Kā mēdz teikt mednieki, medības bez suņiem ir kā kāzas bez muzikantiem. Un ar to nebūt nav domāta suņu muzicēšanas prasme, bet gan tas, ka – protams, medīt bez suņa var, taču... kaut kā pietrūkst...
Un dažās medībās bez četrkājainā palīga nepavisam nav iespējams iztikt. Piemēram, biezos mežos medījot mežacūkas vai lāčus. Starp citu, tieši šo zvēru medības ir krievu Eiropas laiku specializācija, taču šie suņi ir labi palīgi arī citu medījumu kārotājiem.
Par krievu Eiropas laiku dzimto reģionu uzskatāma Krievijas Eiropas daļas mežu zona. 19. gadsimtā, krustojot Komi, Arhangeļskas reģionā, Udmurtijā un citviet mītošās laikas ar Karēlijas lāču suņiem, vietējie mednieki izveidoja suņus, kuru galvenais uzdevums bija palīdzēt cilvēkiem tikt pie dažādiem medījumiem. Krievu Eiropas laikas ir kaislīgi un bezbailīgi mednieki, kas neminstinoties stājas pretī pat lācim.
Tādas pašas īpašības piemīt arī mūsdienu krievu eiropietēm, taču tās ir cītīga kinologu darba auglis, kas nobriedis ilgos pūliņos. Darbs aizsācies jau pagājušā gadsimta 30. gados, kad uz Maskavu un Ļeņingradu Arhangeļskas un komiešu mednieki atveduši savus suņus. Viņi visi bijuši izcili mednieki, taču viņu izskats bijis gaužām atšķirīgs.
Sistemātiski atlasot vaislas dzīvniekus, ļeņingradieši un maskavieši centušies gan uzlabot suņu eksterjeru, gan apveltīt viņus ar vēl izteiktākām medību suņiem nepieciešamajām īpašībām – ožu, dzirdi, izturību. Selekcijas darbs turpinājies pat Otrā pasaules kara laikā.
Interesanti, ka tolaik, kad sākta šķirnes zinātniskā izveide, neesot bijis neviena selekcijas darbā iesaistīta suņa, kas būtu apveltīts ar mūsdienās šķirnei tipisko melni balto kažoku. Uz 1940. gada izstādi ļeņingradieši bija atveduši 60 suņus, bet tikai trīs reģistrēti kā melnbalti – pārējie bijuši rudi, pelēkrudi vai pelēki. Pēckara gados bija izdzīvojuši tikai pelēki suņi, taču vēlāk šāda krāsa tika atzīta par neatbilstošu. Mazpamazām tika aizveidotas krievu Eiropas laikas, kādas mēs tās pazīstam mūsdienās – melnas, baltas un, protams, melnbaltas. Tā nu var teikt, ka šķirne izveidota tikai pēc Otrā pasaules kara...
Par to, kurš gads īsti uzskatāms par šķirnes apstiprināšanas gadu, nespēj vienoties pat paši krievu kinologi. Vieni teic, ka tas esot 1947., citi, – ka 1949. gads, bet vēl citi apgalvo, ka patiesībā īsti šķirnīgas krievu Eiropas laikas izveiodotas gadus desmit vēlāk... Pirmais standarts paredzēja vairāk krāsojumu, kā arī citus izmērus un auguma proporcijas. Standarts tika pārskatīts 1966. gadā, un galvenokārt izmaiņas skāra krāsu un arī auguma minimālos izmērus pirms tam standartā bija paredzēti mazāki suņi. Standarti mainījušies vēl dažas reizes, un galvenokārt izmaiņas skārušas minimālo un maksimālo augstumu skaustā.
Visu rakstu lasiet 19. augusta izdevumā