jubileju. Viņas abiem dēliem – baltakotainajam Lordam un nedaudz tumšākajam Kingam – ir jau pieci gadi. Pavairošanai esmu atstājusi divus Lorda kucēnus, meiteni un puiku," stāsta saimniece.
Ja suņiem ļauj izskraidīties ārā, viņi nomierinās un pēc pavēles mierīgi ieiet mājā. Pārsvarā dod sauso barību, bet saimnieki iecienījuši arī speciāli gatavotu zupu – pietiek to apliet ar siltu ūdeni, nedaudz pagaidīt, līdz uzbriest, un tad dot suņiem. Tā esot vieglāk sagremojama un suņiem īpaši garšojot.
Īru vilku suņu kluba prezidente Larisa Blažēviča lielu vērību velta dzīvnieku veselībai. Viņa savus mīluļus regulāri ved uz Igauniju, uz Tartu universitāti, pie kardiologa, kurš pārbauda sirdi. Tas ir ļoti svarīgi, ja vēlas pavairot šo šķirni. Viņa ir gandarīta, ka to saprot arī tie cilvēki, kuri paņēmuši no viņas īru vilku suņu kucēnus.
"Ungārijā, kad notika Eiropas sacensības, viens no maniem jaunuļiem 18 suņu konkurencē ieguva trešo vietu. Tas ir ļoti labs panākums. Līdz ar 2009. gada pirmajām dienām sāksies jaunā izstāžu sezona. Domāju, ka brauksim uz Somiju, vedīšu turp jaunos suņus. Piedalīsimies visās Latvijā rīkotajās izstādēs. Jūtu, ka cilvēkus šī šķirne ieinteresējusi tāpēc, ka augumā lielie suņi nav agresīvi. Piecgadīgs suns sver apmēram 70 kilogramu. Dzīvnieks ātri sasniedz šai šķirnei raksturīgo augumu un svaru, kaut piedzimstot sver apmēram 500 gramu. Pieauguši īru vilku suņi nevienam netraucē, viņi bez jēgas neskraidelē pa telpām, nerej. Arī tad, ja mājā ienākuši svešinieki, šie suņi apmierināsies ar to, ka viņus apostīs un mierīgi aizies uz savu vietu. Pašlaik Latvijā reģistrēti apmēram 50 īru vilku suņi. Populāra šī šķirne ir Somijā, Vācijā, Francijā, Beļģijā, Polijā, arī Igaunijā. Mūsu ciematā ir diezgan daudz suņu, dažās mājās pat vairāki. Nomainījām žogu, jo garāmejošie bērni mēdza barot dzīvniekus," saka Larisa Blažēviča.
ĪRU VILKUSUNS (Irish Wolfhound)
• Izcelsmes valsts: Īrija
• Augstums skaustā: suņiem ne mazāks par 78,5 cm, kucēm ne mazāks par 71 cm;ideālais augstums – 81–86 cm
• Svars: suņiem ne mazāks par 54,5 kg, kucēm ne mazāks par 41 kg
• Apmatojums: raupjš un ass, sprogains, vidēji garš; ir uzacis un bārda
• Krāsa: pelēka, balta, sarkana, zeltaina, smilškrāsa u.c.
• Dzīves ilgums: vidēji astoņi gadi, taču var nodzīvot īlgāk par 12 gadiem
Barība, kas neļauj aptaukoties
Vajadzīga fiziskā slodze