Kādēļ dažus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām uz Dailes teātra skatuves uzradās izteikti politiskas ievirzes luga “Rīkojums Nr. 2”, bet neatradās vieta komponista Zigmara Liepiņa oratorijai “Apokalipse”? Kā tagad atklājies, “Apokalipsei” vieta pirms tam esot solīta.
Ņemot vērā izrādes “Rīkojums Nr. 2” izteikto politisko nokrāsu ar netiešām norādēm vēlētājiem, kuras personas mūsu sabiedrībā pārstāvēja un pārstāv, pēc teātra uzskata, slikto daļu, atliek domāt, ka iesaiste vēlētāju prātu ietekmēšanā teātrim bijusi prioritāra. Formālais oratorijas neuzvešanas iemesls - naudas trūkums. Politisko domu virzošajai lugai naudas pietika, bet uz Bībeles tekstiem bāzētam muzikālam lieldarbam nekādi nepietika.
Nē oratorijai!
Vasaras izskaņā vairākos medijos izplatījās vēsts par oratorijas “Apokalipse” nerādīšanu uz Dailes teātra skatuves. Stāsta sākums meklējams pirms vairāk nekā gada, kad Zigmars Liepiņš uzrakstīja uz Bībeles tekstiem bāzētu darbu “Apokalipse”. Tā ierakstu (demo variantā) kādā saviesīgā pavasara pasākumā kopā ar Liepiņu noklausījās Dailes teātra muzikālās daļas vadītājs Juris Vaivods. Viņš - pēc Liepiņa teiktā - lēma, ka darbs ir jāatrāda Dailes teātra mākslinieciskajam direktoram Viesturam Kairišam, jo šis Liepiņa sacerējums derētu Dailes teātra repertuārā.
“Apokalipse” tika iesniegta teātra mākslinieciskajā padomē, un 20. novembri iezīmēja kā pirmizrādes datumu.
Laiku pa laikam Liepiņš apvaicājies Vaivodam, kā tad iet ar oratorijas iestudēšanu, un saņēmis atbildi, ka viss notiek, tikšot iesaistīts koris “Kamēr” un “Sinfonietta Rīga” mūziķi. Pēc kāda laiciņa, augusta beigās - kā atzīmē komponists - viņš pamanījis, ka 20. novembris biļešu piedāvājumā palicis tukšs. Kā tad tā? Vaivods Liepiņam atbildējis, ka pietrūkstot naudas, vai Liepiņš nevarot atrast sponsorus? Augustā teātra mākslinieciskajā padomē esot izteikts skaidrs noraidījums: “Apokalipsi” neuzvedīs. Liepiņu par to gan neviens neesot informējis.
28. augustā Zigmars Liepiņš savā feisbuka kontā rakstīja: “Pie mana ieraksta par oratorijas “Apokalipse” uzvedumu vārdā nenosaukts Dailes teātra darbinieks publicējis savu stāstu par iemesliem, kāpēc teātris šo darbu neuzvedīs. Varu daudz kam piekrist. Tā neapšaubāmi ir teātra izvēle. BET!!!
Ir būtisks apstāklis, kas izmaina attieksmi pret publicēto.
Citāts: “Pēc tam, kad pavasarī Z. Liepiņš bija piedāvājis Dailes teātrim V. Kairiša un muzikālā vadītāja J. Vaivoda personā uzņemties viņa jaunās oratorijas atskaņojumu Dailes teātrim, šis piedāvājums tika izskatīts mākslinieciskajā padomē un tika nolemts projektu sākt attīstīt.”
Un kronis visam: “Diemžēl līdz pat augusta beigām Dailes teātrim no Z. Liepiņa nebija atbilde par līdzfinansējuma iespējām.”
Tie ir MELI, ka es esmu PIEDĀVĀJIS savu darbu Dailes teātrim un LŪDZIS to uzvest.
Un to, lai darbs notiktu, 15 000 eiro jāatrod (!!!) tieši MAN, es uzzinu 26. augusta vakarā. Ceru, ka ar to šis murgainais notikums beigsies, tāpēc, lūdzu, tālāk neizplatīt šo aplamo informāciju.”
Ja jau oratorijai vajadzēja “samest” 15 000 eiro, cik tad izmaksāja “Rīkojums Nr.2”? Uzdevām jautājumu teātra sabiedrisko attiecību cilvēkiem, atbilde nesekoja.
Lai tiktu skaidrībā par notikušo, precīzāk - nenotikušo, sazinājos ar Juri Vaivodu. Viņš atzīmēja, ka jautājums par oratoriju jau ir pagātne. “Gan man, gan Zigmaram tas ir sāpīgs moments. Domāju, ka tur nevajag neko kustināt,” saka Vaivods. Nule Rīgas pilī bija koncerts ar Zigmara Liepiņa piedalīšanos, tur komponists satikās ar Dailes teātra muzikālo vadītāju. “Tur mēs tieši runājām par to, ka nevajag to lietu atkal kustināt. Visām pusēm tā būs labāk,” skaidroja Vaivods.
Viņš atgādināja, ka oratorijas uzvešanai esot pietrūcis finansējuma. “Mēģinājām vākt, bet nesavācām,” piebilst Vaivods. Varbūt pietrūka nevis finansējuma, bet gan prasmes sarunāties? Visu vasaru Liepiņš gaidīja skaidru atbildi par “Apokalipses” uzvedumu uz Dailes skatuves. “Es jau viņu informēju, ka pietrūks finansējuma, jo diemžēl ar to, kas tika savākts, nepietika,” skaidro Vaivods.
Mākslinieciskajā ziņā par Liepiņa darba kvalitāti nav šaubu. “Es saskatīju scēniska darba potenciālu,” turpina Vaivods, “bet viss atdūrās pret naudu. Visiem teātriem naudas dotācijas tika noņemtas, vajadzēja meklēt pa kaktiem. Tad, kad finansiālais gads jau sen ir sācies, ir grūti kaut ko dabūt.” Savukārt par “Rīkojumu Nr. 2” ir savs sakāmais: to rādīs tikmēr, kamēr cilvēki pirks biļetes.
Toties finansējuma nepietrūka Dailes teātra izrādei “Rīkojums Nr. 2”. Lugā teātris izvēlējās interpretēt nesenu Latvijas vēstures lappusi saistībā ar Valsts prezidenta Valda Zatlera rosināto referendumu par Saeimas atlaišanu un rīkojumu atlaist Saeimu.
“Šī izrāde bija plānota jau pirms pusotra vai pat pirms diviem gadiem,” atgādina Vaivods, “savukārt Zigmara “Apokalipse” bija ekspromts. Arī Viesturam Kairišam šis darbs šķita ļoti labs. Bet tas - kā izrādās - bija par vēlu. Par šo situāciju ir žēl gan Zigmaram, gan man, bet ko mēs tur varam mainīt?”
Tikmēr politlugā kā jau politlugā ir viens ļoti pareizais tēls - žurnāliste, domājams, prototips vienai liberāļu izdevuma redaktorei, kura pasniegta kā padomju laikos idejiski pareizā komjauniete, uz komunisma tāli virzošā gaismas nesēja. Aiz viņas it kā labie, bet tajā pašā laikā ar dažādiem trūkumiem, piemēram - Valdis Zatlers, Ilze Viņķele. Tad nāk sliktie tēli, piemēram, sazīmējama Solvita Āboltiņa un Ainārs Šlesers.
Un tad aiz tiem sliktajiem viens pavisam sliktais. Tēla prototipu nav grūti uzminēt. Ja labais tēls pārstāv Alberta ielas kvartāla strāvojumu, sliktais tēls nāk no Ventspils, un atbilstoši sorosisma dogmai tāds ir tikai viens - Aivars Lembergs. Dīvaini, ka visai sliktajos tēlos ietrāpījis diemžēl nu jau nelaiķis, bijušais izglītības ministrs Robers Ķīlis. Kā pēc lugas noskatīšanās savos iespaidos dalījās viens no slikto grupējumā iekļautajiem prototipiem - mūs jau var uz skatuves kariķēt, kā vien tīk, bet kādēļ bija jāķeras klāt nelaiķim, cienījamam profesoram, Latvijas gaišajam prātam?
Uzņēmējs un partijas “Latvija pirmajā vietā” līderis Ainārs Šlesers vainoja teātri un lugas autoru Matīsu Gricmani slēptā politiskā reklāmā, par ko pasūdzējās KNAB. Kā nu ne: pirmizrādes laikā jau bija sācies priekšvēlēšanu periods. KNAB gan neko “nekonstatēja”, un izrāde gāja savu gaitu.
Protams, nevar salīdzināt politisku lielkarikatūru ar garīgās mūzikas uzvedumu, kāda būtu “Apokalipse” uz Dailes teātra skatuves. Arī finansējumu karikatūrām var atrast daudz vienkāršāk nekā svētrakstiem. Tāpat jālūkojas uz tēliem, kuri parādās karikatūrās un tajos pašos svētrakstos. Vai sakumpušais prezidents, izrādes izskaņā vaicādams “Ir taču labāk?”, atrod atbildi uz savu jautājumu? Vai “Apokalipses” tēli atrod skaidrojumu - kam vispār ir bijusi nepieciešama apokalipse?
Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, ir nepieciešams sarunāties. Tad - man ir pamatotas aizdomas, - ka atradīsies arī nauda. Un tad arī spožiem teātra vadītājiem nebūs jāvairās no ģeniāliem komponistiem. Atliks vien paspiest roku cits citam. Kā to tikšanās reizē pie prezidenta, cerams, izdarīja Zigmars Liepiņš un Juris Vaivods.
