Maskavā izdod propagandas Latvijas "vēsturi", deportācijas nodēvējot par “efektīvu metodi", kas pasargāja no "nacistu atbalstītājiem"

Maskavā šogad izdota Kremļa fonda finansēta grāmata par Latvijas vēsturi. Tajā dominē jau zināmie sagrozījumi kā okupācijas noliegšana un deportāciju attaisnošana. Neatkarīgā Latvija nodēvēta par etnokrātiju. Vēsturnieki to sauc par propagandu. Taču visaptverošu, modernu un patiesu izdevumu, ko tai pretstatīt, nav. Latvijas vēstures pētniecība ir uz izdzīvošanas robežas, ziņo "Nekā personīga".

Nākamnedēļ politiķi svētku runās atkal stāstīs par mūsu vēsturi. Bet zinātnieki viņiem jautā: ja vēsture ir tik svarīga, kāpēc mēs to nepētām? Ja paši nestāstīsim savu vēsturi, to izstāstīs citi. Viena versija šogad uzrakstīta Maskavā.

Krievu valodā izdotajai grāmatai ir astoņi autori. Galvenais ir tā sauktās «speciālās militārās operācijas» vēstures centra vadītājs Maksims Grigorjevs. Pirms gada viņš izdeva tādu pašu «Lietuvas vēsturi» ar Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova priekšvārdu.

Starp Latvijas vēstures autoriem ir arī Aleksandrs Djukovs un Vladimirs Simindejs, kuri jau kopš 2012. gada ir Latvijas melnajā sarakstā. Arī Ruslans Pankratovs, no Latvijas tiesas aizbēgušais bijušais Rīgas domes deputāts. Viņam celtas apsūdzības par Eiropas sankciju pārkāpšanu un nacionālā naida kurināšanu pret ukraiņiem. Visticamāk, Pankratovs grāmatā rakstījis nodaļu par Latvijas jaunāko laiku vēsturi, kur plaši atspoguļojis savus varoņdarbus un to kā esot politiski vajāts. Pie autoriem norādīts arī pētnieks un propagandists Nikolajs Meževičs, no Latvijas uz Krieviju aizbēgušais vēsturnieks Igors Gusevs, spiegs Dmitrijs Jermolajevs, kurš savulaik strādāja Krievijas vēstniecībā Latvijā, un vēsturnieks Mihails Meļtjuhovs.

Grāmatu ievada Krievijas Valsts domes Ārlietu komitejas vadītāja Leonīda Slucka priekšvārds. Viņš izdevumu sauc par "fundamentālu zinātnisku darbu bez analogiem", bet mūsdienu Latviju - par “policejiski represīvu pronacistiska rakstura valsti”.

Kremļa paspārnē esošais un Eiropā sankciju sarakstos iekļautais "Pravfond" Latvijas vēstures grāmatai piešķīra 1,7 miljonus rubļu, tas ir ap 19 tūkstošiem eiro, liecina no fonda noplūduši dokumenti. Tajos bija atrodama arī kritiska recenzija par Latvijai veltīto grāmatu, jo atrastas nosaukumu un personvaārdu kļūdas, kā avoti izmantoti "vikipēdija" un mediji. Tādēļ grāmatas iznākšana aizkavējusies par gadu un tā prezentēta šovasar.

Grāmata aptver laiku no aizvēstures līdz mūsdienām. Un visur atkārtojas viens stāsts: latvieši savu valsti nav izcīnījuši, bet saņēmuši dāvanā, un Krievija šeit vienmēr bijusi labdare. Jau viduslaikos te esot valdījuši krievu kņazi, bet krustneši atņēmuši “krievu zemes”. 1918. gada valsts dibinātāji grāmatā ir vāciešu kolaboracionisti. 1940. gads nav okupācija, bet brīvprātīga pievienošanās. Deportācijas ir “efektīva metode”, kas pasargāja no nacistu atbalstītājiem . Bet neatkarīgā Latvija pēc 1991. gada ir “etnokrātija”, kas pret krieviem izvērš “etnocīdu”.

GUSTAVS STRENGA

Latvijas Kultūras akadēmijas tenūrprofesors

Šeit ir mēģinājums no viņu puses konceptualizēt Latvijas vēsturi. Tātad, sākot ar aizvēsturi līdz mūsdienām vai līdz 20. gadsimta nogalei. Un tas ir tāds jauns paņēmiens. Šajā darbā arī viņi velt diezgan lielu uzmanību arī viduslaikiem un laikmetam pirms kristianizācijas, kur, protams, ir mēģinājums parādīt to, ka šeit ir slavu ietekme jau bijusi pirms sākās kristīgā misija 12. gadsimta nogalē. Pilnīgi skaidrs, ka tā ir manipulācija.

Putinam viduslaiku vēsture ir ārkārtīgi mīļa. Krimas aneksiju viņš sāka argumentēt tieši ar viduslaika vēsturi, nevis ar vēlāku gadsimtu vēsturi.

ULDIS NEIBURGS

LU Latvijas vēstures institūta direktors

Propagandas piegājiens ir ļoti vienkāršs - mums ir konkrēts uzdevums. Mums ir jāpaskaidro viens vai otrs pozitīvā vai negatīvā nozīmē. Tad attiecīgi tur var atlasīt faktus, kas der un izslēgt faktus, kas neder.

Autori atsaucas uz 19.gadsimta krievu un vācbaltiešu autoriem. Grāmatā citēti arī Latvijas vēsturnieki, piemēram, Uldis Neiburgs un apšaubīti viņu pētījumi par Salaspils nometni un leģionāriem.

ULDIS NEIBURGS

LU Latvijas vēstures institūta direktors

NP: Kādēļ šie divi jautājumi Krievijas propagandai ir tik sāpīgi?

Es domāju, tas saistīts ar Otrā pasaules kara tematiku kā tādu, jo mēs zinām, ir tā saucamā Lielā Tēvijas kara mīts, ka Padomju Savienība bija tikai uzvarētāji, atbrīvotāji. Un tas ietver to, ka 1940.gadā nebija okupācijas, bet mēs te brīvprātīgi pievienojāmies. Vēlāk tiks stāstīts, ka mēs bijām nacistu kolaboranti un tiek uzsvērti nacistu noziegumi un tiek relativizēti vai vispār netiek runāts par padomju noziegumiem.

Mēs ar kolēģiem Kārli Kangeri, Rudīte Vīksni tiešām esam apzinājuši visus iespējamos pasaules arhīvus, kur par Salaspili kāda informācija ir atrodama, tostarp mutvārdu liecības. Tā vietā, lai mēs varbūt priecātos, ka ir aizgājis mazāk bojā cilvēku, tai skaitā Salaspilī, mums tiek pārmests, ka skaits tiek samazināts.

Propagandas izdevums zinātniekiem ir īpaši sāpīgs tādēļ, ka objektīvas, Latvijā izdotas alternatīvas, kas aptvertu visu Latvijas vēsturi, veikalu plauktos nav.

GUSTAVS STRENGA

Latvijas Kultūras akadēmijas tenūrprofesors

Maskavā izdotais propagandas darbs pēdējā laikā ir tāda jaunākā Latvijas vēsture. Latviešu valodā šāda veida darbs - nepropagandisks, bet akadēmisks skatījums uz visu Latvijas vēsturi, sākot no aizvēstures līdz mūsdienām, - nav pēdējā desmitgadē tapis.

TOMS ĶIKUTS

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors

Ja to nedarām mēs, tad to izdara citi mūsu vietā. Un skriet no pakaļas, protams, ir daudz grūtāk nekā teikt: hei, šeit ir tā versija, ko mēs uzskatām par objektīvu, labu, kvalitatīvu.

Pirms mēneša grāmatnīcās nonāca viduslaiku Baltijai veltītā "Livonijas vēsture" latviešu valodā. Tās autors ir igauņu zinātnieks Anti Selarts. Grāmata pāris nedēļu laikā izpirkta. Tas rāda, ka sabiedrībā ir pieprasījums pēc kvalitatīviem apkopojošie vēstures izdevumiem. Bet tādi bez gadu desmitiem ilgušiem pētījumiem nav iespējami.

TOMS ĶIKUTS

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors

Nenotiek jau tā ikdienas darbība, tā ikdienas publikāciju gatavošana, tā iešana dziļumā noteiktās tēmās, kas ļauj no jauna uzbūvēt arī šos apkopojošos darbus.

Vēstures pētījumu ir maz ne tādēļ, ka vēsturnieki tos nevēlas veikt. Uz finansējumu viņi kopā ar citu nozaru pētniekiem var pretendēt valsts Fundamentālo un lietišķo pētījumu programmā. Tur konkurence ir liela, pie finansējuma tiek labi, ja katrs desmitais pieteikums. Tagad politiķi pārskata programmu, jo uzskata, ka naudu var piešķirt tikai tiem pētījumiem, kam ir komerciāls potenciāls.

Decembrī noslēgsies trīs gadus ilgusi valsts pētījumu programma, kurā vairākiem institūtiem un aptuveni 40 zinātniekiem bija pieejami 1,7 miljoni eiro 20. un 21. gadsimta pētīšanai. Šajā laikā sagatavotas vairākas publikācijas latviešu un angļu valodā. zinātnei veltīta trešdaļa naudas, pārējais ticis jauno vēsturnieku apmācībai, rekomendāciju izstrādēm skolai, konferencēm.

ULDIS NEIBURGS

LU Latvijas vēstures institūta direktors

Ja mums ir projekti, tad mums ir nauda, bet, ja projekta nav, tad mums bāzes finansējums ir vēl daudz mazāks nekā tās summas, ko sauc kultūras darbinieki. Un es kā Vēstures institūta direktors - man ir cilvēki jāaicina, lai viņi nodarbojas ar kaut ko citu vai iesaistās, meklē darbu kaut kādās citās institūcijās vai arī jāmudina rakstītie starptautiskie zinātniskie projekti, ko nav viegli izdarīt.

Līdz ar zemo atalgojumu vēsturnieki ir spiesti vienlaikus strādāt… sadalīties vairākos reizinātājos.

TOMS ĶIKUTS

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors

Mēs jau esam priecīgi kaut kādā mērā, ka pie mums nāk strādāt labi sagatavoti, akadēmiski spējīgi vēsturnieki un muzeju, jo tas stabilitāte ir lielāka, bet no tās akadēmiskās pētniecības nākotnes [perspektīvas], tas ir diezgan tāds slikts signāls.

Vārdos politiķiem un vēsturniekiem domstarpību nav - visi atzīst, ka vēstures pētniecība ir jāfinansē. Pašlaik Izglītības un zinātnes ministriju vada Nacionālā apvienība. Tās pirmsvēlēšanu programmā bija iekļauta vēstures pētīšanas atbalstīšana. Taču nākamajā valdībā šis politiskais spēks neuzstāj ka vēlētos izglītības un zinātnes ministra portfeli.

ILZE INDRIKSONE

izglītības un zinātnes ministre (Nacionālā apvienība)

Svarīgi ir nevis reaģēt uz Krievijas propagandu, viņi vienmēr gribējuši mūs marginalizēt, faktiski iznīcināt mūsu saknes, kas viņu retorikā noteikti nemainīsies. Ar to jārēķinās, un tieši tāpēc jāstāsta savi stāsti, savas vēstures fakti.

NP: Kas notiks, kad šīs programmas noslēgsies?

Es domāju, ka noteikti ir jā jānodrošina turpinājums arī Latvijas vēstures pētniecībai, kā daļai no, protams, globālajiem vēstures procesiem. Bet svarīgi ir tieši mums koncentrēties uz Latvijas vēstures pētīšanu. Arī šī senvēsture, bet tikpat ļoti svarīgi ir jāturpina pētīt to, varētu teikt, jaunāko laiku vēsturi, lai nepazaudētu liecības un faktus, un avotus. Un valsts vēsture un arī valsts valoda kā pētījumu objekts noteikti ir jānotur un jāpaplašina.

Fragmentā zinātnes finansējuma sekas jūtamas ne tikai visaptverošu vēstures grāmatu trūkumā. Jau tagad ir laika posmi, kuros neviens nespecializējas. Visapdraudētākā ir 17. un 18. gadsimta vēsture.

GUSTAVS STRENGA

Latvijas Kultūras akadēmijas tenūrprofesors

Visticamāk, pavisam drīz mums Latvijā nebūs cilvēku, kas varēs uzrakstīt kaut ko par Kurzemes hercogisti, jo tas prasa ilgu laiku, lai kļūtu par labu vēsturnieku.

TOMS ĶIKUTS

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors

Mēs ejam aizvien tādā draudošā kā virzienā, jo pilnīgi noteikti palielinās to vēstures tēmu un posmu skaits, kuros mēs varam teikt, ka Latvijā ir viens vai neviens pētnieks, kas par to nopietni var runāt. Skaidrs, ka pilnīgi loģiski, tas apdraudējums mūsu spējai šo vēstures stāstu izstāstīt.

Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība gājusi pie prezidentiem un citām amatpersonām. Pirms trim gadiem kongresā vairāk nekā simts zinātnieku parakstījuši rezolūciju, pieprasot radīt stabilu atbalstu nozarei.

Politiķi sarunās ar vēsturniekiem piekrīt, ka nozare svarīga, taču rīcība neseko. Tikmēr kaimiņvalstīs iznāk apjomīgi sējumi ar jaunatklājumiem. Arī Latvijā dažkārt vēstures pētniecībā izmanto jaunākās metodes, bet tas notiek ja paveicas reizi desmitgadē tikt pie finansējuma.

GUSTAVS STRENGA

Latvijas Kultūras akadēmijas tenūrprofesors

Jaunie pētījumi, kas, piemēram, parāda, ka 10., 11. gadsimtā cilvēki ar līdzīgu DNS ir gan sastopami Gotlandē, gan Zemgalē. Un tad rodas interpretācijas jautājums, kādā veidā tas ir noticis, kā šie cilvēki, kuri ir acīmredzami savā starpā radniecīgi, kā viņi ir nonākuši vai nu no Gotlandes Zemgalē, vai no Zemgales Gotlandē. Un tas īstenībā ir mums sniedz pilnīgi citu jaunu skatu uz Latvijas pagātni. Pat, ja nav rakstīto avotu, mēs ieraugām, cik aizraujoša tā telpa ir bijusi tajā 10., 11., 12. gadsimtā, ka mēs redzam, ka cilvēki patiesībā ir ceļojuši, ir bijuši ļoti aktīvi.

Mēs esam bijuši daļa no Baltijas jūras telpas vairākus gadu tūkstošus. Mēs esam bijuši daļa no Rietumu kultūras, sākot ar 13. gadsimtu. Tie ir tie būtiskie elementi, kas mūs padara atšķirīgus no cilvēkiem un valstīm uz austrumiem no mums.

Izrakumus Rīgas Svētā Pētera baznīcas teritorijā finansējusi Vācijas valdība. Tie pārsteiguši pētniekus, jo pilnībā maina līdzšinējos priekšstatus kā tapis un mainījies šis dievnams. Politiķi arī citiem vēstures pētījumiem iesaka meklēt finansējumu Eiropā.

ULDIS NEIBURGS

LU Latvijas vēstures institūta direktors

Ir tēmas, kas varbūt interesē tikai mūs latviešus, Latvijas iedzīvotājus vai un kas ir svarīgi Latvijai, lai stiprinātu mūsu identitāti, saprastu mūsu saknes.

Tā ir tā mūsu apziņa, kas mēs esam, no kā mēs nākam un kam mēs piederam un kāpēc mēs vispār eksistējam. Es gribētu domāt, ka mēs neeksistējam tikai tāpēc, lai aizbrauktu uz lielveikalu kaut ko nopirkt.

GUSTAVS STRENGA

Latvijas Kultūras akadēmijas tenūrprofesors

Nacionālai valstij tomēr būtu vajadzīga sava vēsture

Pētnieku prasības salīdzinājumā ar daudzām citām nozarēm ir pieticīgas. Konsekvents finansējums, pat ja tas būtu tikai daži simti tūkstošu eiro gadā, būtu labāk nekā pašreizējā situācija.

Lasi arī: