Nezinātājs, pamanot Beļģijas aitusuni malinuā, varētu nospriest, ka sastapis vācu aitusuni ar nestandarta apmatojumu – bez melnajiem segliem.
Jā,šie beļģi un vācieši ir ļoti līdzīgi,un arī viņu darba pienākumi ir uz mata tādi paši.
Zināmas paralēles starp malinuā un vācu aitusuņiem velkamas, lūkojot arī šķirņu aizsākumus. Tiesa, beļģiem neuzradās tāds kinoloģijas entuziasts, kāds vāciešiem bija Makss fon Štefanics, kurš no raibās ganu palīgu dažādības izveidoja vienu populāru šķirni. 1891. gadā Briselē tika nodibināts Beļģijas aitusuņu mīļotāju klubs. Beļģi necentās no visiem četrkājaiņiem izveidot vienu, bet gan atzina četrus tipus, kuriem nosaukumi doti pēc izcelsmes vietas – grūnendāls, lakenuā, tervīrens un malinuā. Galvenās atšķirības meklējamas šo suņu kažokā, un pēc apmatojuma arī tika sadalītas grupas. Grūnendāls ir melns garvilnainis, tervīrens ir tāds pats, tikai var būt jebkurā krāsā (izņemot melnu), lakenuā ir asvilnains, bet malinuā apveltīts ar īsu kažociņu.
Laikā starp abiem pasaules kariem beļģu aitusuņu skaits krietni saruka. Atlika tikai pāris audzētavas ar dažiem suņiem. Tur vainojama vācu aitusuņu fenomenālā popularitāte, un vācieši iekaroja arī beļģu simpātijas. Tikai pēc Otrā pasaules kara beļģu kinologi atkal pievērsās savu nacionālo aituganu audzēšanai.
Lai gan līdz mūsdienām saglabājušies visu četru tipu beļģu aitusuņi, šķiet, vispopulārākie gan pašā Beļģijā, gan aiz valsts robežām ir malinuā. Iespējams, tas tālab, ka šie suņi ir vienkāršāk kopjami. Darbspēju un apķērīguma ziņā viņi visi ir līdzīgi. Izņēmums varbūt ir vienīgi lakenuā. Šie suņi var lepoties ar gandrīz vai karalisku izcelsmi (mitinājušies karaļa īpašumā Lakenuā un ganījuši karaļa aitas). Diemžēl viņu skaits vairojies tuvradniecīgās attiecībās,un tas ietekmējis šo suņu veselību un arī prāta spējas. Mūsdienās gan šī problēma vairs nav tik izplatīta. Tiesa, arī pašu lakenuā pat Beļģijā nav daudz...
Laika gaitā malinuā piedzīvojuši ļoti maz izmaiņu. Vismaz izskata ziņā. Toties gluži tāpat kā vācu aitusuņi, arī viņi no parastiem aitu ganiem pārtapuši īstenos supervaroņos. Šie parasti nesteidzīgie astaiņi nepieciešamības gadījumā spēj attīstīt pieklājīgu ātrumu. Turklāt viņi, lai gan neizskatās pēc atlētiem, ir apveltīti ar vērā ņemamu spēku.
Jau 20. gadsimta sākumā apķērīgo suņu spējas novērtēja militāro struktūru pārstāvji. Malinuā ātri apgūst dažādas komandas, taču spēj adekvāti rīkoties arī neordinārās situācijās, negaidot saimnieka norādījumus. Var droši teikt,ka malinuā ir suņi ar izcilu funktieri. Sevišķi svarīga šī īpašība ir, veicot dažādus glābšanas darbus, kā arī pavadot neredzīgos cilvēkus. Mūsdienās viņi ir iecienīti arī policijas, robežsardzes un apsardzes dienestu darbinieki.