Tāpat kā daudzās citās valstīs, savulaik arī ķīnieši aizrāvušies ar suņu cīņām. Un, protams, šīm vajadzībām tika meklēti vispiemērotākie suņi. Tādi tika atrasti – šarpeji.
Lai gan tiek uzskatīts, ka šķirnes aizsākumi meklējami pirms vairākiem tūkstošiem gadu, rakstisku pierādījumu tam nav. Arheoloģiskajos izrakumos, kas veikti apbedījumos, atrastas suņu atliekas, un domājams, ka līdzās cilvēkiem guldīti tieši šarpeju senči. Šā iemesla dēļ viņi iesaukti par kapu (kapeņu) suņiem.
Kur īsti meklējama šarpeju dzimtā vieta un kā šī šķirne radusies, ir divas versijas. Saskaņā ar vienu pirmsākumi rodami pie Dienvidķīnas jūras Dahletas pilsētā. Otra versija – šādi suņi vispirms parādījušies Tibetā un Ziemeļķīnā.
Šarpeju senči esot bijuši nabadzīgo ļaužu palīgi – gan sargājuši viņus, gan palīdzējuši lopus ganīt un, iespējams, arī kādu savvaļas dzīvnieku nomedīt. Vēlāk šādus suņus par pavadoņiem izvēlējušies klejojošie mūki.
Uzplaukums sācies, kad populāras kļuvušas suņu cīņas – biezās ādas krokas ap galvu un kaklu pasargā šarpejus no smagiem ievainojumiem, bet brūces ādā sadzīst apbrīnojami ātri.
Senos laikos šarpeji esot bijuši īsti milzeņi – viņu svars varējis būt ap 80 kilogramiem! Nu viņus piemeklēja līdzīgs liktenis kā citus zilgani lillīgas mēles īpašniekus. Arī čaučau agrāk bijuši augumā raženāki, bet, uz mūsdienu lācīšiem lūkojoties, pat grūti noticēt, ka šīs šķirnes pārstāvji savulaik devušies pat lāču medībās! Tā arī šarpeji kļuva augumā mazāki (runā, ka viņiem esot kāds īpašs gēns, kurš aptur ķermeņa augšanu, bet ādai ļauj turpināt augt).
Visu rakstu lasiet 9. septembra izdevumā