Šogad aprit 80 gadu kopš Otrā pasaules kara notikumiem, kas nesa lielus zaudējumus Latvijai, tās iedzīvotājiem un gadsimtos veidotajām kultūras un materiālajām vērtībām. Tāpēc, aplūkojot mūsu vēsturi, paralēli skatot arī fašistiskās Krievijas iebrukumu Ukrainā, vēsturnieku grupa ir radījusi fotoizstādi “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā”. Tā tiks atvērta 8. maijā Rīgā, pie Brīvības pieminekļa. “Neatkarīgās” saruna ar izstādes autoriem – vēsturniekiem Uldi Neiburgu un Valdi Kuzminu.
Kā jums ienāca prātā realizēt šādu projektu?
Uldis Neiburgs: Izstāde ir plašāka trīs gadus ilga valsts pētījumu programmas Latvijas 20.-21. gadsimta vēsturē projekta darba sastāvdaļa. Līdzās citām darba grupām esam vairāki vēsturnieki, kas pēta Otrā pasaules kara un pēckara gadu norises. Projekta ietvaros veicam daudzas, ne tikai zinātniskas, bet arī publiskās vēstures aktivitātes, un šī izstāde ir viena no tām. Par traģiskajiem 1944. gada notikumiem Rīgā, Jelgavā, Rēzeknē esmu jau rakstījis savās grāmatās, īpaši pievēršoties Latvijas iedzīvotāju likteņiem un pārdzīvojumiem okupācijas varu sadursmēs un maiņās. Kolēģiem
Jānim Tomaševskim un Valdim Kuzminam pēdējos gados ir bijusi iespēja apzināt Vācijas un Krievijas arhīvu dokumentus, kas ļauj labāk izprast notikušo no abu karojošo pušu militārās stratēģijas un taktikas viedokļa.
Valdis Kuzmins: Būtisks aspekts, izvēloties izstādes formu un saturu, ir notikumi Ukrainā. Tāpēc izstādē esam iekļāvuši arī foto no Ukrainas. Redzam, ka cilvēku ciešanas un pilsētvides postījumi izskatās vienādi. Diemžēl karš ir atgriezies Eiropā, un ar savu izstādi mēs vēlamies tam pievērst sabiedrības uzmanību un nebēgt no realitātes, bet saprast, ka arī mūsu ikdienas darbi var kaut ko ietekmēt.
U.N.: Vēl viens aspekts Ukrainas kara kontekstā. Latvijas politiskā elite un daļa sabiedrības tikai pēc Krievijas pilna mēroga kara sākuma saprata, ko nozīmē mūsu vēsturiskā atmiņa: 2022. gadā novācām “uzvaras” pieminekli, arī citus padomju totalitārismu slavinošus pieminekļus. Tā, piemēram, Rēzeknē bija piemineklis, tā dēvētais “Aļoša”, kas pilsētas centrā slavināja okupācijas karaspēka klātbūtni, bet joprojām pilsētā nav ne mazākās norādes par Rēzeknes civiliedzīvotāju upuriem, par padomju aviācijas uzlidojumos bojā gājušajiem cilvēkiem.
Tāpat arī Jelgavā, līdzās pēckara padomju stilā uzceltai bijušā universālveikala ēkai, ir tikai neliels piemiņas akmens, ka šajā vietā kādreiz atradies greznais Latviešu biedrības nams. Publiskajā telpā par to nav pietiekami runāts. Arī cīņās pret otrreizējo padomju okupāciju iesaistīto latviešu karavīru pieminēšana ir notikusi samērā bikli. Ja neskaita pieminekļus šo pilsētu aizstāvjiem Grēbnera parkā Jelgavā un Bauskas pils parkā, tad varam atrast vien nelielas kapu plāksnes baznīcu dārzos, kas daudziem ir palikušas nezināmas arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.
V.K.: Mūsu mērķis ir visu šo vasaru līdz rudenim apceļot vairākas Latvijas pilsētas, oktobrī atgriežoties Rīgā. 1944. gada oktobrī Rīga cieta tikai nedaudz, un uz to var skatīties kā uz paradoksu. Kad divas puses piedalās karadarbībā, tad cieš civiliedzīvotāji un pilsētvide. Krievijas naratīvs tagad ir: padodieties, un nekas netiks nopostīts. Pašā Rīgā lielākie postījumi bija no tā, ka Vācijas karaspēks, atkāpjoties no Rīgas, izveidoja sarakstu, kas jāspridzina.
Kas bija tajā sarakstā?
V.K.: Primāri tā bija ostas infrastruktūra - Daugavas krastmala, eksportosta, elektrostacija Andrejsalā, elektrostacija pie Bābelītes ezera, kā arī atsevišķas ēkas. Rīgai paveicās ar to, ka vācu karaspēkam nebija pietiekami daudz laika sagatavot šādu objektu sarakstu un pēc tam veikt to spridzināšanu.
Arī Bauska cieta nedaudz. Kāpēc? Tāpēc, ka sarkanarmija pieņēma lēmumu uzbrukt nevis cauri Bauskai - pāri Mūsas un Mēmeles tiltiem, bet nolēma, ka galvenais uzbrukums notiks pie Mežotnes. Varam runāt par 150 000 šāviņu. Ja sarkanarmija uzbruktu pašai Bauskai, tad no tās būtu palicis tikai līdzens lauks. Iedzīvotāju lielākā daļa bija evakuēti, zināms, ka slimnīca strādāja līdz pēdējam brīdim, ievainotie karavīri tika uz turieni vesti.
Vācu karaspēks tika papildināts ar vietējiem iedzīvotājiem?
U.N.: Rīgā 1944. gada oktobra sākumā uz ielām notvēra aptuveni 5000 vīriešu. Vācieši plānoja civiliedzīvotāju evakuāciju, lai iedzīvotāji nepaliek padomju pusē, kas tos varētu izmantot kā militāru vai saimniecisku resursu. Cilvēki līdz pēdējam brīdim vēl cerēja palikt Rīgā, tāpēc nedevās bēgļu gaitās. Tomēr tos, kuri bija pakļauti karadienestam, iesaistīja armijā, citus aizveda uz Vāciju - strādāt. Kaut arī pēc latviešu iestāžu iejaukšanās daļu izdevās atbrīvot, vismaz 1500 cilvēku šajās dienās tika nosūtīti darbos uz Vāciju piespiedu kārtā.
Rīgā padomju aviācijas uzlidojumi notika jau no 1944. gada augusta, zināmākais gadījums notika pie Māras dīķa, kur gāja bojā vairāk nekā 40 jauniešu - gaisa spēku izpalīgu, savukārt Brīvības ielā, blakus Dailes teātrim, ir piemineklis gleznotājam Voldemāram Irbem (Baskājis Irbīte), kurš bija viens no šo uzlidojumu upuriem.
Padomju laikā vainu par uzlidojumiem novēla tikai uz Vāciju, par padomju armijas nodarītajiem zaudējumiem, protams, nerunāja. Ja aizbraucam, piemēram, uz Gulbeni, varam redzēt luterāņu baznīcu, kam nav torņa, jo tas 1944. gada aprīlī ir padomju aviācijas nopostīts. Uz neliela stenda ir īsa informācija par baznīcas vēsturi, un tur rakstīts, ka baznīcas tornis saspridzināts “1944. gada Lieldienu naktī, vācu armijai atkāpjoties”, vēl šodien tā arī nenosaucot īstos vainīgos.
V.K.: Savukārt Valmierā bija šāds gadījums, kas parādīja karojošo pušu intereses. 1944. gada 23. septembra rītā pie Valmieras piebrauca sarkanarmijas tanki, un apakšpulkvedis Kovaļovs (Valmierā savulaik pat bija viņa vārdā nosaukta iela) nosūtīja augstākajiem komandieriem ziņojumu, ka Valmiera ir ieņemta. Bet Valmiera nebija ieņemta - viņš atradās Valmiermuižā. Kovaļovs nolēma ar “katjušām” apšaudīt Valmieras tilta apkārtni, lai neļautu tiltu izmantot vāciešiem. Rezultātā visa Valmieras vecpilsēta, kur lielākoties bija koka apbūve, nodega.
Ja lūkojamies Otrā pasaules kara kontekstā, redzam, ka vācieši darīja to pašu. Ir stāsts par Rīgas Svētā Pētera baznīcas torni. Vācieši 1941. gada beigās izdeva pastkarti ar parakstu “Deg boļševiku aizdedzinātā Svētā Pētera baznīca”.
Kurš tad aizdedzināja šo baznīcu?
V.K.: Tā aizdegās karadarbības rezultātā. Neviens to speciāli nededzināja. Ir leģendas un mīti, piemēram, ka baznīcā nestas iekšā benzīnkannas. Ir dažādas versijas par šos notikumu. Bet šāva no abām pusēm, un daudz nevajadzēja, lai tornis - veca koka konstrukcija - aizdegtos un nogāztos.
Valmierā bija citādi: Kovaļovs deva pavēli, un tika šauts. Bet Kovaļovs negribēja iznīcināt Valmieru kā tādu, viņam bija mērķis - nepieļaut vācu kustību pāri tiltam.
Tāpat kā, bombardējot Gulbeni, krievus neinteresēja Gulbenes baznīca, bet interesēja Gulbenes stacija. Karavadoņi paskatījās uz karti un izlēma: šī stacija jāiznīcina, lai ierobežotu vācu kustību. Cik tur tonnas sprāgstvielu nometa, staciju neiznīcināja, bet luterāņu baznīcu sagrāva. Tā ir Otrā pasaules kara statistika: amerikāņu pētnieki aprēķināja, ka no nomesto bumbu kopskaita tikai trīs procenti trāpīja mērķī.
Tas ir visā kara gaitā? Tikai trīs procenti?
V.K.: Jā, trīs procenti. Tas pats notika ar gaisa spēku izpalīgiem Rīgā. Tēmēja pa Torņakalna staciju, bet trāpīja pa jauniešiem pie Māras dīķa. Tā ir kara aviācijas realitāte Otrajā pasaules karā. Tas, ko patlaban redzam Ukrainā: krievu aviācijas precizitāte ir augstāka, bet neko daudz.
Uz vienas no mūsu fotogrāfijām ir arī mūsdienas - Ukraina, Mariupoles teātris, kurā patvērumu meklēja ap divsimt pilsētas iedzīvotāju - kopā ar bērniem. Krievi sabombardēja teātri, jo viņiem šķita, ka tur atrodas “Azov” štābs. Ja neatrodas - arī nav problēmu, sabombardēs tik un tā ar visiem cilvēkiem.
Mūsu stāsts ir par to, ka abu pušu karavadoņiem, pieņemot šādus lēmumus, bija pilnīgi vienalga, kas notiek ar mūsu pilsētām un mūsu civiliedzīvotājiem. Veidojot savu izstādi, mēs atdodam parādu tiem civiliedzīvotājiem, kuri bija cietuši no kara, bet par kuriem kara hronikās ir maz datu.
U.N.: Cilvēku atmiņas par karu ir šausminošas. Piemēram, bēru procesija Jelgavas kapos, un tajā brīdī notiek uzlidojums. Ir arī dažādas leģendas, kas jāpārbauda, piemēram, ka padomju aviācijas uzbrukuma laikā Rēzeknei 1944. gada Lieldienu priekšvakarā vācu karavīri skatījušies kino Tautas namā, kas tika sagrauts, bet no Rīgas pienākušā vilciena pasažieri meklējuši patvērumu uz netālu esošā Kovšu ezera ledus.
Arī Miervaldis Birze atmiņās par 1944. gada jūlija beigās Jelgavā pieredzēto rakstīja, ka dzelzceļa stacijā stāvējis ešelons, ar kuru 1200 ieslodzīto no Salaspils nometnes pārveda uz Būhenvaldes koncentrācijas nometni Vācijā. Blakus dega ešelons ar naftu un munīciju, vācu apsargi aizbēga, un mēs varam tikai iedomāties, kas būtu noticis, ja uguns skartu vilcienu, kas pilns ar cilvēkiem…
V.K.: Mūsu izstādē ir foto, kur var redzēt, kā izskatījās pilsētas pirms bombardēšanas, pēc bombardēšanas un mūsdienās. Sabombardētās ēkas varēja atjaunot. Bet tas bija apzināts padomju varas lēmums - neatjaunot pilsētas tādas, kādas tās bija pirms bombardēšanas. Vecrīgas centrā, piemēram, bija pazuduši četri kvartāli - vietā, kur tagad ir Latviešu strēlnieku laukums.
Kāpēc padomju vara neatjaunoja pilsētas to iepriekšējā izskatā?
V.K.: Viens no iemesliem, manuprāt, bija tas, ka padomju vara neatzina privātīpašumu. Valmieras gadījumā - skaistākās koka ēkas, no kurām pāri palika vien dažas sienas, piederēja namīpašniekiem, un, ja Latvija toreiz būtu atguvusi neatkarību, visticamāk, īpašnieki savas ēkas atjaunotu. Padomju varas piegājiens bija: visu nojaucam, vietā būvējam prastas daudzstāvenes. Pilsētām pazuda cilvēcīgums.
Foto, kas mani pārsteidza, bija Rēzeknes centrs. Tā pirms kara bija ebreju pilsēta. Vācieši lielu daļu iedzīvotāju iznīcināja. Rēzeknes centrs pirms kara un Rēzeknes centrs pēc kara ir kā divas pasaules. Tas attiecas ne tikai uz ēkām, bet arī uz cilvēku savstarpējo attiecību funkcionēšanu: Rēzeknē bija mazi veikaliņi, notika dzīvīga tirdzniecība - neatņemama Latgales sastāvdaļa. Tas viss bija zudis. Ieraudzījām padomju pelēcību, neizteiksmīgu blokmāju rindas.
Kas ir karš? Cilvēces civilizācijas vai stulbuma izpausme?
U.N.: Klasiskais teiciens: karš ir politikas turpinājums.
V.K.: Jebkurš karš ir viena cilvēka un viņa tuvāko atbalstītāju ambīciju piepildījums.
Slimo ambīciju, piebildīsim.
V.K.: Arī tas, jā. Paskatieties uz Putinu, Hitleru, Pēteri Pirmo. Šis saraksts diemžēl ir garš.
Pastāstiet, ko jūs gribat pateikt cilvēkiem ar savu izstādi.
U.N.: Pirmām kārtām - atgādināt par notikumiem, kas ilgstoši ir noklusēti vai pasniegti sagrozītā veidā, līdz ar to - jau vairākām paaudzēm palikuši nezināmi. Gribam vilkt paralēles ar mūsdienām, proti, ka dzīvojam netālu no karadarbības. Brīdināt, ka tas, kas notika Latvijā 1944. gadā, diemžēl var atkārtoties.
V.K.: Otrais pasaules karš nebija tas karš, kurā piedalījās Latvija. Bet nepiedalīšanās nepaglāba Latvijas pilsētas no postījumiem. Ja, nedod dievs, kaut kas tāds notiks Latvijā, neviens nebūs tiesīgs pateikt: tas uz mani neattiecas, esmu neitrāls. Ceļa rullis, kas saucas karš, pārbrauks pāri visiem. Arī neitrālajiem. Mums ir jāapzinās, ka šādā situācijā nav atsevišķi “valsts” un “mēs”. Jo mēs esam valsts.
Izstāde veidota valsts pētījumu programmas projekta “Latvijas 20.-21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” (Nr. VPP-IZM-Vēsture-2023/1-0003) ietvaros sadarbībā ar Rīgas domi un Latvijas Kara muzeju.
Izstādes autori ir vēsturnieki - Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Dr. hist. Uldis Neiburgs un Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Jānis Tomaševskis.
Grafisko dizainu veidojusi scenogrāfe Ineta Sipunova, izstādes projekta koordinatore muzeoloģe, domnīcas “Creative Museum” vadītāja Ineta Zelča Sīmansone.
Fotogrāfi: Valters Lācis, Kārlis Dambītis, Andris Uškāns.
Tulkojums angļu valodā: Ieva Lešinska.
Izstādē izmantotas fotogrāfijas no Latvijas Kara muzeja, Latvijas Nacionālā arhīva, Latvijas Nacionālās bibliotēkas, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, Bauskas muzeja, Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja, Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja, Latgales Kultūrvēstures muzeja, Valmieras muzeja un citām kolekcijām.
