Ungāri lepojas ne tikai ar saviem vīna dārziem un vīniem. Slaveni un citās zemēs itin iecienīti ir arī ungāru dzinējsuņi un aitusuņi.
Turpretī par ungāru putnusuņiem dzirdēts maz vai pat nav dzirdēts nekas, lai gan ungāru putnotāju vēsture ir gadsimtiem sena...
Lai netiktu citiem...
Vārds "vižla" no ungāru valodas tulkojams kā "meklēt", arī "atnest". Ungāru putnusuņi tieši to arī dara – meklē medījamo un arī atnes medniekam nomedījumu.
Šķirnes vēstures pētnieki apgalvo, ka līdzīgi suņi palīdzējuši cilvēkiem medībās jau 9. gadu simtenī. Maģāru ievestie Austrumu dzinējsuņi krustoti ar Transilvānijas četrkājainajiem medniekiem, lai iegūtu vietējiem apstākļiem ideāli piemērotu suni – tādu, kurš spētu efektīvi darboties līdzenumos, būtu ātrs un izturīgs. Jāteic, ka arī kalnienēs šādi suņi prata strādāt.
Citi apgalvo, ka vižlas, par kādiem varam runāt mūsdienās, radušies tikai 17. gadsimta beigās Panonijā, kas zināma kā sena romiešu province pie Donavas (varbūt kāds atceras – bija reiz arī PSRS nopērkams ungāru motocikls Panonia?). Tiesa, arī viņi nenoliedz, ka līdzīgi suņi bijuši sastopami jau vairākus gadsimtus iepriekš. Turklāt bijuši divu veidu vižlas. Sarkanīgie strādājuši kopā ar medību piekūniem, zeltainie – paši meklējuši laukā medījumu. Kad šie abi tipi sajaukušies, nav zināms.
Pirmsākumos vižlas bijuši patiešām universāli medību suņi, kas varējuši gan dzīt medījumu, gan izsekot to pa pēdām, kā arī iznest no purva nošautu vai aizšautu putnu. Lai gan arī mūsdienu vižlas varētu sekmīgi palīdzēt jebkurā medību veidā, skaitās, ka viņu specialitāte ir putnu tramdīšana un pienešana. Viņiem izstrādājušās arī pointeriem raksturīgas īpašības – viņi medniekam prot norādīt laukā atrasta putna atrašanās vietu.
Kopš viduslaikiem ungāru putnusuņi varējuši lepoties ar īsu, gludu, biezu zeltaini rūsganu vai dzeltenīgu kažoku. Ar šādiem suņiem medījuši ungāru augstmaņi, un viņi pielūkojuši, lai šķirne saglabātos bez piejaukumiem. Šā iemesla dēļ par īsteniem vižlām uzskatīti tikai augstdzimušo saimnieku īpašumā esošie suņi. Līdz pat 1880. gadam Ungārijā bijis aizliegts ievest citzemju medību suņus, taču vēlāk, kad aizliegums atcelts, izrādījās, ka vižlas nevar sacensties ar angļu pointeriem. Tā nu ungāri aizrāvās ar šo šķirni vai arī vismaz centās savus suņus krustot ar britu četrkājaiņiem. Nepagāja necik ilgs laiks, kad īstu tīrasiņu vižlu Ungārijā bija atlicis tik maz, ka entuziastiem nācās ķerties pie nacionālā dārguma glābšanas. 1924. gadā nodibināts Vižlu klubs. Šķirne atdzima un tika starptautiski atzīta 1935. gadā.
Diemžēl vižlas bija jāglābj vēlreiz. Kad Otrā pasaules kara beigās Ungārijā iesoļoja sarkanarmieši, ungāri metās nogalināt zirgus un arī suņus – lai tie netiktu krieviem... Pēc kara šķirne tika atjaunota, tikai pateicoties citās valstīs mītošajiem ungāru putnusuņiem...
Asspalvji
Īsspalvaino suņu metienos gadījušies pa kucēnam, kam apmatojums asāks, tā matiņi resnāki. Interesanti, taču tikai pagājušā gadsimta 30. gados ungāru mednieki ievēroja, ka šādi suņi ir labāk pasargāti no ūdens (gan no lietus, gan ūdenstilpēs), labāk pārcieš aukstumu, kā arī ir labāk pasargāti no zaru cirtieniem, skrienot cauri krūmājiem.
Kāds selekcionārs iedomājās šīs vižlu iezīmes attīstīt, sakrustojot šādus suņus ar vācu asspalvainajiem dzinējsuņiem. Radās asspalvaini suņi ar vižlām neraksturīgu apmatojumu, taču auguma līnijas saglabājās līdzīgas. Pamazām, jaukteņus selekcijas ceļā pilnveidojot, izdevās izveidot īstenus vižlas, kuri bija krietni vien izturīgāki pret nelabvēlīgiem laika apstākļiem, nekā viņu īsspalvainie priekšteči.
Savādi, taču asspalvainais ungāru putnusuņu variants ir mazāk iecienīts. Iespējams, ka vainojams šo suņu izskats – asspalvaiņi izskatās tādi kā tikko no miega grāvmalē modušies, izspūruši. Katrā gadījumā estētiem labāk tīk uzlūkot īsspalvaiņus. Savukārt mednieki, domājams, labprātāk izvēlētos asspalvaiņus.
Mednieks un kompanjons
Lai nu kā, abi vižlu varianti ir piemēroti medībām. Medībās viņi ir bezbailīgi, izturīgi un arī azartiski (azarts gan dažkārt var tikt uzskatīts par mednieka četrkājainā palīga trūkumu, taču pavisam bez azarta arī nevar!). Lai gan mednieka instinkti ir iedzimti, sekmīgai medīšanai šiem suņiem nepieciešama apmācība. Viņi ātri apgūst komandas un saprot, ko saimnieks vēlas.
Visu rakstu lasiet 4. novembra izdevumā