Svētdiena, 19.maijs

redeem Lita, Sibilla, Teika

arrow_right_alt Māja \ Mīlulis

Vācu aitsuņi stabila vērtība

Vācu aitsuņi jau gandrīz kopš šķirnes rašanās 1899. gadā ir stabila vērtība, kam cienītāju nekad nav trūcis.

Tiesa, arī šai šķirnei bijuši gan uzplaukuma, gan relatīva panīkuma laiki, ko ietekmējusi gan politika, gan kino un TV seriāli.

Filmindustrija radījusi vairāku suņu šķirņu popularitātes lēcienus, un arī vācu aitsuņi nav izņēmums – laiku pa laikam kāds šīs šķirnes pārstāvis no ekrāna savaldzina skatītājus, un izrādās, ka savaldzinātie iegādātajā mīlulī neviļas.

Relatīva panīkuma periods iestājās pēc Otrā pasaules kara, kad ļaudis daļā pasaules pret Vācijas ražojumiem un radījumiem izturējās noraidoši. Tomēr visur atzina, ka tāds suns ir nepieciešams. Ne tikai Padomju Savienībā, bet arī ASV un Apvienotajā Karalistē kinologi pūlējās radīt ko līdzīgu, kas tomēr nebūtu tieši tāds kā četrkājainais ienaidnieks. PSRS patiešām izdevās selekcionēt savam uzdevumam atbilstošu šķirni – Austrumeiropas aitsuni.

19. gs. beigās vācu armijas artilērijas virsnieks Štefanics nolēma, ka no laukos tik izplatītajiem vilkiem līdzīgajiem aitsuņiem varētu izveidot patiešām ideālu cilvēka palīgu. Fon Štefanics izskaitļoja ideālas ganusuņa auguma proporcijas un kāju vēlamo leņķi, pievērsa uzmanību vaislinieku temperamentam un inteliģencei. Selekcijas rezultātā radās spēcīgs un veikls suns, kurš ir arī uzticams, paklausīgs un viegli apmācāms. Pirmais šķirnes standarts apstiprināts 1899. gadā.

Sākumā Štefanica lolojumi patiešām nodarbojušies ar aitu ganīšanu, taču drīz viņus novērtēja dažādu dienestu pārstāvji – robežsargi, policisti, glābēji. Aprēķināts, ka Otrajā pasaules karā dažādu armiju dienestā bijuši aptuveni 200 000 vācu aitsuņu; izmantojot šo suņu drosmi, uzticību un paklausību, viņi pat ar apjoztām granātām sūtīti zem pretinieku tanku kāpurķēdēm.

Jau starpkaru periodā šķirne piedzīvoja īstu uzplaukumu mājas mīluļu lomā. Šīs šķirnes pārstāvji ir ideāli kompanjoni un mājas sargi. Protams, ja netraucē raksturīgā suņa smaka un dažkārt arī holeriskais raksturs – viņi mēdz riet par niekiem.

Vācu aitsuņiem vajadzīga pamatīga audzināšana, taču jāļauj arī domāt pašiem. Jārēķinās, ka ar suni jādodas ilgās pastaigās. Nepieciešams arī sabalansēts uzturs, kas atbilst dzīvnieka vecumam un fiziskajai slodzei.

***

Vācu aitsuns(Deutscher Schäferhund)

Izcelsmes valsts: Vācija

Augstums skaustā: suņiem 60–65 cm, kucēm 55–60 cm

Svars: suņiem 30–40 kg, kucēm 22–32 kg

Apmatojums: pusgarš, ar pavilnu

Krāsa: tumši vai gaiši pelēka, ruda, melna (reti) vai melna ar lāsumiem; melns "seglojums", melna "maska" uz purna; ASV selekcionēti arī balti vācu aitsuņi

Sargsuns

Dienesta suns

Kompanjons