Amerikāņu buldogs kopš šķirnes rašanās brīža un vēl aizvien ir īstens darbarūķis un cīnītājs. Salīdzināms ar filmās redzētiem reslinga ringā baismīgajiem spēkoņiem, kuri ārpus ringa ir gluži lādzīgi lopu gani.
Pasaules lielākā un eiropiešiem tuvākā starptautiskā suņinieku organizācija amerikāņu buldogus kā šķirni neatzīst. Un grūti pateikt, vai tiešām šie četrkājainie neatbilst kādam FCI noteiktajam šķirnības kritērijam, vai vainojami cilvēku savstarpējie kašķi (kādu suņinieku starpā netrūkst), vai amerikāņiem gluži vienkārši šāda atzīšana nav nepieciešama. Taču fakts ir tāds, ka amerikāņu buldogi sastopami un iemīļoti ir ne tikai Ziemeļamerikā (kur, starp citu, kinoloģiskās organizācijas arīdzan nespēj vienoties par vienotu starndartu!), bet arī citos kontinentos.
Nav zināms, kādi būtu amerikāņu vēršusuņi, ja Jaunajā kontinentā tā apguvējiem liellopu ganiem nebūtu nepieciešami šādi palīgi. Iespējams, arī tur šie dzīvnieki, tāpat kā Anglijā, veidotos mazāki augumā un druknāki, vairāk piemēroti cīņai ar sugasbrāļiem. Taču amerikāņu buldogu priekšteči no Miglainās Albionas uz Ameriku tika aizvesti jau 17. un 18. gadsimtā, kad Anglijā vēl nebija aizliegtas nedz suņu cīņas ar vēršiem, nedz suņu cīņas. Izceļotāji saskatīja šajos dzīvniekos spējas palīdzēt savaldīt pat satrakojušos liellopu baru, un tas diez vai mūsdienu pamazā auguma šņākuļotājiem angļu buldogiem būtu pa spēkam. Bet jeņķi to spēj vēl aizvien! Un vēl aizvien sekmīgi strādā liellopkopības saimniecībās, palīdzēdami cilvēkiem tikt galā ar ragulopiem. Ne tikai ASV, bet arī... Latvijā! Ar skumjām gan jāsecina, ka Latvijā šādu brīnišķīgu darba suņu nav daudz. Taču... tā esot pat šķirnes dzimtajā zemē ASV, kur gan suņu cīņas oficiāli aizliegtas, gan lopkopjiem šādi palīgi vairs nav īpaši vajadzīgi.
Amerikas apguvēji, protams, arī bija cilvēki, kam ārpus sūrā darba laika gribējās paskarbi izklaidēties. Viņi nebija piemirsuši, kālab Anglijā pirmsākumos veidoti buldogi – cīņai ar vēršiem. Vai ar lielajiem ragaiņiem kāds amerikāņu buldogs cīkstējies arēnā? Iespējams. Taču noteikti zināms, ka rīkotas suņu cīņas. Viņi saprata, ka tie suņi, kas lieti noder lopu ganīšanai, ne tik sekmīgi spēj cīnīties ar citiem suņiem, un otrādi. Tā nu radās divi šķirnes attīstības principi. Saskaņā ar vienu galvenais bija spēja tikt galā ar ganāmpulku, saskaņā ar otru – galvenais ir cīņa ringā Taču gan vienu, gan otru uzdevumos ietilpa arī sava saimnieka mantas un dzīvības sargāšana. Un arī medībās šie dzīvnieki bijuši labi palīgi.
Visu rakstu lasiet 11. novembra izdevumā