Mājdzīvnieki

Bērnībā augu vidē, kur cilvēku un mājdzīvnieku attiecībās valdīja harmonija vai vismaz tās paliekas. Visās apkārtējās mājās suņiem bija garantēta suņa dzīve, kaķiem – kaķa un neviens pats šajā saimē nebija ne pamestais, ne liekais, ne liekēdis. Tie, kuru par daudz, tika atdoti vai nonāca jūrskolā. Laiki bija pagrūti, taču klaiņojoši suņi un kaķi bija liels retums. Protams, bērni spēlējās ar mājdzīvniekiem, taču tika apsaukti, līdzko sāka traucēt tiem darbā vai uzskatīt tos par nedzīvām spēļu mantiņām.

Pirmdien valdības komitejā skatīs Eiropas Konvenciju par mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzību, kas paredz, ka istabas dzīvniekus nedrīkstēs nonāvēt, noslīcinot vai citādi noslāpējot, noindējot vai nogalinot ar elektrisko strāvu.

Ne katra valsts var lepoties ar nacionālo suņu šķirni. Latvija varētu. Diemžēl Latvijas dzinējsuns pat pašu mājās nebauda pienācīgu godu un šķirnes pārstāvju ir vien pāris simti.

Daļa cilvēku uzskata, ka vieni no dusmīgākajiem suņiem ir kaukāzieši. Pirmkārt, to pauž šīs šķirnes iespaidīgais augums, otrkārt, zemā, dobjā balss.

Vācu aitsuņi jau gandrīz kopš šķirnes rašanās 1899. gadā ir stabila vērtība, kam cienītāju nekad nav trūcis.

Pašreizējie mājas dzīvnieku reģistrācijas noteikumi Rīgā cietuši fiasko, jo ar katru gadu samazinās ienākumi no dzīvnieku turēšanas nodevas. Pēc tam, kad stāsies spēkā Ministru kabineta (MK) noteikumi Mājas (istabas) dzīvnieku reģistrācijas kārtība, Rīgas dome sola izstrādāt saistošos noteikumus, kas paredzēs aktīvu pašvaldības iesaistīšanos mājas dzīvnieku kontrolē.

Kolliju galvenais uzdevums nekad nav bijis īpašuma vai saimnieka (ģimenes) sargāšana. Viņu īstenā vieta un arī aicinājums senākos laikos bija lopu uzraudzīšana, bet mūsdienās šie četrkājaiņi pilda arī kompanjona funkcijas.

Gadu simtiem dzīvojis un palīdzējis cilvēkiem Āfrikā, basendži ar savu savdabīgo šarmu iekaro aizvien vairāk ļaužu simpātijas visā pasaulē. Pirms dažiem gadiem pirmie šīs šķirnes pārstāvji sākuši dzīvot arī Latvijā, un viņu cienītāju pulks palielinās.

Īrijā izveidotas vairākas suņu šķirnes, taču šķiet, ka paši īri visvairāk lepojas nevis ar citviet pasaulē ļoti populārajiem seteriem vai spanieliem, bet gan ar milzīgajiem un iespaidīgajiem vilkusuņiem.

Amerikāņu buldogs kopš šķirnes rašanās brīža un vēl aizvien ir īstens darbarūķis un cīnītājs. Salīdzināms ar filmās redzētiem reslinga ringā baismīgajiem spēkoņiem, kuri ārpus ringa ir gluži lādzīgi lopu gani.

Ungāri lepojas ne tikai ar saviem vīna dārziem un vīniem. Slaveni un citās zemēs itin iecienīti ir arī ungāru dzinējsuņi un aitusuņi.

Nē, par padomju pionieriem, kam bija šāda devīze, šeit nebūs ne vārda. Šāda devīze atbilst arī angļu bulterjeram. Kādā šķirnes aprakstā minēts, ka šie suņi ir vienmēr gatavi cīņai, lai gan paši kašķi nebūt nemeklējot.

Tāpat kā daudzās citās valstīs, savulaik arī ķīnieši aizrāvušies ar suņu cīņām. Un, protams, šīm vajadzībām tika meklēti vispiemērotākie suņi. Tādi tika atrasti – šarpeji.

Kā mēdz teikt mednieki, medības bez suņiem ir kā kāzas bez muzikantiem. Un ar to nebūt nav domāta suņu muzicēšanas prasme, bet gan tas, ka – protams, medīt bez suņa var, taču... kaut kā pietrūkst...

Kolliji parasti asociējas ar populāro Lesiju – garspalvaino kolliju. Taču šķirnes, kuru nosaukumā ir vārds «kollijs», ir vairākas.

Šoreiz stāsts par kādu irbju, fazānu u.c. lauka putnu meklētāju – Gordona jeb skotu seteru.

Nezinātājs, pamanot Beļģijas aitusuni malinuā, varētu nospriest, ka sastapis vācu aitusuni ar nestandarta apmatojumu – bez melnajiem segliem.

Par spanieliem varētu rakstīt daudz un dikti. Viņu patiešām ir daudz šķirņu. Taču, lai neapvainotos citu suņu tipu mīļotāji, šoreiz vien paturpināšu stāstu par angļiem, kas pārtapuši amerikāņos, bet pēc tam stāsts būs par ko citu.